Gatavība pazemībai. No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Līdz laikmetam, ko parasti uzskata par vēsturisko laikmetu, ir darbojies kāds ar cilvēka attīstību saistīts apjēgas veids, kas ir ārpus mūsdienu informācijas iegūšanas un lietojuma paņēmieniem. Šādas norises iznākums ir bieži saukts par viedību, kaut vārds “viedība” ir bieži lietots arī citās jomās.
ATLIEKAS NAV TAS PATS, KAS PATI LIETA
Daudzi reliģiski, mistiski un līdzīgi izklāsti, ir, spilgti runājot, atlieku kapenes daļēji vai pilnīgi veiksmīgiem mēģinājumiem parādīt un darīt dažādiem cilvēkiem un kopienām pieejamus  viedības iegūšanas veidus. Tāpat kā gandrīz viss uz zemes, tie ir pakļauti izviršanai vai pārakmeņošanai. Tie kļūst gan par muzejiem, gan eksponātiem vienlaikus.
Dēļ tieksmes uzsvērt pakļautību un grupas uzmanību bez vienlaicīgas citu ietekmju piemērošanas daudzi tādi izklāsti (dažus no kuriem sauc par skolām vai kultiem) ir īsākā vai ilgākā laika posmā kristalizējušies, sacietējuši, un nereti tie pasludina savu monopolu uz patiesību vai īsto rituālu. Šī norise, atspoguļojot domāšanas aprobežotību, bieži nonāk tik tālu, ka netieši iznīcina savas Skolas vēstījuma dinamiku. Izņēmuma stāvoklis un sastingusi mācība, sasniedzot kādu līmeni, īstenībā darbojas pret noteiktu lokanības nepieciešamību. Pastāvīga atjaunināšanās ir nepieciešama.
To, ko daži cilvēki redz kā cilvēces filosofijas, pārfizikas un pat maģiskās domāšanas kopsavilkumu, var šo minēto cēloņu dēļ aplūkot tikai kā kādu izklāstu atliekām vai kļūdainu (patvaļīgi atlasītu) skaidrojumu, kas kādreiz ir bijuši derīgi saistītās Skolās, kaudzi. Tas, kas izraisa šādu lietu stāvokli, cilvēku sabiedrībai ir raksturīgs, bet tas bieži nav nācis prātā veselu civilizāciju lielām daļām, kaut to ciešā uzmanībā ir turējuši viedie, kuri darbojušies viņpus mehāniskas un aprobežotas domāšanas. Tādi viedie ir tie, kuri spēj aptvert iekšējās pamatlikumības un virzošos spēkus, nevis tie, kuri noņemas tikai ar pārkārtošanu.
TRADĪCIJA, KURU UZTUR PRASME
Atšķirībā no plaši pieejamiem un vaļējiem izklāstiem, kuri ir visiem pazīstami kā filosofiju un līdzīgu sistēmu dažādi reliģiski, psihologiski un sabiedrisku norišu nostiprināti veidi, cauri vēsturei vienmēr ir plūdusi nepārtraukta nesavtīga šīs visaptverošās un pielāgojošās viedības aizgādnības straume. Tā pamatojas spējās un viedībā, nevis kāda cilvēka patvaļīgā nolēmumā kļūt par speciālistu.
Ir bijuši pilnīgi pietiekami iemesli, kāpēc minētās lietas nekad nav bijušas nedz vispārzināmas, nedz pieņemtas kaut cik īsti dziļi. Starp lietām, kuras viegli pieņem parasti domātāji, ir tāda lieta, ka

“šādu lietu pasludināšana tiem, kuri ir pamatā savtīgi, viņu savtīgumu vēl veicinās uz viņu īstās, iekšējās patiesības vēlmes rēķina”

