Jaut.: Vai tu varētu pateikt kaut ko par svētumu un sūfiju skolotājiem?
Atb.: Cilvēki, kuri vairāk par citiem ir iedegušies sameklēt, sekot, atspēkot vai kaut kādā veidā sadarboties ar sūfiju skolotājiem, ir visdrīzāk starp tiem, kuri mazāk par visiem spēj tos atpazīt vai atrast.
Cēlonis ir tur, ka tādi cilvēki parasti meklē apsēstos, – cilvēkus, kuri nespēj iztikt bez paziņojumiem “Es esmu garīgs cilvēks” divdesmit četras stundas diennaktī.
Tie, kuri dzīvo parastu dzīvi bez īpašām zīmotnēm, uzbudinātajiem paliek neatpazīti.
Bet apgriezts gadījums ir vēl vairāk iespējams. Tie, kuri ar savu uzvedību, apstākļiem vai citādi brēc, ka pret viņiem ir jāizturas kā pret ietekmīgiem zinātājiem, īstenībā parasti izrādās pavirši cilvēki.
Visos ezotēriskos sazarojumos, sūfismu ieskaitot, “svēts” izskats ir viens no trim:
1. Pakaļdarināts, kā dara pavirši cilvēki.
2. Piesavināts ar iedvešanu vai uzmācīgu ideju.
3. Tēlots, lai dotu zīmi tiem, kuri spēj uztvert tikai tādā veidā, – kā īslaicīgs vai virspusīgs paņēmiens.
Skolotāja un mācekļa uzdevums ir tur, ka ir jātiek pāri ārišķīgumam tik drīz un tik pilnīgi, cik vien iespējams.
KALPOŠANA
Tieši par to savā “Bostan” (Augļudārzs) Širāzas Saādi ir uzrakstījis šādas rindas:
Ceļš – nekas cits tas,
Kā cilvēku kalpošana:
Ne jau rožukronī, ne lūgšanu paklājiņā ir tas
Un ne dervīša tērpā.
KAS IR SVĒTAIS, UN KO VIŅŠ DARA
Svētums, ko pavirši cilvēki pielīdzina lietām, kas bieži ir virspusīgas norises un ārišķīgums, ir, kā jau teicis Saādi, kalpošana. Cilvēkus, kuri meklē svētumu, nopietni ņemt var tikai, ja tiem ir saistība arī ar kalpošanu cilvēkiem.
Kā atzīmējis doktors A.E.Afiifi, svētīgums, svētbūšana pēc sūfiju mācības “nenozīmē bezgrēcīgumu vai godbijību, kaut gadījuma pēc tādas īpašības svētajam būt var … Ikkatrs cilvēks ir svēts …, ja viņam piemīt tāda augstākās viedības (gnosis) pakāpe, kas ļauj viņam apjēgt viņa tiešas (eksaktas) attiecības ar Dievu (Īstenību), kura izpausme vien viņš ir, un ļauj viņam apjēgt viņa būtisko vienību ar Vienīgo Īstenību. Citiem vārdiem, cilvēks ir svēts, ja viņš ir tas, ko Ibn al-Arabi sauc par “Pilnīgu, Nevainojamu Cilvēku”…
VIEDĪBA UN UZVEDĪBA
Svētums nepastāv brīnumos, nedz dievbijīgā izskatā. Mēraukla ir viedība. Cilvēki jautā: “Kā viedība var būt tik laba kā uzvedība un ticība?” Sūfiju atbilde ir tāda, ka bez viedības nav pārliecības, ka uzvedība ir pareiza, un nav galvojuma, ka ticība ir īsta. Īsta reliģija un īsta pareiza uzvedība nāk caur apjēgu, kas reliģija ir, un kas jādara ir un kas nav, bet ne no vietējo uzvedības noteikumu pieņemšanas bez pieredzējuma.
Sūfiji ir vienmēr apgalvojuši, ka viedība saskaņojas ar svētību un vispārpieņentu uzvedību, bet ne ar to viltojumiem, kas (diemžēl) ir viss, kas galvenokārt piemīt pašapmānītiem “labajiem” ļaudīm.
Svētums, ja ar to saprotam izskatu, ieskaitot iedomātus brīnumus vai ietekmi, kāda ir kādiem cilvēkiem uz citiem, kuri savukārt tādēļ spriež, ka tāds cilvēks ir svēts, – tāds pilnībā ir subjektīvs, šķietams un nevar tikt uzskatīts par svētumu sūfiju izpratnē.
PRIEKŠROKA BIJ SUNIM
Kā aprakstīts Attara grāmatā “Musibat-Nama” (Posta grāmata), Bajazīds Bistamī, staigājot pa ielām ar dažiem saviem sekotājiem, ir izmantojis kādu notikumu tādu paviršu spriedumu attēlošanai (kariķēšanai).
Pretī viņiem nācis suns, un Bajazīds devis tam ceļu. Viens no mācekļiem ir nodomājis, ka tas nu ir nepareizi: Bajazīds ir bijis dižs svētais, mācekļu pavadībā, tam piešķirts augsts stāvoklis sabiedrībā, bet suns ir galu galā tikai suns.
Bajazīds ir nolasījis šā cilvēka izjūtas un paskaidrojis:
suns ir ieraudzījis kā viņi tuvojas un noraidījis Bajazīdam domu, ka tas, būdams radīts par suni, droši vien ir grēcīgs, kurpretim šis dižais cilvēks droši vien ir svēts, jo var parādīties tādā krāšņā un cienījamā veidā.
“Tieši šīs suņa domas dēļ,” – teicis Bajazīds, – “es devu prieksroku viņam.”
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 