Man priekšā ir žāvētu sīpolu paciņa.
Pieņemsim, ka šie sausie sīpoli attēlo kaut ko uzrakstītu. Tie vairs nav sākotnējais piedzīvojums (sīpols), bet nav arī gluži kā nekas. Tie nes iespēju.
Pievieno karstu ūdeni, un tavs sausais sīpols to uzsūks. Pēc brītiņa tev būs, kā jau zinām, tas, kas bija žāvētais sīpols, bet vairs ne tāds. Tagad tev ir “atjaunināts” sīpols.
Taisnība, vesels sīpols tev tagad nav. Nedz tev ir svaigs sīpols. Bet tev ir kaut kas, kas ļaus tev atpazīt svaigu sīpolu, kad tu to ieraudzēsi un pagaršosi. Tāda ir pavirzīšanās uz priekšu ar žāvēta sīpola palīdzību.
Sākotnējs, īsts piedzīvojums ir svaigs sīpols. Ūdens ir papildinājums, kādu nes pareizi mācību apstākļi. Iznākums ir derīgs pārtikai un var aizvietot svaigu sīpolu. Tam ir arī kaut kāda barības vērtība.
Tie, kuri saka: “No žāvēta sīpola neko nevar pagatavot” – citiem vārdiem – “Neko nevar gūt no grāmatām” – maldās. Maldās arī tie, kuri saka: “Es gaidīšu (vai meklēšu), līdz atradīšu svaigu sīpolu.” Viņi maldās tāpēc, ka neapjēdz, ka nespēs atpazīt “svaigu sīpolu”, kad to ieraudzīs. Par to ir jāpasaka, bet labprāt es to nedaru, jo tādi apgalvojumi parasti tiek uztverti kā izaicinoši, kaut pamatā ir domāti tikai kā aprakstoši.
Tāpēc ierosinu pieņemt apgalvojumu: “No grāmatām VAR kaut ko gūt. Tas kaut kas var būt tik nozīmīgs, ka novedīs pie īstās lietas atpazīšanai. Tāpēc daudzos gadījumos tam ir vislielākā nozīme.”
SASTĀVDAĻAS
Bet kāpēc cilvēki iedomājas, ka grāmatās nav nekā no “svaigas” pieredzes? Vienkārši tāpēc, ka tie nezin, ka vēl vajag īpašus apstākļus (kā ūdeni, ko pievieno žāvētā sīpola gabaliņiem), pirms viņi varēs kaut ko gūt. Te arī ir sūfiju mērķis – palīdzēt nodrošināt gan žāvētos sīpolus, gan ūdeni, tā lai piemērotā brīdī var tikt piedāvāts svaigs sīpols.
PAZEMĪBA
Tradicionālajos mācību paņēmienos viens no īsti “pazemīgas” attieksmes pret dzīvi un mācībām ieaudzināšanas mēģinājumu nolūkiem ir mēģinājums palīdzēt cilvēkiem uztvert viedokli, kurš tiem palīdzēs “tuvināties svaigam sīpolam, izmantojot jebkuru pieejamu sīpola stāvokli”.
Protams, tādas mācības neprasmīgās rokās ātri pārvēršas moralizēšanā. Augstākminētā vietā cilvēki taustās pēc loģiska pacietības un pazemības mācīšanas pamata. Drīz vien viņi to atrod: ”Pazemība ir laba sabiedrībai. Tā dara cilvēkus labus, šķīstus utt.” Bet tas tomēr ir sabiedrisks līmenis, nevis pārfizisks. Ja tu esi “pazemīgs”, tas tev var palīdzēt parastajā dzīvē. Bet ja neesi, tu neko nesasniegsi augstākās jomās.
Ja cilvēki nespēj ieņemt “pazemīgu” stāvokli attiecībā pret to, ko viņiem rosina mācīties, viņi nav spējīgi piedāvāto lietu iemācīties vispār. Tāpēc nepastāv tāds bieži iedomāts strīda priekšmets, kad jautā: “Kāpēc man ir jāpakļaujas kaut kam, ko es nezinu?” Jautājums ir bez pamata, jo neviens šajā posmā nevar ne pakļauties, ne nepakļauties; viņš var palikt vien mūžīgi neapmierināts prašņātājs. Viņš nav izvēles saimnieks, tā ka te nav nedz pamata jautājumam, nedz kādas vajadzības atbildēt, ja vien nav runa par viņa stāvokļa aprakstu. Cerība paliek iespējā, ka viņš spēs atpazīt savu stāvokli no tā apraksta un atbilstoši pielabot savu nostāju.