– ar to vēl vairāk aizsedzot Mācības iespējamo ietekmi uz tādiem cilvēkiem.
Cits viegli izprotams iemesls ir tas, ka šauru domāšanas sistēmu pastāvēšana (pārvienkāršotu sistēmu – ar nolūku iekļaut tieksmes, neņemot vērā iespējas, un nodrošināt iedzīvotāju plašu pakļaušanos kārtībai) ir izveidojusi tādu “speciālistu” jeb šādu aizspriedumu savācēju tipu, kurš automātiski sajūt apdraudējumu katrā mēģinājumā paplašināt viņa redzesloku. Iznākums ir pretošanās, neuzticība un juceklis.
Laiku pa laikam, kad sagrupējas kādas kosmoloģiskas un cilvēciskas ietekmes, parādās gan vajadzība, gan iespēja ar īpašām un prasmīgām pūlēm atjaunināt izklāstus (mācības) un norises, kas palielina iespējas ātrāk un pamatīgāk ieviest mācības, kas ved uz attīstību, kas attiecas uz “sevis pazīšanu” vai “viedības gūšanu”. Daži tādi laikposmi, pēc būtības cikliski, pagātnē ir bijuši, bet neviens no tiem parasti nav atpazīts kā tāds. Un atkal, tas nenozīmē, ka, ja cilvēks kaut kam tic, tad viņš noteikti to spēs pamanīt. Visu nosaka pareiza pieeja.
IEJAUKŠANĀS LOMA
Pirmā šo zināšanu pakāpe skar atbildes uz jautājumiem, kurus parasti dēvē par saistītiem ar cilvēces izcelsmi, cilvēces dabu, esamību un nākotni, – gan sabiedriskā, gan personas ziņā. Pieejas šiem jautājumiem veids un kārtība paši ietver spēju, kuras trūkums vai neiedarbīgums parastā cilvēkā nozīmē viņa nespēju piedalīties savā attīstībā. Tādam cilvēkam ir nepieciešama sakārtojoša iejaukšanās, lai pārrautu nespējas burvju loku.
MĒRĶA ZINĀŠANA RADA LĪDZEKĻUS
Vēlmi “mosties”, ko bieži lieto kā līdzekļa jēdzienu, var pavadīt vai nepavadīt zināšanas un pieredze, ko ir svarīgi saņemt no iepriekšēja stāvokļa. Mācība no savas puses ir tā veidota un spēj pārvarēt ideoloģiskus šķēršļus – jo tā zin mērķi, – mērķi, kurš sliktākajā gadījumā tiek izvirzīts kā pieņēmums, ka mērķis pastāv, bet kurš labākā gadījumā ir apziņas uzplaiksnījums, kas turpmāk izraisa atkārtotus mēģinājumus izstrādāt līdzekļus šā uzplaiksnījuma atjaunošanai.
Pieņēmumi, kas attaisnojas, vai tradicionāli rāmji veido struktūru, uzbūvi, ar kuras palīdzību cilvēks, kurš tiecas uz apskaidrību, pūlas šim mērķim tuvoties. Skolas gadījumā tikai zināšanas dod pamatu, uz kura šī struktūra var tikt uzbūvēta.

“Tiklīdz tu zini galamērķi, tu vari radīt līdzekļus.”

Mērķis līdzekļus neattaisno – tas tos piedāvā. Līdzekļi šajā ziņā ir struktūra, kas dažos rakstos tiek attiecināta uz “Darbu”.
SKOLA
Vienu no struktūrām, kurā šīs zināšanas tiek pētītas, savāktas un nodotas tālāk, parasti sauc par Skolu.
Ir vēl citas struktūras, kas pastāvīgi darbojas, bet kuru pastāvēšanai un darbības veidam nav lietojamas vērtības. Kaut arī tās bieži mēdz būt ziņkāres un intereses objekts, kas liek izšķērdēt pārlieku daudz laika un pūļu dēļ maldīga pieņēmuma, ka stipra interese par kaut ko, reiz padzirdētu, var novest pie tā iepazīšanas un, tātad, lietderīguma gūšanas no tā.
Tomēr, tā kā Skolas darbības veidam nav tiešas īstenojamas analoģijas mūsdienu domāšanā, tā praktiski, ja ne teorētiski, ir “pilnīgi slēpta”.
Sadursmēs starp tiem, kuri pretendē iekļūt cilvēku aprindās, kurus šī joma saista, un tiem, kuri tajā darbojas, ir ārkārtīgi parasts, ka pirmie šajās aprindās iekļūt nekādi nespēj, vai, vēl biežāk, ka tie nekādi neizprot vai neatpazīst citu cilvēku rīcības lomas vai paņēmienus.
“Skolas Darbs” – tā ir zemāka līmeņa norise, caur kuru tomēr ir jāiziet, pirms gūst spēju atpazīt augstāku līmeni. Šīs pamatdomas pieņemšana ir starp pirmajam prasībām, kuras ved uz nepieciešami iedarbīgu laika mērogu un norišu kārtību, kādos Mācība nes labumu. Šādas pamatdomas pieņemšanai par kaut vai darba hipotēzi viens no galvenajiem šķēršļiem ir mācekļa lomas, iespēju un zināšanu pārvērtēšana.
Tieši tāpēc tik daudzās tradicionālās sistēmās, kuru dzīvīgi fragmenti pastāv, tiek tik ļoti uzsvērta nepieciešamība būt tādiem, ko parastā valodā sauc aptuveni par pazemīgiem.
Šīs īpašības kropļojums ir pašnonicināšanās.
KAM PAZEMĪBA NAV PAREDZĒTA
Kā teicis kāds no dižajiem sūfijiem:


“Mana pazemība nav paredzēta iespaida radīšanai uz tevi – tai ir pašai savs nolūks”.

