Jaut.: Cilvēki padzird kaut ko un tūliņ kāro to, kā jau tu esi uzsvēris. Kāpēc iznākumu māceklim nenes katra tikšanās ar skolotāju vai zināšanu avotu?
SVAIGA ŪDENS AVOTS
Atb.: Par šo lietu ir persiešu teiciens no klasiskā Saādi darba “Gulistan”:
Lai kur būtu svaiga ūdens avots, –
Riņķos ap to cilvēki, putni un skudras.
Lai kur būtu pievilkšanas avots, cilvēki būs tam apkārt, – saskaņā ar savu dabu. “Saskaņā ar savu dabu” es saku tapēc, ka cilvēciskas būtnes ir kā dzīvnieki tajā ziņā, ka viņus pievelk tā lietu puse, kura saista tiešā veidā. Tāpat kā dzīvniekiem šīs lietas viņiem dažreiz ir noderīgas, dažreiz nav.
Ļauj man teikt sīkāk. Tu dzirdi par kādu mācību, un dzirdētais tevi piesaista. Vai varbūt tas izraisa tevī vēlmi uzzināt vairāk par to. Tev tas droši vien nozīmē tūlīt stāties sakaros ar šo mācību. Tas ietver pieņēmumu, ka tu spēj gūt labumu no šā sakara tad, kad tas tev ir ērti, vai tevis noteiktos apstākļos. Tāda nostāja nesola panākumus, jo neatbilst iespējām.
Mācības vērtība tev un pašai mācībai īstenosies tikai tad, kad tu būsi tai piemērots – tādā veidā, tādā laikā un tādos apstākļos, kas ir vispiemērotākie tavai auglīgai saitei ar šo mācību. “Pat zivs var izdzert tikai daļu jūras.”
Šajā ziņā Mācība ir smalkāka lieta par, piemēram, valodas mācīšanos. Tu vari sadabūt grāmatu vai skaņas ierakstu, vai privātskolotāju un nodarboties ar valodas mācīšanos jebkurā vietā, jebkurā laikā, kad tas tev ir ērti. Un tomēr pat valodas mācīšanās prasa zināmus apstākļus. Tev ir jābūt noteiktā prāta un ķermeņa stāvoklī, piemēram, ne pārāk nogurušam un ne pārāk izsalkušam. Tev ir jāatrodas diezgan ērtā vietā, piemēram, ne ārā zem lietusgāzes. Tev ir vajadzīgas dažas svarīgas lietas: balss ierakstītājs, strāvas avots; vai lasītprasme, dzirdes spēja un tā tālāk. Šīs vajadzības savām mācībām parasts cilvēks saprot. Bet attiecībā uz augstām, garīgām zinībām viņš tik daudz nepūlēsies. Kāpēc gan? Mācīšanās mācīties ietver pieņēmumu, aizspriedumu pārbaudi. Nostāsti par mullu Nasreddīnu ļoti bieži pilda šādu uzdevumu.
ŠABISTARI PAR SASKAŅOŠANU
Šabistari savā darbā “Slēptais Dārzs” skar saskaņošanās grūtības starp skolotāju un mācekli, kā arī starp cilvēkiem un viņu pieredzi, uzsverot, ka saskaņai ir jābūt pareizai:
Apskaidrība ir dažkārt no lieliskuma, dažkārt no skaistuma; [tās] pilnība ir starp abiem.
Tu saki, ka cilvēki mēdz kārot pēc lietām, un tev ir taisnība. Bet ja lieta, kuru tie kāro, mūsu gadījumā sūfiju apjēga, ir kvalitātē, būtībā, nevis daudzumā, tad pirms mācībām ir jānoskaņojas uz kvalitāti.
Ir jāņem vērā, ka sūfiju skolotāji uzdod mācekļiem tēmas un citus pētīšanas līdzekļus tādā veidā, ka iznākums var parādīties tad, kad tas var izpausties, nevis tieši pēc iegribas 14:30 nākošā dienā. Cilvēki, kuri ir tāda aizsprieduma upuri, ka mācības notiek mehāniski vai acumirklīgas apskaidrības ceļā, labumu no mācībām negūs, jo viņi noraida veselu mijiedarbības jomu starp sevi un skolotāju.
Katra tikšanās ar skolotāju var nest iznākumu, bet šķērslis var būt tieši māceklis dēļ savu gaidu paviršības. Mēs esam publicējuši daudz nostāstu, kuri apgaismo šo mācīšanās mācīties pusi.
Jaut.: Vai ne tādēļ tu, šķiet, atrunā cilvēkus braukt tālus ceļus, kaut gan tie turpina ierasties no visām zemes malām – no Japānas, Argentīnas, Indijas, Kanādas, Samoa …?
