Kas uztur cilvēku interesi. No Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Ir cilvēki, kuri vēlas uzzināt, kāpēc ar mani tik grūti tikties. Viņi vēlas arī popularizēt manas “garīgās spējas”.
Pastāstīšu gan par vienu, gan otru.
Tas nav ne viegli, ne grūti, lieta drīzāk ir aprēķinos. Tāpat būtu ar katru.
Pieņemot par pamatu astoņstundu darba dienu un septiņu dienu nedēļu, redzam, ka,  iedalot katram cilvēkam pa stundai, un dienas veltot tikai šādām sarunām, gada laikā es varētu redzēties ar mazāk kā trīs tūkstošiem cilvēku, un ar katru vienreiz.
Bet vēlmi “mani redzēt” izsaka apmēram trīs līdz desmit reizes vairāk cilvēku. Un ja ikgadus tiekos ar katru cilvēku divreiz, tad varu aptvert tikai apmēram pusotru tūkstoti cilvēku.
Kaut arī tikšanās nolūks vienmēr tiek uzskatīts par svarīgu, man ir jāatgādina, ka ārkārtējā nepieciešamība noslēpumaini zūd brīvdienu un vasaras atvaļinājumu laikā…
Iedomājieties, ka ja es nedarītu neko, izņemot ikdienas tikšanās ar visiem atnācējiem, šī norise atrisinātu pati sevu problēmu. Es kļūtu tik garlaicīgs, tik nodeldēts, tik nevērtīgs, ka vēlme mani ieraudzīt cilvēkiem rastos arvien retāk, un tā es galu galā atgūtu savu brīvību.
Un tā, kāpēc man neuzvesties tāpat kā līdz šim un neiet caur visu to?
Jo vairāk tāpēc, ka ir pietiekams tādu cilvēku piedāvājums, kuri izbauda viņu gudrību uzsūcošu cilvēku pūļu un grupu aplenkumu no rīta līdz vakaram.
Esmu jau norāts par šādu izteikumu. Runā, ka tādi cilvēki vienmēr izraisa savu sekotāju neapmierinātību, un tie drīz pāriet pie nākošā guru. Tieši par to es domāju – ja es uzvestos tāpat, arī es izraisītu nepatiku, tiklīdz cilvēki būtu piesātinājušies ar manu dižā guru pozas rituālu.
Man nav nedz tieksmes, nedz tādas audzināšanas, lai ierakstītos guru aprindās.
Teiktais, protams, pieskaita “tikšanās ar cilvēkiem” pie sabiedriski-psiholoģiskas darbības, kuru jau pienācīgi pētī sociologi, bet kuru pilnīgi neņem vērā cilvēki ar noslieci uz okultismu,- izņemot gadījumus, kad cilvēki putro to ar “garīgu darbību”, kas tā, ptotams, nav.
Pēc manas paša pieredzes, kas pilnībā apstiprina tradicionālo sūfiju autoru pieredzi, paši pulcējošies cilvēki mēdz attaisnot savu pulcēšanos, dēvējot to par “garīgu darbību”. Tā darīt ir viņu atbildība, vai arī tie varbūt meklē pēc dabas līdzīgus – lišķīgus cilvēkus, kuru pamatīpašība ir tāda, ka viņi nespēj ilgi būt vieni.
Jaunībā skolotājs man teica tā:

“Ja “kopā nākšana” būtu ceļš uz lielāku apskaidrību, visi smilšu graudiņi būtu kļuvuši svēti, putnu bari izklīstu un katrs putns kļūtu par garīgu vadoni, auni vingrinātos apskaidroto uzdevumos. Līdzīgi šī mazāk apskaidroto īpatnība drūzmēties ap lietām un cilvēkiem, kas tiek uzskatīti par dīvainiem, vērtīgiem vai uzbudinošiem, tad būtu nevis dīkdieņu savākšanās, bet gan izredzēto sapulce… ”

ŠEIHA ABU-ISHĀKA DRAUGI
Kas attiecas uz “garīgiem sasniegumiem”, tas man atgādina vārdus, ko Ibn Arabi teicis šeihs Abu-Ishāks no Zaļās Salas Spānijā pie Al-Hesirasas, un kuri ir pierakstīti viņa XII gadsimta darbā “Durrat al-Fakhira”:

“Es attiecinu cilvēkus pie diviem veidiem. Pirmkārt, ir tas draugs, kurš par mani labi domā un par mani labi runā. Viņš ir draugs. Un ir otrs, kurš par mani runā slikti, un kurš stāsta par manu “garīgo stāvokli.”

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way

http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s