Saskaņā ar sūfijiem, personība, par kādu tu sevi iztēlojies, – tā ir maldīga personība, kura nav patiesi īstena. Kad tu vingrinies pazemībā, tu sāc apjaust, it kā tu vispār nepastāvi. Hudžviri savā “Atklāsmes grāmatas” otrajā nodaļā, aplūkojot nabadzības īsto nozīmi, ir uzsvēris, ka tā ir sevis kā “Adam” (neesamība) uztveršana. Bet kad cilvēki ar savu pazemību lepojas, tie savu otro sagudroto “es” ir pieņēmuši par savas neesamības daļu, un tas ir tas, kas rada liekuļus.
Sevis redzēšanai pāri savam nenozīmīgumam mērķis ir saredzēt aiz tā patiesi esošo, to, kas ir saistīts ar īsto “ES”. Tāpēc pazemība ir tiešā sakarā ar Absolutās Patiesības meklējumiem.
NAV VĒRTS TAISĪT NO PIENĀKUMA TIKUMU
Līdzība starp vārdiem “Adam” (neesamība) un “Aadam” (cilvēks) ir rosinājusi dzejniekus un līdzīgus cilvēkus, kuri runā austrumu valodās, smalki pielīdzināt šo vārdu nozīmes dzejā un prozā. Starp citu, ir interesanti atzīmēt, ka pat austrumu pētnieki un kritiķi, apspriežot šo lietu, dažkārt tik mazā mērā pamana šo vārdu spēli, ka pat apvaino sūfiju autorus nevērībā vai vārdu dīvainā lietojumā, kad viņi izsaka tādas lietas kā “Cilvēks ir “Adam””. Es biežu jūtu, ka tādos gadījumos šī neraksturīgā nozīmes uztveres kļūme notiek dēļ tā, ka skaidrotāja personīgie uzskati aprobežo, cenzē viņa izpratni; galu galā viņš ir cilvēks, un kā tāds, nevēlas domāt par sevi kā par “neesamību”. Visvairāk tas ir pamanāms pie cilvēkiem, (ieskaitot, protams, arī zinātniekus) kuri pielīdzina sevi iemācītiem paraugiem un saviem informācijas krājumiem, kas no sūfiju viedokļa ir neesamības daļa, – cilvēka personība, nevis būtība.
Citiem vārdiem, kā jau visi zinām, lepnība pretojas pazemībai. Lepnība ir cieši saistīta ar tādu sevis pašnovērtējumu, kas pilnībā vai daļēji ir otršķirīgu lietu, kā, piemēram, ticība savam zinātniskumam, radīts.
Patiess ir teiciens:


“Pazemība – tā nav tikdaudz tikums, kā nepieciešamība, lai spētu mācīties”.

RABIJA UN DURVIS
Stāvokli, kāds ir jāsasniedz sūfijam, ir labi atspoguļojusi Rabija al-Adavija. Viņa ir dzirdējusi, ka Salihs no Kazvinas ir mācījis ar izteikumu:

“Klauvē pie Durvīm, un tev taps atvērts.”

Rabija ir teikusi:

“Cik ilgi tu to daudzināsi, ak Salih, – šīs Durvis nekad nav bijušas aizvērtas?”

Pazemības trūkumā ir arī kaut kas no sazvērestības: cilvēki ne tikai neņem vērā, kad pamana to citos, bet nespēj arī noticēt tās īstumam. Nerunājot nemaz par tiem, kuri nespēj pat iedomāties, kā un kad pazemībā vingrināties.
NOSTĀSTS PAR PROFESORU
Nesen es rādīju kādam apmeklētājam kādas mājas apkārtni. Kad mēs gājām garām mierīgam un cītīgam cilvēkam, kurš sēdēja zemē un laboja kādu koka lietiņu, apmeklētājs vaicāja: “Kas viņš ir?”
Es teicu: “Tas ir profesors tāds un tāds.”
Apmeklētājs īgni sarauca uzacis un vēlreiz aplūkoja viņu. Tagad viņš jautāja:”Vai esi pārliecināts?”
Ir vēl gadījums, kas noticis ar Maarufu no Karkhas:
DATEĻU KAULIŅU LASĪŠANA
Sari al-Sakati ir ieraudzījis, ka Maarufs uzlasa no zemes dateļu kauliņus, un vaicājis tam, ko viņš dara.
“Te raudāja kāds bērns,” – tas teicis, – “jo viņam, nabaga bārenim, nav riekstu kā citiem bērniem. Tāpēc es gribu salasīt dateļu kauliņus, pārdot tos (samalšanai miltos), lai varu nopirkt viņam nedaudz riekstu, un viņš var būt priecīgs”.

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s