Uzmanības un vērīguma iezīmes. No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Vai tu nevarētu aprakstīt uzmanības un vērīguma raksturīgas iezīmes attiecībā uz to nozīmību sūfiju mācībās?
Atb.: Papēti uzmanības piesaisti, izrādīšanu, pieņemšanu, kā arī savstarpējo uzmanības apmaiņu.
Vena no atslēgām uz cilvēka uzvedību ir uzmanības ietekme.
Katrs var apgalvot, ka daudzos gadījumos tas, ko parasti uzskata par svarīgām vai noderīgām cilvēku sadarbības lietām jebkurā jomā (sabiedriskā, uzņēmējdarbības utt.), īstenībā ir slēpti uzmanības stāvokļi.
Tiek uzskatīts, ka ja cilvēks nezin, ko viņš dara (mūsu gadījumā nezin, ka viņš ir būtiski uzmanību prasošs, izrādošs vai viņam ir nepieciešama uzmanības apmaiņa), un tādēļ domā, ka viņš dara ko citu (dod pienesumu cilvēces zināšanās, mācās, pērk, pārdod, sazinās utt.), tad viņš būs:
(a) vēl nesekmīgāks gan savā ārējā darbībā, gan iekšējā;
(b) vājāks savas uzvedības plānošanā un kļūdīsies gan jūtās, gan spriedumos, jo uzskata uzmanību par kaut ko citu, nevis to, kas tā ir īstenībā.

