(Es tomēr nolēmu ielaist šajā vietnē šo strīdu, jo jautājums par lingvistisko ģenētiku ir gan ārkārtīgi nozīmīgs, gan tiek apstrīdēts, gan ir patiešām strīdīgs kā jau visi būtiski atklājumi to sākumposmā. Būtiski atklājumi gan provocē autorus uz tālejošiem secinājumiem, gan būtiski skar lielā biznesa intereses, gan aizvaino labi iekārtojušos zinātniekus, gan saista avantūristus utt. Bet labāk ir zināt vismaz kaut ko – I.L.)
SARUNA AR AUTORU – Radio Rossiji, raidījums «Неизвестная планета» 20.04.2006.
Bioloģisko zinātņu doktors Pjotrs Petrovičs Garajevs ir grāmatas “Viļņveida ģenētiskais kods” autors. (grāmatu skat.saitē: http://rusnauka.narod.ru/lib/author/garyaev_p_p/1/index.html)
Savas grāmatas priekšvārdā Pjotrs P. Garajevs raksta, ka bioloģijā un īpaši tās noteicošajā, atslēgas daļā sākas vērtību pārvērtēšanas laiks, un, iespējams, tam būs sprādziena raksturs.
Citiem vārdiem, doktors Garajevs apgalvo, ka mūsu priekšstati par ģenētiku strauji mainās.
Viņš piedāvā savu ģenētikas versiju, kuru sauc par viļņu ģenētiku.
Jaut.: Ar ko viļņu ģenētika, kuru Jūs izstrādājat kopā ar saviem kolēģiem, atšķiras no parastās ģenētikas, kurā viss ir it kā jau atšifrēts?
P.G.: Parastā ģenētika, kaut ir nesusi daudz veiksmes, kaut kādā ziņā ir nonākusi strupceļā.
Kāpēc?
Tā nodarbojas tikai ar DNS vielu.
Visas manipulācijas ģenētikā sākas ar to, ka DNS molekulas tiek sadalītas, pārvietotas un tā tālāk.
Tādā veidā iegūst dažādus efektus, piemēram, ievietojot auga vai dzīvnieka DNS svešus gēnus un skatās, kas iznāk.
Iznāk šķietami labas lietas.
Bet īstenībā tas viss beidzas ļoti slikti.
Kāpēc?
Paskaidrošu.
Piemēram, transgēnu kartupelis.
Tiek ievadīts svešas izcelsmes gēns, kas sintezē olbaltumvielu, fermentu, kas sagrauj kolorado vaboles apvalku, un kaitēklis nevar attīstīties.
Šķiet, viss ir labi – kartupeļu sanāk daudz, un viss ir kārtībā.
Bet par pārsteigumu zinātniekiem, klasiskiem ģenētiķiem, kurus es ļoti cienu, izraisās neparedzētais – kartupelī sintezējas tādas vielas, kas izsauc zarnu vēzi, piemēram, pelēm.
Bez tam iet bojā baktērijas, kas nonāk kartupeļu bumbuļu tuvumā, iet bojā sliekas un citas dzīvas radības augu tuvumā.
Jaut..: Tātad zinātnieki nespēj paredzēt visas transgēnu ievadīšanas sekas?
P.G.: Jā.
Varētu likties, ka tas ir negaidīts efekts; – ja pamatojas uz klasiskās ģenētikas likumiem un tā sauktā tripleta ģenētiskā koda modeli, visam būtu jābūt kārtībā.
Izrādās, tā nav.
Kāpēc izraisās tādi negaidīti efekti?
Tāpēc, ka ģenētiskā koda modelis, kurš ir it kā atzīts un pārbaudīts, pārstāj darboties.
Pats par sevi ģenētiskais kods acīmredzot ir ideāls, jo mēs esam dzīvi,- citādi mūsu nebūtu; bet tā modelis, kāds tas ir patreizējā izpratnē, nav pilnīgs.
Ir izveidojies stāvoklis, kad agrākie uzskati ir novecojuši, un modelis, kuram (20.gs.) 60. gadu sākumā bija milzīgi panākumi, un kura atzīšanas laiku pašlaik mākslīgi mēģina pagarināt, ir kļuvis bremzējošs, vēl vairāk, kaitīgs.
Jo, pamatojoties uz šo ģenētiskā aparāta modeli, biologi nespēj paredzēt sekas, par kurām jau teicu.
Transgēnu kartupelī, sojā, kviešos, kukurūzā – pašlaik ir simtiem transgēnu augu – rodas tādas vielas – metabolīti, – kuras nevar paredzēt no klasisko priekšstatu viedokļa par ģenētiskā koda modeli.
Jaut.: Jūs piedāvājat citu ieskatu šajā problēmā.
P.G.: Izrādās, ģenētiskais kods ir iekārtots sarežģītāk, nekā mēs esam priekšstatījuši.
To var izteikt tā, ka DNS ir teksts nevis metaforiskā, līdzības, bet burtiskā nozīmē.
Tāpēc transgēnu inženieriem, manipulējot ar DNS molekulām, šis faktors ir jāievērtē.
Svešas izcelsmes gēna ieviešana var izraisīt neparedzētas sekas.
Es paskaidrošu ar tādu klasisku valodnieku piemēru: “Sodīt, nedrīkst apžēlot”.
Ja komatu liekat aiz vārda “sodīt”, jēga ir viena; ja aiz “nedrīkst”, – pavisam cita.
Jēgu pilnīgi maina tikai komata pārcelšana.
Tāpēc var teikt, ka DNS teksti nes jēgu, tie tiešām ir teksti.
No veco uzskatu par ģenētiku viedokļa ar svešu gēnu ieviešanu DNS mēs iegūstam neparedzamas sekas.
Tā ir viena lieta.
Te es parādīju, ka (patreizējais) ģenētiskā koda modelis nav pilnīgs, tas ir, – tas darbojas pie ierobežotiem nosacījumiem.
Bet pašlaik tas nav vairs tikai bremze, tas ir cilvēkiem kaitīgs.
Tāpēc transgēnu manipulācijas ir kaut kā jāaptur.
Jaut.: Bet tur ir iesaistītas gigantisku korporāciju intereses.
P.G.: Tieši tā ir tā sliktā lieta, ka bizness (bezatbildīgi) saaug ar zinātni, bet zinātniskā patiesība tiek nostumta malā.
Šī ir viena lieta, kas saistīta ar ģenētiskā aparāta un ģenētisko tekstu darbību.
Otra lieta ir cieši saistīta ar pirmo.
Iedomājieties videolentu – tā sastāv no vielām, bet šajā lentā ir it kā ietīta skaņa un gaisma.
Kad atskaņojam audio-video ierakstu, redzam attēlu un dzirdam skaņu.
Jaut.: Tam vajadzīga īpaša iekārta.
P.G.: Jā, tam vajadzīga īpaša iekārta.
DNS savā ziņā ir tāds audio-video ieraksts, kur teksts un attēls ir ietīts šajā struktūrā.
Par tekstu es jau teicu – ar to nedrīkst apieties tā kā to ar ģenētiskiem tekstiem dara transgēnu inženieri.
Tas pats attiecas uz attēlu.
Lieta ir tāda, ka šis attēls ir īpašs – hologrāfisks, jo sarežģīta organisma ar sarežģītu telpisku izvietojumu izveidošanai ir vajadzīga tā visa vadība.
Lai izveidotu cilvēka, auga, dzīvnieka organismu, ir vajadzīgs kāds plāns – tam piekrīt visi.
Bet klasiskā ģenētika nezin, kas tas ir par plānu.
Vilņu ģenētika, kuru pārstāvu es (un daudzi citi, kuri šajā virzienā strādā), pierāda, ka mūsu hromosomas (vai jebkuru augstāko bioloģisko sistēmu, daudzšūnu organismu hromosomas) ir veidotas kā šķidro kristālu hologramas.
Šis ģenētiskā materiāla kopums ir šo šķidro kristālu hromosomu veselums, kontinuums.
Tādi šķidrie DNS kristāli hromosomu sastāvā ar savu izvietojumu, topoloģiju veido neskaitāmas dinamiski mainīgas hologramas jeb hologrāfiskus režģus.
Jaut.: Kas no tā izriet?
P.G.: Secinājumi ir milzīgi.
Kas ir holograma?
Kad organisms to lasa, – hromosomas pašas sevi nolasa (tās izstaro dažāda garuma lazera viļņus) – tad veidojas veidoli, kuri ir elektromagnētiskas (gaismas) hologrāfiskas konstrukcijas.