Atb.: Nē, nevienu no viņiem es neatrunāju. Bet ir piemērs, un es priecājos dalīties tajā ar tevi, jo šis piemērs ir mūsu mācību pašā saknē. Kad es biju jauns māceklis, man bija tāds pats jautājums, un man bija tāda pat nostāja kā tev. Mans skolotājs parasti saņēma vēstules un pieņēma cilvēkus no visas pasaules. Es vaicāju skolotājam, kāpēc viņš neatrunā cilvēkus, kuri ir veikuši (vai gatavojas veikt) tālus un dažkārt grūtus ceļus. To, ko viņš man atbildēja, es atradu par pareizu un pat, ja tas ir iespējams, divkārt pareizu. Lūk atbilde.
MĀCEKĻU ATTIEKSME
Cilvēki sliecas domāt pirmkārt un galvenokārt par sevi. Tas var nozīmēt, ka viņi, dzirdējuši par mūsu darbu, aizrautīgi vēlas tajā piedalīties, vairāk mācīties, lai gūtu sev labumu. Tāda attieksme vienmēr nozīmē, ka viņi apmierina savu patmīlību, egoismu un ir apstājušies pie pašlabuma.
No citas puses, kad cilvēki saskaras ar mūsu idejām un pareizā veidā (neveidojot kultu un neuzstājoties par skolotājiem) tās izplata citiem, viņi ne tikai ņem, bet arī dod.
Tādi cilvēki nekad nebrēc pirmkārt pēc pienācīgas saņemšanas, ievērības, mācīšanas un līdzīgi. Viņi kopj cilvēku grupu, izplata zināšanas cik labi spēj, un tad jautā, vai var ierasties pie mums, vai varbūt kāds var apmeklēt viņus. Tādi īstenībā ir spējīgi mācīties un ne tikai saņemt palīdzību, bet arī to sniegt. Tas veido kalpošanas un pakalpojuma saņemšanas vienību.
Pretēji, daži izšķiež milzu naudu ceļojumos, reizēm pat savācot to no citiem, un domā tikai par sevi, pat ja paši to neapzinās. Ja viņi to sevī neierauga, mūsu uzdevums ir viņiem uz to norādīt, lai viņi no savas rīcības var gūt labumu un mācīties labot savu alkatību, iedibinot sevī kalpošanas un pakalpojuma saņemšanas vienību. Tas ir tas, ko man mācīja mans skolotājs. Viņš parasti teica: “Daudzi cilvēki domā, ka es tikai viņus pārbaudu, kad sūtu viņiem vēstules ar tādu mērķi vai neatbildu, dodot viņiem iespēju mainīt savu attieksmi no “Dod man” uz “Ko es varu darīt?”, bet tu redzēsi, šajā pat vietā, kā cilvēki, kuri ierodas šeit tādā stāvoklī, izrādās nepiemēroti mācībām, – tie ir tikai metafiziski tūristi.” Skolotājam bija pilna taisnība. Atteicoties mācīt, viņš deva tiem iespēju izpētīt savu uzvedību ar pašnovērojumu. Daži no viņiem, gan mazākums, tiešām to iemācījās. Protams, mēs esam spējuši mazināt šos šķēršļus, publicēdami nostāstus, kuros klasiskie un citi skolotāji kariķē, kā kāre mācīties dažkārt ir savtības maska. Visai daudziem cilvēkiem tas ir devis iespēju ieņemt pareizu attieksmi pret Mācību.
Šāda pieeja labi parāda, kā mācīties mācīties, un uzskatāmi rāda, kā viens un tas pats cilvēks var nebūt spējīgs gūt labumu no Mācības, kamēr viņš vai viņa neatlaidīgi pieprasa sev savas personības alkatīgās puses izvēršanu, un kā tas pats cilvēks var būt spējīgs mācīties, kad viņš attiecas pret Mācību ar savu labāko un daudzsološāko pusi.
Bet neaizmirsti, ka tikpat daudz cik ir cilvēku, kuri nezin kā mācīt, ir tie, kuri savā patreizējā stāvoklī nespēj mācīties. Ir pat gadījumi, kad cilvēki, kuri ir pārliecībā, ka var mācīt, nerūpējas par mācekļiem.
KĀ IR MĀCĪTA VALODA
Nesen es pamanīju brīnišķīgu piemēru tādam domāšanas veidam, runājoties ar kādu valodas skolotāju. Viņš teica: “Man ir apbrīnojama sistēma, pilnībā manis paša. Pēc tās esmu iemācījis cilvēku, kurš ņēma privātstundas, un mācīju lieliski.”
Es tāpat vien atjautāju, kā jau cilvēki vispārīgās sarunās dara: “Un tagad viņš valodu zin ļoti labi, vai ne?”
“Ne vārda,” – teica skolotājs. “Es mācīju viņu lieliski, tikai viņš neiemācījās.”
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 