Tomēr cilvēki daudz biežāk otrās pakāpes norādījumus uztver kā pirmās pakāpes, un sūfiju skolotājiem šī nosliece ir jāņem vērā. Dažkārt viņi sagatavo tīšu izdomātu triecienu, šoku, lai parādītu iespējamā skolnieka domāšanas ierobežoto dabu, un lai palīdzētu viņam (vai viņai) sasniegt dziļāku sevis izpratni un tātad plašākas iespējas mācīties.
Tāds šoks ir notikumā, kuru atstāsta Bajazīds Bistamī.
ELKU PIELŪGŠANA
Bajazīds ir stāstījis, ka viņu ceļā ir saticis kāds cilvēks un jautājis, kurp viņš dodas. Bajazīds viņam atbildējis, ka dodas svētceļojumā uz Meku, jo viņam ir divsimt dināru.
Cilvēks teicis: “Apej man apkārt septiņas reizes, un lai tas ir tavs svētceļojums, jo esmu ģimenes apgādnieks.”
Un Bajazīds tā arī ir izdarījis un atgriezies mājās.
Tādu iejaukšanos cilvēki biežāk labprātīgi nepieņems dēļ tā, ka tā satur atzinumu, ka iepriekšējais domāšanas veids ir neatbilstošs. Viņi meklēs kaut ko, kas balstītu vēlmi sajust sevi kā nozīmīgu.
Cilvēks ļoti viegli atradīs tādu patīkamu pārliecību, personu vai sabiedrisku iedibinājumu, jo mūsu dienās tie gandrīz visi apzināti vai neapzināti pielāgojas saprātīgiem glaimiem. Glaimi, pat ja tie mijas ar neatzīšanu, paliek glaimi.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik svarīgi izprast personīgos dzinuļus.
Šī jautājuma par papildlīdzekļu kā veicinātāju nozīmi svarīga puse ir – ievērot, ka pastāv mācības veids ar tiešu un provocētu apjēgu. Tas atšķiras no mācībām ar iekalšanas paņēmieniem vai ar atlasītām nodarbībām, kad šīs nodarbības plāno pats māceklis vai kāds cits, kuram nav pilna priekšstata par mācekļa vajadzībām.
IZSKATS UN DARBĪBA
Mēs šeit runājam par darbību, nevis ārējo izpausmi. Ir interesanta līdzība, ko atceros, ar gadījumu, kad vairāki burta kalpi jautāja SidiAbu-Jusufam par sūfiju skolotājiem. Viņa atbilde uzrāda gan jautātāju domāšanas veidu, gan to, ka cilvēkam ar tādu domāšanas veidu neizdodas būt saskaņā ar īstenību.
Jautājumi bija par pretenzijām, ko izsaka sūfisma izskaidrotāji (vai viņu vārdā), – ka viņi ir sūfiju Galvenie vadītāji.
Abu-Jusufs teica: ”Tas ir tikai pārnestā nozīmē un nenozīmē nekādu sacensību. Un neietver nekādu domu par pakļautību formālā organizācijā. Bez tam tas nenozīmē, ka katrs apgalvotu (vai kāds apgalvo viņa vietā), ka viņš ir sūfiju vadītājs.
Tas nozīmē tikai to, ka māceklim, kurš seko sava skolotāja norādījumiem, viņš ir jāuztver kā vadītājs un vienīgais viedības avots. Šī loma nav ievērojamāka par jebkura cita skolotāja lomu, kura mācekļiem arī ir jāuztur pievēršanās un spēja mācīties, neatraujot savu uzmanību uz citam lietām, kā, piemēram, skolotāju pakļautība.
Īstie sūfiju vadītāji pastāv un darbojas parasti neuztveramā jomā, un to augstie uzdevumi nekad nav zināmi, lai arī viņi savu uzdevumu pildīšanai var izpausties jebkādā veidā, – arī kā sūfiju skolotāji”.
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 