Cik nopietns ir māceklis? No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Esmu dzirdējis tevi sakām, ka daudzi no cilvēkiem, kuri iztēlojas, ka ir nopietni vērsti uz sūfisma mācībām, īstenībā ir caurcaurēm nenopietni un tāpēc nespēj no tām gūt labumu. Vai ir kādi piemēri?
Atb.: Viens no labākajiem piemēriem ir mūsu ikdienas pieredze. Cilvēki izlasa grāmatās vai padzird kaut ko par sūfismu un tūdaļ dodas “cirst taku uz mūsu durvīm”.  Patlaban es šajā sakarā esmu publicējis sešpadsmit grāmatas par sūfiju domām un darbiem. Nepārprotami varētu secināt, ka ja jau es tādus rakstus publicēju, – un tādā apjomā un ar tādu sparu, – tad mēs tādas publikācijas un to studēšanu uzskatām par svarīgu lietu.
Bet no apmēram 10000 vēstulēm, kuras saņemam ik gadus, var secināt, ka ievērojama daļa cilvēku, kuri uzskata sevi par “nopietniem” (un pastāv uz to), nav apgrūtinājuši sevi ar šo grāmatu lasīšanu. Ja viņi patiesi būtu nopietni, tad būtu pievērsuši rakstiem nopietnu uzmanību. Ja nu viņi rakstiskus līdzekļus nevēlas, kāpēc tad viņi vēršas pie MANIS, kad es taču strādāju daļēji ar rakstiskiem līdzekļiem? Cilvēki apmeklē mani, neuztverot ne skaņu no teiktā, jo viņi nav studējuši mūsu rakstus, – un tāpēc es viņiem palīdzēt nespēju.
Tie nāk no visas pasaules, tērējot naudu un izniekojot laiku, bet nevēlas tērēt naudu grāmatām, nevēlas iedalīt laiku to pētīšanai. Vai varat šādus cilvēkus uzskatīt par “nopietniem”? Jāatzīst gan, ka tie ir mazākā daļa no visiem cilvēkiem, ar kuriem saskaramies, tomēr pie milzīgā cilvēku kopskaita, kuri tiecas sazināties ar mani, šis mazākums sastāda lielu cilvēku daudzumu. Ja vēlies kādu novērtēt, tad palūko, ko viņš dara, kaut uz brīdi atmetot viņa pasludinājumus par “viņa nopietnību”. Ja viņš nopietni RĪKOJAS, tu varēsi daudz drošāk nosliekties pieņemt viņa paziņojumus par nopietnību. Ja viņš par to tikai pļāpā, tad nav svarīgi, cik cieši viņš pats tam tic, – mēs varam tikai secināt, ka viņš vāji vai nemaz neapjēdz, ko pats dara, un tātad es nekādi nevaru būt viņam noderīgs, īpaši tāpēc, ka sākumam viņam ir nepieciešama tikai veselā saprāta apmācība.
GUDRĪBA KĀ IZPRATNE
Mūsu laikos tāpat kā visos laikos tas, ko parasti sauc par zināšanām, ir milzīga apjēgas “maska”. Gazurs-i Ilahi atgādina saviem klausītājiem, ka pastāv samācīta, sholastiska un novērojoša mācīšanās. Īstais gudrības veids ir iekšēja gudrība – apjēga. Pirmā ir līdzīga medus iepazīšanai, to pētot un klasificējot, otra – pazīt to pēc garšas.
Viena ir apjēga. Otra ir tikai zināšanu zināšana.
Tas, kas šķiet “nopietnības” trūkums, īstenībā piederas mūsu otram apzīmējumam, – ka cilvēki nespēj zināšanas lietot. Cēlonis ir tajā, ka viņiem nepietiek vēlmes veltīt uzmanību tam, kas tiek runāts un darīts.
SIERS UN MĒNESS
Kad mēs runājam par mācekļa “nopietnību”, mums ir jāatceras, ka daudziem cilvēkiem ir ļoti vājš priekšstats par to, kas tas varētu būt – nopietnas mācības. Bieži tas viņiem nozīmē piespiedu mācības neatkarīgi, vai tās nes kādu iznākumu, vai nē. Varbūt esi dzirdējis, ka Britu Zinātnes Attīstības Apvienība (British Association for the Advancement of Science) (kurā es, starp citu, esmu uzņemts kā Mūža Dalībnieks) ir noturējusi kādu sapulci, kurā starp paziņotajiem atklājumiem ir bijuši šādi:
– ka Mēness iežiem ir kopīgas īpašības ar Čedaras un Ementāles sieriem;
– ka resni cilvēki parasti nestājas universitātēs;
– ka žurkas dod priekšroku Mocarta, nevis Šēnberga mūzikai.
Tas nav noticis viduslaikos ar to “eņģeļiem uz adatas smailes”, bet 1970. gadā pēc Kristus dzimšanas…
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm