Jaut.: Daudzi cilvēki tik daudz lasa, un tomēr tas viņus nelabo; kas par lietu? Vai sūfiju vēsti vispār var uztvert caur rakstītu vārdu?
Atb.: Lai kaut ko iemācītos, tev tas ir jāatklāj vairākas reizes, varbūt no dažādiem viedokļiem, un jāpievērš tam tāda veida vērība, kas dod iespēju iemācīties.
Kā esam pieredzējuši, cilvēki mācībās no sūfiju rakstiem cieš neveiksmi tāda paša iemesla dēļ, kādēļ neveicas arī citu lietu mācīšanās – viņi lasa ar atlasi.
Lietas, kas viņus kutina caur sajūtām vai patīk, vai uzdzen drebuļus, viņi atcerēsies vai tieksies pēc tām vairāk un dziļāk.
Bet tā kā tādas lietas ir pēdējās no visa, kas viņiem īstenībā ir vajadzīgs, un tā kā tāda nenosvērta attieksme pret lietām padara cilvēkus nabagus attieksmes brieduma ziņā, stāvoklis ir tāds, kā tu teici.
Mēs varam jau uzreiz atzīt par neiespējamu, ka kultūras, kuras tiecas izvirzīt priekšplānā zemas, “lipīgas” lietas, un izrādīt tās pievilcīgos veidos, ieteikt un atbalstīt tās, varētu attīstīt tādus cilvēkus, kuri tiektos ne pēc kā cita kā arvien vairāk šādu bezvērtīgu lietu. Tāda uzvedība vienīgi padarīs mūžīgu šādu personības tipu un to sākotnēji radījušu attieksmi.
Ja tev ir šokolādes kūka, greznota ar sešpadsmit ķiršogām, un tu uzreiz aprij ķiršus, jo tie patīk, bet pēc tam vēlies saprast, kāpēc torte palika neēsta, – kas ir tas, kas tā dara? Un ja es pateikšu priekšā, vai es tev patikšu? Lūk, šis ir tas šķērslis, kas jāpārvar. Pāri tam tiek, novērojot kā tas iedarbojas (uz tevi), izlemjot to pārvarēt un pūloties to vispusīgi izpētīt, bet ne iztaisoties par mācekli un tad brīnīties, ka neesi iemācījies.
SASKATĪT RŪDU KALNA DZĪLĒS
Ja cilvēks nav nobriedis attīstīties, lasīšana viņu neizlabos. Rūmī ir teicis:
“Kalnu tu redzi, bet rūdu tā dzīlēs tu neredzi.”
Vien ar to, ka ir pieejama derīga grāmata, kaut viena no visdižākajām, nenozīmē, ka kāds var, vai tam vajadzētu pūlēties pēc tās pienācīgi mācīties jebkurā brīdī. Sūfijs Sadruddīns savā “Testament” ir teicis: “Turpmāk neļaujiet jebkuram mācīties pēc šeiha Ibn Arabi vai maniem rakstiem, jo šie vārti ir slēgti lielākai cilvēces daļai” (Katib Chelebi: The Balance of Truth, tr. G. L. Lewis, London: Allen & Unwin, 1957.)
Tas ir tāpēc, ka skolotājiem varbūt grāmatu saturs nav vajadzīgs, bet tie grāmatas var lietot mācekļu labā, kamēr mācekļi paši droši vien nezin, ka diez vai gūs labumu, lietojot grāmatas untumaini, kā to paraduši.
Pat pašpasludināti “eksperti”, starp kuriem ir arī zinātnieki, neuztver Sūfiju rakstu dažādus līmeņus un iesaistes pareizi. Īstenībā ir pazīmes, ka daudzi no šiem cilvēkiem neredz klasiskās sūfiju literatūras virstelpas un lasījuma dažādās iespējas vispār. Daudzi pat atzīst, ka nav to spējuši (Cf. L. P. Rushbrook Williams, Sufi Studies Bast & West, London: Octagon, and New York: E. P. Dutton Inc., 1973 and 1974. ). Ir nedaudz raksturīgi, ka viņi nez kāpēc nedz pārtrauc tās skaidrot, nedz bagātina savu spēju tādus rakstus uztvert.