Ja tas ir tiesa, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki apjēgtu:
1. Ka šī uzmanības ietekme darbojas praktiski visās cilvēku mijiedarbībās;
2. Ka redzamie mijiedarbības dzinuļi var atšķirties no īstajiem. Un ka bieži tos izraisa vēlme vai vajadzība pēc uzmanības ietekmes (sniegšanas, saņemšanas, apmaiņas).
3. Ka uzmanības ietekme tāpat kā jebkura cita vajadzība – pēc barības, siltuma utt. – ja tā ir pakļauta gribai, tā var paplašināt cilvēka darbības jomu, atbrīvojot viņu no gadījuma uzmanības avotu varas vai pat apmulsuma, kad lietas neiet tā kā gaidīts.
DAŽAS LIKUMĪBAS VAR NOSAUKT. TĀS IETVER:
1. Par daudz uzmanības var būt slikti, neiedarbigi.
2. Par maz uzmanības var būt slikti.
3. Uzmanība var būt gan “naidīga”, gan “draudzīga” un tomēr apmierināt vajadzību pēc uzmanības. Sajukumu ienes tikumiskā, morālā puse.
4. Kad cilvēkam ir prasība pēc daudz uzmanības, tas ir neaizsargāts pret vēstījumu, kas pārāk bieži uzslāņojas uzmanības izpausmei. Piemēram, cilvēks, kas kāro uzmanību, var kļūt atkarīgs no tās saņemšanas no kāda noteikta cilvēka vai iedibinājuma, kuri vēlāk var stāvokli izmantot (kā samaksu par uzmanību) ļaunprātīgi, ietekmējot uzmanības kārā cilvēka prātu.
5. Mūslaiku reliģijas bieži ir iedvestas uzmanības vajadzības laikā un apstākļos, nevis sasniegtas tajā veidā, kas reliģijām tiek piedēvēts.
6. Daudzas pārsteidzošas uzskatu vai sabiedroto, vai saistību maiņas var novērot kā uzmanības avota nomaiņas sekas.
7. Cilvēkus gandrīz vienmēr uzbudina uzmanības piedāvājums, jo vairumā gadījumu viņiem uzmanības trūkst. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jauni draugi vai apstākļi var pārspēt vecos.
8. Ja cilvēks ir iemācījies remdēt savu uzmanības kāri, viņš ir gatavāks pievērsties citām lietām, nekā to viņam ļauj vairums mūsdienu kultūru. Viņš var izvērst savas māceklības spējas iedarbīgumu.
9. To lietu vidū, ko varētu pētīt cilvēki, kas nav uzmanības badā, – ir tāds domu, personību utt. valdzinājums, kas ir brīvs no viņu uzmanības apmierināšanas īpatnības.
10. Uzmanības vēlme rodas agrīnā bērnībā. Protams, tad tas ir saistīts ar barību un aizsardzību. Bet tas nenozīmē, ka šai vēlmei nav turpmākas un nākotnes attīstības vērtība. Bet to var piemērot augstākiem mērķiem, nekā parastais pieaugušo lietojums, – to vienkārši apmierinot.
11. Pat paviršs cilvēku kopienu pārskats rāda, ka salīdzinājumā ar to, kā ar cilvēku jau no agriem gadiem strādā un pienācīgi viņu ievirza attiecībā uz nekārtīgu ēšanu, lietu piederību un citām nesakārtotām īpašībām, tās novēršot un atradinot no tām, – ar uzmanības ietekmi strādāts netiek. Iznākumā pieaudzis cilvēks, kuram trūkst prasmes apieties ar savu uzmanības vēlmi, turpina būt no tās apjukumā, jo visā dzīves laikā tā paliek neattīstīta.
12. Ir veikti neskaitāmi cilvēku mijiedarbības novērojumi. Tie rāda, ka savstarpējai apmaiņai starp diviem cilvēkiem vienmēr piemīt uzmanības ietekme.
13. Novērojumi rāda, ka cilvēku uzmanības vēlmei mēdz būt uzplūdi un atplūdi. Cilvēks uzmanības vēlmes uzplūdu vai atplūdu laikā, pats savu stāvokli neapzinoties, piedēvē savu rīcību un jūtas citām ietekmēm, piemēram citu cilvēku naidīgumam vai laipnībai. Viņš var pat teikt – “veiksmīga diena”, kad viņa uzmanības kāre ir tikusi ātri un atbilstīgi apmierināta. Tādu stāvokļu atkārtotas pārbaudes liecina, ka tādus pārdzīvojumus vislabāk izskaidro uzmanības teorija.
14. Iebildes, ka domājamais apmierinājums ir lielāks, kad tas ir negaidīts, pie rūpīgas pārbaudes atkrīt. Vārdus “Man patīk uzmanība kā pārsteigums” vajadzētu pielīdzināt vārdiem “Man patīk nezināt, kur gadīsies mana nākošā ēdienreize”. Tas vienkārši izceļ izjūtu un domāšanas primitīvo stāvokli šajā jomā.
15. Stāvokļi, kuri šķiet dažādi, ja tos aplūko no pārvienkāršota viedokļa (kā tas parasti notiek), no uzmanības teorijas viedokļa ir vienādi. Piemēram, cilvēki, kuri seko kādam atzītam cilvēkam, var vēlēties saņemt vai sniegt viņam uzmanību. Mijiedarbību starp cilvēkiem un viņu uzticības personu var izskaidrot ar savstarpējas uzmanības uzvedību. Daži no šīs mijiedarbības saņem tikai uzmanību. Bet daži var saņemt vairāk.
16. Jucekli izraisa vēl arī tas, ka uzmanības priekšmets var būt cilvēks, kults, lieta, doma, interese utt. Tā kā uzmanības priekšmeti var tik ļoti atšķirties, cilvēki vispār vēl nav atpazinuši vispārējo ietekmi – uzmanības vēlmi.
17. Viena no šīs teorijas priekšrocībām ir, ka tā ļauj cilvēka prātam sakarīgā un viegli saprotamā veidā sasaistīt daudzas lietas, kuras, kā vienmēr ir maldīgi mācīts, esot visai atšķirīgas, nesalīdzināmas utt. Tāda kļūmīga audzināšana, protams, ir vājinājusi iespējamo smadzeņu darbīgumu, kaut arī tikai kulturas ietvaros un ne vienmēr.
18. Nespēja sajust, kad uzmanība ir izrādīta, kā arī nespēja to veicināt vai kavēt vajadzību pēc tās, padara cilvēku gandrīz nepārspējami ievainojamu attiecībā uz ietekmēšanu, īpaši kādu ideju iepotēšanu viņa prātā un uzskatu iedvešanu.
19. Izraisīt jūtu pacēlumu – tas ir visprimitivākais paņēmiens pastiprināt uzmanību pret to līdzekli, kas sajūtas ir uzbudinājis. Tas ir vai katra ietekmēšanas veida ievads – prelūdija vai pavadījums.
20. Tradicionālās filosofiskās un citādas mācības ir lietotas, lai norādītu uzmanības pārvaldīšanas un koncentrēšanas vingrinājumus. Tomēr šo vingrinājumu vērtība ir ievērojami zaudēta, jo cilvēkam, kam tādi ir vajadzīgi, uzdotie vingrinājumi ir pārrrakstīti un atdarināti kā vienreizējas patiesības, un vēlāk cilvēki ir tos lietojuši tādos veidos, tādos tempos un tādos apstākļos, kuri, vingrinājumus lietojot pilnīgi nesakarīgi, ir noplicinājuši jebkādu uzmanības attīstības spēju. Attīstības vietā tāds lietojums ir radījis apsēstību. Un tā tas turpinās.
21. Te šur, te tur parunas un citādi rakstu izteikumi norāda uz to, ka kādreiz ir pastāvējušas plašas zināšanas par uzmanību, kuras es šeit iezīmēju. Tomēr, atrautas no kopuma, šīs norādes turpina pastāvēt drīzāk kā pārakmeņojušies ceļa stabi, nevis kā lietderīgi norādījumi cilvēkiem vingrināt savu uzmanības pārvaldību.
Uzmanība pret sevi vai skolotāju bez tāda nodrošinājuma vingrināšanas, kas nāk no tā, kas atrodas pāri tuvākai apkārtnei, ir īssavienojuma veids (kas izsit drošinātājus). Kā ir teicis Rūmī:

“Neskaties uz mani, bet ņem, kas ir manās rokās”.

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s