Jaut.: Ko man iesākt ar savu apjukuma un savu mazvērtības sajūtu?
Atb.: Cilvēkiem, kuri lūdz atbrīvot viņus no apjukuma, vispirms ir jāņem vērā trīs lietas:
1. Viņiem ir jāpārliecinās, vai es (vai kāds cits) tādu atbrīvošanu no apjukuma utt. piedāvā. Sūfiji to nepiedāvā. Tātad viņiem ir jāmeklē kāds, kas piedāvā (ja tāds ir) atbrīvošanu no apjukuma un tad jāvēršas pie piedāvātāja. Bet ja tāds “piedāvājums” ir radies paša galvā, tad viņam tas ir pašam jāatpazīst.
2. Cilvēkiem būtu jāpamana, ka apjukums utt. bieži var izrādīties aizsarglīdzeklis. Varbūt tev nepatīk migla, bet ja tā tevi paslēpj no cilvēkēdāja tīģera, tad labāk, ja migla ir. Diezgan daudzos gadījumos cilvēkiem būtu jāpateicas savam apjukumam, kas ir kā vairogs, nevis tas jānovāc pirms sastapšanās aci pret aci ar to, ko tas aizsedz.
3. Neskaitāmi cilvēki, un tas mūsdienās, protams, ir labi pamanāms, paši izraisa un uztur savu apjukumu, pat tad, ja paši iedomājas, ka pūlas no tā atbrīvoties.
Tāpēc atbilde uz “Ko man iesākt ar savu apjukumu?” ir tāda: “Noskaidro apjukuma iemeslu un to, kāpēc tas šoreiz ir izraisījies. Tad izšķiries, vai vēlies kaut ko ar to iesākt.”
Apjukums iestājas, ja neņem vērā lietas, kuras būtu jāpamana pirmām kārtām. Tāpēc apjukuša cilvēka uzdevums ir tāds, ka viņam apjukums ir jāapzin, vispirms lietojot savu saprātu sevis paša novērošanai, un mazāk jādomā par pašu apjukumu. Atceries parunu: “Vērīgajam pietiek ar vienu pazīmi, bet nevērīgajam nepietiks ar tūkstoš padomiem.”
Kas attiecas uz mazvērtības sajūtu, tad tai ir savas robežas, tāpat kā ir robežas pretējām sajūtām. Saādi ir radījis dzejoli, kuru šeit tulkoju no persiešu valodas, lai cilvēkiem rādītu, ka šī problēma ir tikai viens no viedokļiem.
Pilienu, kas raisījās no lietus mākoņa,
Satrauca okeāna plašumi:
“Kas gan esmu es okeāna bezgalībā?
Ja ir TAS, patiesi, tad manis te nav!”
Kamēr pile nicīgi sevī vērās,
Izaudzēja to gliemežnīca savā klēpī.
Un veicināja debesis šīs lietas tā,
Ka cildena, karaliska Pērle tā kļuva:
Bijusi zema, tagad tā augsta,
Tā klaudzināja nebūtības durvis,
Līdz izpaudās Īstais.
Persiešu dzejā ir pieņemts, ka pērle ir pārvērsta lietus pile.
Tavs apjukums rodas no tā, ka tu negūsti, ko gribējis, – un tava mazvērtības sajūta ir no tā, kas pēc tavas sajūtas tev ir, bet ko tu negribi. Kāds sūfijs par šo dubultproblēmu ir teicis: ”Tev ir jāpūlas būt pacietīgam gan ar to, ko tu gribi, gan ar to, ko negribi, – jo katrs no tiem tevi pārbaudīs. Vingrini abus pacietības veidus un izpelnies cilvēka vārdu.”
MAZVĒRTĪBAS SAJŪTA
Sūfiju svētais Attars ir pierakstījis dižā senča Bajazīda (Attar’s Tadhkirat al-Awliyya. Bajazīds ir miris 875. gadā pēc Kristus dzimšanas) teicienu: “Tev ir jājūt sava niecība”.
Apjēgt savu niecību ir vērtīgi. Bet jutelīgi ļauties tai, sevi ar to uzbudinot – tā ir sekla pašizprieca,- tomēr daudziem cilvēkiem pievilcīga, jo tie tā var mānīt sevi, ka tā ir atklātība vai godbijība. No šādas bērnišķības ir jātiek vaļā.
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 