Jaut.: Kā cilvēkam uzzināt, vai viņš ir patiess?
Atb.: Būt liekulim, – tas varbūt ir pats sliktākais, kas var būt. Bet man šķiet, ka ir kaut kas vēl graujošāks – iedomāties, ka kāds nekad nemelo “ar labu nodomu”. Nevajag turēt sevi par melīgu un nevajag sevi šaustīt, jo abas šīs lietas var būt tikai pašpiedošana.
Ir jābūt vīrišķīgam atzīt, ka neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēku iespaidojas no šķietamas dievbijīgu cilvēku pazemības un pašpārmetumiem, īstās pūles ir iepazīt sevi tā, lai spētu kaut ko iesākt šajā ziņā. Pietiek tikai palaisties un nonākt samērā vieglajā pašvainīguma sajūtā, un tu vari sākt baudīt vainu par savu līksmi, tīksmināties par savu mazvērtību.
Ja tu tā palaidīsies, cilvēki var sākt tevi apjūsmot, uzrādīt kā labu paraugu, vispārpieņemti raksti var tevī uzturēt šādas domas un darbus, sabiedrība var noticēt, ka tā iegūst no tavas esības – bet tev tas būs ceļš uz nekurieni.
Var teikt, ka īsti viedi cilvēki pastāv, lai patiesi nopietniem meklētājiem parādītu, ka cilvēks, juzdamies taisnprātīgs, īstenībā sevi māna. Viņi nepastāv spraugu aizlīmēšanai ar tapetēm, bet apstiprinājumam, ka zināms domu treniņš vai darbību virkne, vai tie abi kopā ir īstas ticības un dzīves pastāvīga pazīme.
Kāds no dižajiem sūfijiem ir teicis:
“Svētais ir svēts tikai tik ilgi, kamēr nezin, ka ir svēts”.
Cauri gadsimtiem sūfiji ir vairumā ticīgo izraisījuši cieņu un sapratni ar saviem neatlaidīgajiem apgalvojumiem, ka patiesums nekad nevienam nevar būt vienkārši piedēvēts, – nedz sev, nedz citam. Par savu un citu patiesumu cilvēki uzzin, novērojot darbus un izpētot domas, un salīdzinot vārdus ar darbiem.
Pavirši ticīgie mēdz uzrīkot patiesuma “pārbaudes”, kas tikai veicina nejēdzību un maldus.
SKOLOTĀJS BEDUĪNS
Rūmī sniedz par to lielisku līdzību, rādot kā lietas nepārzinoši cilvēki nonāk pie maldīgiem secinājumiem.
Šajā nostāstā kāds beduīns ir dzirdējis, kā viens cilvēks lūdz Dievu. Tas ir sācis skandēt Korāna izteikumu, kur IX Sūras (Nožēla) 97. vārsmā ir teikts:
“Tuksneša arābi ir visvairāk grimuši neticībā un liekulībā…”
Saniknots, arābs ir belzis viņam pa galvu.
Dievlūdzējs, turpinot lasījumu, pārgājis pie izteikuma:
“…Bet daži no tuksneša arābiem tic Dievam un Pastardienai…”
“Nu, tā jau ir labāk!” – teicis beduīns. – “Esmu iemācījis tevi kā uzvesties…”
Šajā gadījumā beduīns uzrāda burtiski reliģioza cilvēka paviršu un augstprātīgu domāšanas veidu, kura “ticība”, acīmredzami, balstās izturēšanās veidā, un kura spriedumi par citu cilvēku ticīgumu pamatojas uz paša iedomām par to, ko nozīmē viņu ticība.
Šis Rūmī beduīns un mūsu jautātājs par patiesumu varētu veikt pašpārbaudi, padomājot par šādu aforismu, ja vien to zinātu:
“Kurš domā, ka nedzīvo pašapmānā, lai palūko, vai viņš nav labās domās par sevi.”
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn -Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 