Atbilstoši šiem veidoliem tiek būvēts organisms.
Lai izveidotu tādu sarežģītu uzbūvi, kāda ir cilvēkam, ir vajadzīgs plāns divos vektoros – vārdos un telpā.
Ir jāizveido kaut kādus veidolus, kas modelē rokas, acs, deguna, aknu, nieru, sirds uzbūvi.
Klasiskā ģenētika par to neko nezin.
Viļņu ģenētika piedāvā ļoti vienkāršu problēmas risinājumu, kas balstās uz izmēģinājumiem, ka DNS ir holograma.
Un tāpēc atskaņojot – nolasot hromosomu aparātu – izveidojas divi veidoli: skaņas jeb teksta un telpas jeb ģeometriskais, tas ir, topošā cilvēka veidols.
Bet tas nenozīmē, ka topoša cilvēka apaugļotā olšūnā ir gatavs cilvēciņš.
Organisma uzbūve veidojas pa daļām, pa kārtām, pakāpeniski.
Jaut.: Pjotr Petrovič, ja Jūs tik noteikti apgalvojat, ka parastie ģenētiķi šīs lietas neizprot, tad kādus rezultātus Jūs varējāt šiem zinātniekiem piedāvāt?
P.G.: Es tikai pabeigšu.
Ja tādus ģenētiskas informācijas kodēšanas viļņējādos principus hologrāfiskā veidā neņem vērā, tas noved pie traģiskām sekām.
Kad ievada svešas izcelsmes gēnu, mainās ne tikai teksts, bet arī hromosomu sastāva izvietojuma struktūra..
Izmainās holograma, veidoli; izveidojas pavisam jauna neieplānota programa, kura noved pie svešu vielu biosintēzes, kuras saindē kartupeļus, miežus, kviešus, kukurūzu utt.
Ko viļņu ģenētika piedāvā atšķirībā no klasiskās ģenētikas?
Lietojot fizikāli-matemātiski pamatotas teorētiskas konstrukcijas, mēs uzbūvējām lāzeraparatūru (būtībā kvantu biokompjūteri), kas modelē viļņu tekstu hologrāfiskus un kvantu nelokālus procesus.
Neesmu pateicis vēl par vienu esamības pusi (ипостаси): jebkurš ģenētisks aparāts, tajā skaitā cilvēka, ir ar kādu īpatnību – kvantu nelokālumu, kad visas organisma šūnas un visas tā hromosomas ir saistītas momentāni.
Bet tā ir sevišķi sarežģīta saruna.
Ko tāda teorētiska izpēte mums dod?
Nav nekā praktiskāka par teoriju – tā deva mums iespēju uzbūvēt lāzeraparatūru, kura pavēra tādas iespējas, par kādām oficiālā ģenētika, embrioloģija pat nesapņoja.
Tas, šķiet, ir pašlaik galvenais sasniegums. Mēs varējām ņemt un izmantot tādu matricu (piemēram, aizkuņģa dziedzera), tas ir, miljoniem gadu ilgas evolūcijas produktu.
Aizkuņģa dziedzeris ir ārkārtīgi sarežģīts orgāns, kas sintezē daudzus hormonus, tajā skaitā insulīnu.
Pasaulē ir apmēram 100 miljoni diabētiķu, kuri zin, ko tas nozīmē.
Tas ir ceļš ne tikai uz diabēta ārstēšanu, bet arī uz orgānu reģenerāciju.
Kāpēc gan ne reģenerāciju?
Lietojot tādu aparatūru, kura modelē biokvantu procesus mūsu hromosomās un šūnās, mēs spējām nolasīt informāciju no jaundzimušu žurkulēnu aizkuņģa dziedzera un pārnest to attālināti, tas ir, attālumā no 1cm līdz 20km.
Stādieties priekšā: samērā neliela aparatūra, it kā vienkārša, īstenībā kvantu biokompjūters, kura pamatā ir lāzertehnoloģija; nekā noslēpumaina un brīnumaina tur nav – viss fizikas ietvaros.
Tāds biokompjūters izrādījās spējīgs nolasīt žurkas aizkuņģa dziedzera informāciju un pārraidīt to 1cm, 3m, 20km un vēl 20km attālumā.