Tas veids, kā Hafiza darbus lieto sūfiji, ir pavisam atšķirīgs no tā, kā to dara parasti tulkotāji vai parasti lasītāji (skat. “Nokrāso ar vīnu savu lūgšanu paklājiņu. Idriss Šahs “Mācīties kā mācīties”: https://tencinu.wordpress.com/?s=kr%C4%81so+v%C4%ABnu ”). Esmu jau uzsvēris citā vietā (Idris Shah. The Sufis, London and New York; Doubleday & Co. Inc., and Octagon.), ka grūti būs atrast pienācīgu Rūmī galvenā klasiskā sūfiju darba “Masnavi” pašas pirmās vārsmas atveidojumu, kaut gan tas ir tulkots daudzreiz un citēts tūkstoškārt.
Varētu sniegt vēl simtiem piemēru. Tiešām, atveram kaut Saādi “Gulistan” (Rožudārzs), ņemam vienu izteikumu un paskatāmies, kas sanāk. Lūk izteikums, kāds tas ir persiski.
Kasani ki yazdan-parasti kunand
Bi-awazi dulab masti kunand.
Viens, pietiekami burtisks, tulkojums ir šāds:
Tie, kas ir ticīgi,
Reibst (pat) no dzirnavu ūdensrata skaņas.
(Those who are God-worshippers
Become drunken (even) at the sound of a water-wheel)
Un, lūk, vārds “dulab” (ūdensrats) persiešu valodā tēlaini nozīmē “māns”.
Iznāk, ka Saādi teic:
1. Cilvēki, kas pielūdz dievišķo (yazdan), reibst pat no ūdensrata skaņas. Mūsu kontekstā tas var nozīmēt vai nu to, ka viņi var būt tik apsēsti (protams, pavirša cilvēka gadījumā), ka jebkas var tos ievilkt tajā, ko tie uzskata par reliģiozu stāvokli, vai arī to, ka jebkas tiem (pienācīgi noskaņotiem mistiķiem) var atgādināt par Dievišķo.
2. Jebkurš cilvēks, kurš pieder pie minētajiem tipiem, var ar apmānu tikt ievirzīts sev atbilstošā (šķietamā vai īstā) stāvoklī.
Tādējādi nevainojama, bet daļēja tulkojuma “Jebkas var uzbudināt reliģiozo” vietā mēs atrodam veselu jēgu virkni, kas paveras atkarībā no tā, kā mēs uztveram vārdu dauznozīmību, piemēram:
1. Iecentrēšanās uz Dievišķo var novest pie apreibināšanās ar to caur skaņu, kuru rada nedzīvs priekšmets, kura uzdevums ir citāds.
2. Cilvēki, kuri ir iecentrējušies uz Dievišķo, var atgriezties pie apreibuma [kas var būt un var nebūt neviltots mistisks piedzīvojums] ar ritmisku skaņu palīdzību.
3. Īstu mistisku piedzīvojumu dievbijīgā cilvēkā var izraisīt ar ritmiskiem paņēmieniem.
4. Sajūtas, kas tiek uzskatītas par mistiskām, var ar maldiem izraisīt cilvēkos, kuri, patiesi vai nepatiesi, ir iesaistījušies dievišķā pielūgšanā.
Persiešu dzeja ir pārpilna ar šāda veida daudznozīmību. Sūfijam ir jāspēj turēt prātā visas dažādās iespējamās jēgas, lai viņš būtu spējīgs pārredzēt visu cilvēces pieredzes iespējamo jēgu, kuru parasti cilvēki iespiež daudz šaurākā izpratnes ietvarā.
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 