Skolotāja un mācekļa lomas. No: Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Kā sūfiju skolotājs pārvar mācekļa iesīkstējušus, bet neapzinātus aizspriedumus?
Atb.: Aplūkosim skolotāja un mācekļa stāvokļu attiecību. Māceklis uzskata skolotāju par cilvēku, kam pieder kaut kas lielā vairumā, un kurš sniegs viņam daļu no tā. Vai arī viņš var uzskatīt, ka skolotājs zin paņēmienus, kā kaut ko sasniegt.
Skolotājs redz mācekli kā tādu, kurš ir piemērots gūt daļu no kaut kā. Citiem vārdiem, viņš uzskata mācekli par spējīgu kaut ko sasniegt.
Katrs ir savā ceļā, bet starp abu attieksmēm pastāv saikne.
Skolotāja problēma ir lielāka par mācekļa problēmu. Viens no iemesliem ir tas, ka māceklis tiecas mācīties, bet reti kad apzinās, ka mācīties viņš var TIKAI PIE NOSACĪJUMIEM, KAS DARA MĀCĪBAS IESPĒJAMAS.
Viņš nevar tikt uz priekšu, kamēr nav izgājis sagatavošanu mācībām. Kad sagatavošanās ir pabeigta, viņš var virzīties tālāk vai nu lēni, ātri vai vienā mirklī, izejot daudzus posmus, kuros viņš apjēdz, kas ir tas, ko viņš sauc par dzīves jēgu jeb pašapjēgu.
Tāpēc pats svarīgākais ir ievirzīt mācekli tā, lai viņa attīstība var noritēt iedarbīgi un nepārtraukti.
To var pārvaldīt tikai tas, kurš pārzin visu ainu tās veselumā, un kurš apjēdz, ko var iespēt katrs cilvēks un cilvēku kopiena, kurā viņš attīstās..
Tā kā māceklis, iespējams, atrodas viņu veidojušo attieksmju gūstā, viņš tieksies tuvoties skolotājam un mācībai visos neiedarbīgajos un otršķirīgajos veidos. Viņš sagaidīs “prāta mieru”, sekmes pasaulīgajā dzīvē, naudu, zināšanas, apgaismību, nodrošinājumu – visu to, kas tā vai citādi var būt svarīgs, bet ne katrā ziņā atbilstošs viņa stāvoklim. Citiem vārdiem, viņš sagaidīs, ka viņu māca, vai viņam sniedz zināšanas un lietas, kuras VIŅAM IR SAGADĪJUŠĀS KĀ VĒLAMAS TĀ VIENA IEMESLA DĒĻ, KA VIŅŠ IR NOLĒMIS, KA VIŅAM TO VAJAG, VAI KA TAS VIŅAM IR NEPIECIEŠAMS.
Kaut kādā ziņā tas ir tikpat nejēdzīgi kā šādas mācekļa prasības: “Nu ko, māci man franču valodu, bet tikai pulksten četros pēcpusdienā”, – vai “Es gribu mācīties matemātiku, bet ne šajā klasē,” – vai vēl – “Es gribu mācīties bioloģijas pamatus, bet vispirms man ir jāuzzin par kurkuļiem, jo, manuprāt, tas ir pats svarīgākais.”
Īstenībā tu vari iemācīties tikai to, ko tev var iemācīt. Ja tu uztiep vai pievieno izprātotus, izjustus, iztēlotus, izdomātus utt. nosacījumus, tev ir vēl jāmācās mācīties. Tas nozīmē, tev jāuzzin, kā uzkrāt apjēgu bez minētajiem ierobežojumiem, – pareizu pakāpienu pēc pareiza pakāpiena.
Cilvēkam, kurš neapzinās, kas viņš īstenībā ir, nezin, no kurienes nāk un kurp var nonākt, ir grūti piekrist, ka viņam ir jāsaņem tāda vai citāda veida norādījumi, vai ka pirms kaut ko uzsākt, viņa slimīgumam ir jābūt dziedinātam, vai viņa mājai jābūt sakārtotai varbūt tādā veidā, kuru viņam ir gadījies pieprasīt untumā vai pat dēļ aicinājuma.
Pirmais skolotāja pienākums ir darīt to skaidri zināmu un nepieļaut nekādas atkāpes par labu paviršam jutelīgumam, ko daudzi cilvēki notur par pamatu.
Rūmī teic:

Savus pārdzīvojumus tu mīli, ne mani;
Savas sajūtas izbaudīt tu nāc pie manis.

Ja tu pavēro veidu, kādā tu attiecies pret lietām, ieskaitot savu vēlmi mācīties un tās izpausmi darbos, un ja tu pamani savas kļūdas, kā arī to, ko sūfiji runā par skolotāja un mācekļa lomu, tu aptversi, ka mācekļa iesīkstējuši, bet neapzināti aizspriedumi, par kuriem tu runā, prasa ārēju palīdzību māceklim, kas sniegtu mudinājumus, ļaujot viņam vai viņai izglābties no pierasto domāšanas paraugu lamatām.
MĀCEKĻI, KURI NEMĀCĀS
Šeihs Abdullahs Ansari no Herātas, kurš ir atzīts par vienu no Mācības gaišākajiem skaidrotājiem, kā arī par vienu no dižākajiem viedajiem, uzskaita lietas, kādas cilvēki dara un domā, kavējot ar to savu attīstību.
Tās noved pie sarežģījumiem, bēdām un apjukuma. Cilvēki, kuri neseko savu skolotāju norādījumiem, paliek kādā no šiem stāvokļiem, vai arī pārņem kādu – bieži neapzinātu – psiholoģisku viltību, kas izraisa liekulību, apsēstību vai mānīgu izpratni.
Lietas, kuras māceklis nespēj sevī novērtēt, un par kurām rūpējas skolotājs, ir šādas:

“Gribēt ātrāk, kā tas pienākas;
Kārot vairāk kā pienākas;
Gribēt sev to, kas piederas citiem.”

Protams, daži cilvēki ir tik tiepīgi, ka pat tad, kad tu tiem skaidro, ka nepiekāpsies iesīkstējušiem aizspriedumiem, viņi turpina cīnīties. Tādos gadījumos skolotājs pievils viņa gaidas, izliekoties par māceklim neatbilstošu, šim nolūkam lietojot Malamati paņēmienu. Pat tad tiepīgais māceklis var nespēt aptvert, kas notiek, un izteikt visvisādus sadomātus notiekošā skaidrojumus. Saādi “Gulistānā” ir nostāsts par to.
NOSTĀSTS PAR MUEDZĪNU
Reiz bijis muedzīns, kurš saucis ticīgos uz lūgšanu tik baisā balsī, ka mošejas pārvaldnieks, krietns cilvēks, ir piedāvājis viņam desmit dinārus, lai viņš pārceļas uz citu pilsētu. Vēlāk tas ir saticis pārvaldnieku un teicis: “Tu man devi tikai desmit dinārus, bet tur man tagad piedāvā divdesmit, un es tomēr atsakos aiziet.” Pārvaldnieks pasmējies un teicis: ”Pagaidi un tu redzēsi, ka tie pacels līdz piecdesmit.”

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way

http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s