Šo izmēģinājumu mēs atkārtojām četras reizes Toronto 2002.gadā
Jaut.: Uz kurieni jūs raidījāt?
P.G.: Trīs metrus – tas ir uz laboratorijas blakustelpu.
Bet 20 km – tās bija divas automašīnas, kurās atradās ar diabētu slimas žurkas; mašīnas braukāja šurpu turpu šajā attālumā.
Toronto pilsēta ir stipri piesārņota ar radioviļņiem, tāpēc ir grūti iedomāties, ka esam pārnesuši šo informāciju ar radioviļņiem.
Mūsu procesos darbojas kaut kas cits.
Tas cits ir torsionu lauki, tiem attālumi un šķēršļi nepastāv.
Tas teorētiski izriet no tiem kvantu modeļiem, kurus mēs izstrādājām.
Jaut.:< Es tikai vēlētos noskaidrot jūsu izmēģinājuma raksturu. Jūs pārnesāt informāciju …
P.G.: … no veselas žurkas aizkuņģa dziedzera uz radnieciskām žurkām, kuras bija slimas – tām ar īpašu indi bija iznīcināti aizkuņģa dziedzeri…
Jaut.: Kas notika ar slimajām žurkām?
P.G.: Visas žurkas izveseļojās.
Tām bija pārmērā cukurs, tās bija par matu no nāves.
Bet 2-3 dienu laikā visām žurkām reģenerējās aizkuņģa dziedzeris.
To mēs atkārtojām un pārbaudījām Ņižņijnovgorodā.
Man pievienojās ļoti spējīga mediķu grupa, kuri īstenībā bez manas piedalīšanās (es apmācīju cilvēkus un devu tiem aparatūru) mūsu izmēģinājumu atkārtoja un tika daudz tālāk.
Šeit es izstāstīju tikai mazu daļu no tā, ko mēs paveicām – atjaunojām tādu īpaši sarežģītu orgānu kā aizkuņģa dziedzeris.
Jaut.: Vai ir iespējama šādu tehnoloģiju lietošana citu orgānu atjaunošanai, un kāpēc izvēlējāties tieši aizkuņģa dziedzeri?
P.G.: Tas ir klasisks modelis: diabēts ir visuzskatāmākais.
Mēs pierādījām, ka diabēta nav, aizkuņģa dziedzeris ir atjaunojies.
Pēc idejas atjaunot var visus orgānus.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Tas ir svarīgi ne tikai attiecībā uz diabēta ārstēšanu, bet arī kā tādu sarežģītu sistēmu kā aizkuņģa dziedzeris atjaunošanas iespējas principiāls pierādījums.
Tātad var atjaunot arī sirdi un aknas un nieres …
Jaut.: Bet zobus?
P.G.: Arī zobus.
Starp citu, par zobiem.
Tas ir pagaidām vienīgais eksperiments, kuru Ņižņijnovgorodā veica viena no grupas dalībniecēm (medicīnas zinātņu kandidāte, tā kaviņa bija tiesīga to darīt) ar savu māti.
Izmantojām lāzertehnoloģijas, lāzeri ar atļautiem viļņu garumiem – ar sarkanajiem lāzeriem pašlaik strādā visa medicīna.
Jaut.: Ko nozīmē – ar atļautiem?
P.G.: Ja vēlētos lietot rentgenstarus, tas netiktu atļauts.
Bet šos (sarkanos) viļņu garumus lieto mūsu pašu šūnas.
Nu, un kas iznāca?
Viņas mātei, 60 gadu vecai, diabēta slimniecei trūka gandrīz visi zobi, izņemot vienu priekšzobu.
Mēs nolēmām ārstēt viņu ar savām tehnoloģijām.
Matricu ņēmām nevis no jaundzimuša bērna aizkuņģa dziedzera, bet ņēmām asinis, kuras satur visu ģenētisko informāciju.
Šo informāciju ir jānolasa un jāpārnes piemērotā veidā.
Un ar tādiem torsionu starojumiem mēs ilgstoši – vairākus mēnešus – apstrādājām (tā ir kvantu biokompjūtera būtība) slimnieci, sagaidot atveseļošanos no diabēta.
Tā tas arī notika.
Bet mūs gaidīja vēl viens patīkams pārsteigums – viņai sāka augt trīs dzerokļi.
