Kā izskatās sūfiju skolotājs. No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Kā pēc sūfiju domām ir jāizskatās skolotājam mācekļu priekšā?
ĶIEĢELIS UN MĀJA
Atb.: Šis jautājums tāpat kā daudzi, par kuriem domā, ka pienācīgi atbildēt var dažos vārdos, man atgādina notikumu ar mullu Nasreddīnu. Kāds viņam vaicājis, kam pēc būtības līdzinās viņa māja. Par atbildi mulla atnesis ķieģeli un teicis: “Tā ir tikai šādu te klucīšu salikums.”  Ko muļķis pasaka, neapzinoties kā muļķību, gudram cilvēkam nākas darīt vai teikt, lai parādītu, cik jautājums ir nesaprātīgs.
Kā var pateikt, kādam ir jāizskatās skolotājam? Lielākais, ko var izdarīt, ir izteikt dažas piezīmes par to.
Tas, kas tā mulsina cilvēkus ar aizspriedumainu attieksmi pret sūfijiem – tas ir, ka sūfiji atškirībā no cita veida skolotājiem atsakās turēties pie viena izskata veida. Piemēram, tiem, kuri apmeklē sūfiju svēto, viņš varbūt izskatās, runā vai rīkojas galīgi ne tā kā mistisks skolotājs. Cēloni izskaidro šādi viņa vārdi: “Mācīt var tikai ar paņēmienu, kas ir piemērots tieši tam māceklim, ar kuru ir darīšana, un ir iespējams, ka nākas viņu mācīt ar paņēmienu, kas viņam šķiet nepatīkams”; vai citi vārdi: “Vienmēr ir noteikts laiks, noteikta vieta un noteikta cilvēku kopiena. Mēs mācām atbilstoši tam visam. Kad ir laiks būt nopietniem, mēs esam nopietni. Kad ir laiks strādāt ar to, kas izskatās kā parastas lietas, mums nākas rīkoties tā.
Šis norādījums ir tik svarīgs, ka var teikt, ka tas ir pāri visiem citiem. Tajā nozīmē, ka tādu lietu neapjēgšana var kavēt tev mācīties tālāk – un var atstāt tevi piesaistītu liekuļu ārišķībām. Ieskaitot, protams, arī neapzinātus liekuļus.
Ja sūfijiem ir taisnība apgalvojumā, ka norises brīdis ietekmē uzvedību, un ka cilvēka ārienei (un pat raksturam) ir jāmainās, tad ir acīmredzami, ka maldās visi cilvēki, kuri kopj godājamu izskatu, un visi, kuri tādu ir ieguvuši, aplami pieņemot to par garīgumu.
Tieši šī neizteiktā pretruna dara gandrīz neiespējamu pieņemt apstākļu un attieksmju izmaiņas, kādas prasa sūfiju Ceļš, tādiem cilvēkiem, kuri tiecas pēc nemainīguma un viegli atpazīstamas skolotāja ārienes.
Protams, tādi cilvēki nevēlas apdomāt lietas šādā veidā. Viss, ko tie zina, ir: ”Svētam cilvēkam manās acīs ir jāizskatās svētam”; vai “Ja viņš vienmēr izturas vienādi vai vienmēr pārliecina mani par vienām un tām pat lietām, es ticu, ka viņam varbūt ir taisnība.”
Citas grūtības ir tajā, ka novērotājs apmulst, savā neizpratnē būdams ievirzīts jaukt nemainīgumu un secīgumu ar uzticamību vai patiesumu. Tāpat kā pēc izskata vienādām eļļām ir vienāda garša, viņš sagaida līdzīgu “uzticamību” no sava garīgā skolotāja. Protams, ar šādu pieņēmumu viņš sevi maldina.
Ārišķīguma piekritēju pieņemtās attieksmes izcelsme ir tajā, ka viņu iekšēja prasība ir vērsta uz kārtīgumu, secīgumu. Tā nav garīga darbība, drīzāk tā ir ārstnieciska. Kārtību kāro nekārtīgi cilvēki. “Ezotērikas” jomā tādas lietas kā noteicošas meklējumi ir pārpratums.
Mēģinot radīt kārtību, kā viņi to saprot, tajā, ko viņi iztēlojas par nekārtīgumu sūfiju tradīcijās, viņi ir spiesti pārmērīgi vienkāršot. Viņi neņem vērā mācības sastāvdaļas un ir veiksmīgi tikai sūfisma atdarināšanā.
Kārtību tik stipri vēlas tik daudz cilvēku, ka jums izdosies sastapties drīzāk ar atdarinājumiem, nekā ar īstām lietām. Vainot par to nevienu nevar. Bet norādes uz šīm lietām var palīdzēt.
KĀDAM JĀBŪT SKOLOTĀJAM
Ir nepārspējams Ibn al-Arabi izteikums par šo lietu:

“Cilvēki iedomājas, ka skolotājam ir jārāda brīnumi un jāpauž apskaidrība. Bet prasība pret skolotāju ir tāda: viņam ir jāpiemīt visam, kas vajadzīgs māceklim.”

PĀRI ĀRIŠĶĪGAJAM
Lai skolotājam būtu viss, kas vajadzīgs māceklim, viņam jābūt tādam cilvēkam, kurš ir pārvarējis ārišķīgumu un īstenojis, apjēdzis savu visdziļāko “ES”, – izejot ārpus kavēkļiem, kurus izraisa atkarība no otršķirīgām lietām. Viņš pastāv īsti un šo pastāvēšanu apzinās. Kā teicis Ibn Arabi:

”Nevainojama, absolūta pastāvēšana ir visas pastāvēšanas avots.”

Halladžs, norādot uz apjēguša cilvēka īpašo dabu, teicis šādi:

”Es esmu Īstenais, jo nesmu dēļ Īstenības pārstājis būt īsts.”

Tiem sūfiju skolotājiem, kuri ir sasnieguši pakāpi, kad ap viņiem dēļ darbības, kura nav mēģinājumi radīt iespaidu, sāk notikt dīvainas lietas, kuras parasti sauc par brīnumiem, nākas pūlēties to līdzsvarot. Citādi viņiem vai sūfijiem vispār sākt pielipt cilvēki, parasti brīnumu kāres dēļ.
SĪPOLU BODĪTE
Tam piemērs ir gadījums, kad dižajai sievietei – sufijam Rabijai mājā bij izbeigušies dārzeņi, un viņa par to ir ierunājusies. Pēkšņi ir nokritis sīpolu saišķis, it kā no debesīm, un klātesošie ir klieguši, ka tas ir dievišķās svētības pierādījums.
Rabija ir apjēgusi, ka pārveides caur brīnumiem ir tikai saviļņojoši notikumi, un tie nav no būtiskas garīgas īstenības. Tāpēc viņa ir izteikusi savu slaveno teicienu:

“Sakāt, brīnums? Vai tad mans Dievs tāpēc tur sīpolu bodīti?”


http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way

http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s