Jaut.: Šķiet, ka tradicionālā psiholoģija vai līdzīgas jomas nemēdz iztikt bez noslēpuma un slepenības jēdziena. Kāpēc tā, un kāda ir šīs noslēpumainības daba?
Atb.: Sūfiji šo jēdzienu “noslēpums” lieto “cilvēka dziļākās iekšējās apziņas” apzīmēšanai, un kā tādu to rodam kā vispārpieņemtu. Tradicionālo garīgo aprindu cilvēku vidū ir vispārzināms, ka atkarībā no iesaistītā cilvēka stāvokļa “noslēpuma” jēga un svars ir atšķirīgs.
Daži piemēri:
DZINUĻI
(1) Cilvēki, kuri, šķiet, atrodas slepenības domas stiprā iespaidā un ir tās uzbudināti, tādā veidā sevi automātiski atmasko kā brīnumziņu iznēsātājus; un sūfiji zin, kā izturēties pret šādiem cilvēkiem. Varbūt tas ir uz labu, ka viņi ir sevi izslēguši, paliekot vienkārši noslēpumu baudītāji.
UZMUNDRINĀJUMS
(2) Cilvēkiem, kuri spēj ieņemt pareizu attieksmi pret “noslēpumu”, tas var nest uzmundrinošu ietekmi, jo tas viņiem ir kaut kādas augstu vērtējamas un derīgas lietas atklājums vai sasniegums. No sūfijiem īpaši to uzsvēris ir Ibn al-Arabi.
NOŠĶIRTĪBA
(3) Noslēpumainību bieži jauc ar nošķirtību; bet nošķirtība ir vajadzīga, lai izvairīties no traucēkļu avotiem, kad cilvēks kaut kam īpaši pievēršas.
ATKARĪGUMS NO APSTĀKĻIEM
(4) “Slēptais” var būt vārds, kas izsaka, ka kaut kas nav nobriedis tā atklāšanai, jeb, ka tas ir kādam “apslēpts” noteiktā laikposmā ar labu nolūku; un šis nolūks varbūt nav nekas vairāk kā ietekmes iedarbīguma pastiprinājums šā cilvēka attīstības nodrošinājumam.
Daudzas lietas, kuras sauc par “noslēpumiem”, ir tikai lietas, kuras tiek slēptas no cilvēkiem līdz stāvoklim, kad viņi būs gatavi tās apjēgt vai iedarbīgi tās piedzīvot.
Klaigāt pēc “noslēpumiem” vai tamlīdzīgi (neapzināti kārot tādus) – tas cilvēkiem ir raksturīgi un skaidri izpaužas gandrīz visos viņu pasākumos un visos mūža posmos neatkarīgi no ezotēriskās vides. Ja tu sašaurini savu “slēptā” jēdzienu līdz primitīvam, piemēram, uzskatot par slēpto visu, ko kāds no tevis slēpj, tu tikai rādi, ka neesi pietiekami lokans un jutīgs, lai apjēgtu smalku un netveramu lietu “slēptās” puses. Daudzi “noslēpumi” vislabāk tiek saglabāti, noliedzot jebkādus noslēpumus, vai, cilvēkiem izskatoties vientiesīgiem un ikdienišķiem, kā to mēdz darīt sūfiji. Tas dod sūfijam to priekšrocību, ka atbrīvo viņu no nepieciešamības izvairīties vai atkauties no noslēpumu meklētājiem: cilvēki viņus uzskata par sekliem vai “parastiem”.
JĒGAS IZPRATNE
Viens no sūfiju “noslēpumiem” ir viņu paņēmiens likt cilvēkam apjēgt patiesības, kas ir saglabājušās pieredzē, kā arī rakstos, bet kuras viņš noliedz dēļ savas pieradumu vai izjūtu radītās aprobežotības.
Saādi savā “Bostan” saka:
“Apskaidrības durvis ir atvērtas tiem, kuriem ir aizvērtas citas durvis.”
Šīs citas durvis bieži ir prātuļošanas durvis, pieņēmuma durvis, ka durvis ver paša izdoma, un tīri sholastiskas, sīkmanīgas vai sistemātiskas pieejas durvis bez dziļas atskārsmes, kas ļautu cilvēkam attīrīt prātu no krāmiem.
NOSLĒPUMU NOSLĒPUMS
Sūfiju paradokss: “Sūfisma noslēpums ir tāds, ka tajā noslēpumu nemaz nav” nozīmē, ka tas, kas cilvēkiem, kuri nav īstenoti sūfiji, ir noslēpums un viņiem aizklāts, sūfijiem kļūst skaidrs un piedzīvots, tādā veidā zaudējot noslēpuma nosaukumu vispār.
Vārds “Sirr”, ko parasti tulko kā “noslēpums”, sūfijiem nozīmē “visdziļākā iekšējā apziņa”. Tā ka, ja cilvēkam ir aizvērta viņa visdziļākā iekšējā apziņa, tad tā viņam ir “noslēpums”. Un burtiskā līmenī tur, kur apziņa pēc nosacījuma nevar tikt piedzīvota, bet uz to var tikai atsaukties, tā tādēļ paliek “noslēpums”, “aizklātais”.
Viena no sūfiju iespējām ir tas, ka viņi spēj redzēt cauri cilvēka ārējai izpausmei un viņa pašapmānam, un ka tādā veidā viņi ir spējīgi iemācīt šiem sava otršķirīgā “es” pašgūstekņiem nokļūt sevī līdz īstajam “noslēpumam”, visdziļākajai iekšējai apziņai.
TURKU MEITENE
Attars savā pazīstamajā stāstā par Jusufu al-Razi no krājuma “Stāsti par draugiem” attēlo šo domu lasīšanas spēju, kā arī to, kā citiem tās trūkst, un tiem nākas spriest pēc ārējā šķituma.
Stāsta, ka reiz persiešu tirgonis, sataisījies ceļojumam, palūdzis Hiri parūpēties par kādu turku meiteni. Hiri šajā meitenē neprātā iemīlējies un nospriedis, ka jāuzmeklē skolotājs, kalējs Abu Hafss. Abu Hafss ieteicis viņam doties pēc padoma uz Raiji (Raiyy) pie dižā sūfija Jusufa al-Razi.
Kad Hiri ieradies Raiji un vaicājis, kur ir viedā mājoklis, viņam ir teikts, lai izvairās no tāda ķecera un brīvdomātāja. Tāpēc viņš atgriezies Nišapurā un atstāstījis to Abu Hafsam, bet tas teicis neņemt vērā cilvēku iedomas par al-Razi un meklēt to vēlreiz.
Neraugoties uz gandrīz vienprātīgo Raiji cilvēku uzstājību, viņš ir ieradies vietā, kur atradies al-Razi. Tur viņš atradis vecajo skaista jaunekļa sabiedrībā, kurš tam pasniedzis vīna kausu.
Satriekts par redzēto, Hiri prasījis paskaidrojumu, kā tik cienījams cilvēks var tā uzvesties.
Tad al-Razi paskaidrojis, ka jauneklis ir viņa dēls, bet vīna krūkā ir ūdens, un ka visi citi viņu ir atstājuši. Tāds ir viņa īstais stāvoklis, kuru citi iedomājas kā izlaidīgu dzīvi.
Bet tad Hiri vēlējies uzzināt, kāpēc sūfijs uzvedas tā, ka cilvēki tur viņu par ķecerīgu.
Al-Razi teicis: ”Es tā izturos, lai cilvēki neapgrūtinātu mani ar turku meitenēm.”
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 