Iedomājieties – 60 gadu vecumā, kad visi zobi ir izņemti, un lieto protēzes, viņai sāka augt zobi.
Tika veikta rentgena fotogrāfija, kas uzrādīja visai savādu zobu augšanu – šie trīs zobi sasniedza smaganu virsmu un augšana apstājās.
Pie kam tie pavērsās nedaudz slīpi, jo viņa lietoja protēzes.
Jaut.: Tad tas ir labi vai slikti? Jūs runājāt par blakusefektiem, piemēram, gēnu inženierijā.
P.G.: Pagaidām šeit blakusefektu nav.
Tas, ka zobi aizgāja ieslīpi, ir sekas tam, ka viņa pastāvīgi lietoja “piesūcekņus (присоски)”.
Jaut.: Es domāju to, ka ārstējāt diabētu, bet guvāt negaidītu iznākumu.
P.G.: Negaidītu, bet labu iznākumu.
Ar zobiem – tas bija neplānots eksperiments, bet ar diabētu – to jau bijām veikuši ar dzīvniekiem.
Un izrādījās, ka tas darbojas arī pie cilvēkiem.
Kas tas galu galā ir, ja vērtē vispārīgi?
Pirmkārt, tas uzrāda, ka mūsu teorētiskais pamatojums ir pareizs.
Otrkārt, tas rāda, ka nākotnē mēs spēsim atjaunot bojātus cilvēka orgānus un audus.
Un ko tas nozīmē?
Tas nozīmē atjaunināšanos vai novecošanās bremzēšanu – milzu problēmas risinājumu, kura vienmēr nodarbinājusi cilvēci, un šajā ziņā mums konkurentu nav, jo neviens nezin kā apturēt novecošanos.
Šajā gadījumā tas ir izdevies.
Jaut.: Vai runa īstenībā ir par nemirstību?
P.G.: Gluži tā es neteiktu.
Izmēģinājumi ir vēl pašā sākumā.
Bet dzīvot 800-1000 gadus, kā dzīvojis Noass un viņa dēli, šķiet, ir iespējams.
Teorētiski nemirstība ir iespējama tik lielā mērā, cik bezgalīga var būt bioķīmiska reakcija, kāda zināmā mērā ir cilvēka dzīve.
Tikai ir jāizvada reakcijas produkti un pastāvīgi jāpievada reaģenti.
Jaut.: Tagad vēlos uzdot šādu jautājumu. Jūs visu laiku lietojat vārdus “torsionu lauki”, kuru reputācija nav viennozīmīga. Krievijas Zinātņu Akadēmijā ir izveidota bezmaz īpaša komisija, kuras dalībnieki visai uzbrūkoši runā, ka tas viss ir neprofesionālisms (šarlatānisms) un krāpniecība… Kāds ir Jūsu ieskats?
P.G.: Esmu spiests iedziļināties svešā jomā, jo fiziķis es neesmu.
Labi būtu uzaicināt Genādiju Ivanoviču Šipovu vai Anatoliju Jevgeņjeviču Akimovu – viņi ir profesionāļi augstākajā mērā.
Uzreiz jāatvainojas fiziķiem, bet mana versija ir tikai tāda: neviens nespēj izskaidrot mūsu eksperimentus ar parastu elektromagnētisku viļņu ģenerāciju; – šķiet, ģenerējas torsionu lauki.
Kāpēc?
DNS molekulas, olbaltumvielas, visi metabolīti, praktiski visas šūnas ķīmiskās vielas – tas viss ir optiski aktīvas struktūras.
Tās griež gaismas polarizācijas plakni.
Šis griešanas faktors ir atslēgas faktors, jo torsionu lauka izveidošanai ir nepieciešama rotācija.
Un šajā ziņā, kad es vērsos pie Akimova un Šipova (ar viņiem esmu pazīstams vairāk kā 20 gadus), viņi man teica, ka, iespējams, man ir darīšana ar tādiem ģenētiskā aparāta atribūtiem, kuriem piemīt torsionu daba.
Pašlaik es cieši sadarbojos ar Akimovu un Šipovu, viņi pilnībā piedalās iegūto parādību skaidrojumā.
Daudz kas nav skaidrs arī viņiem, jo viņi nav biologi.
Bet ģenētiķu,biokīmiķu, biologu sinerģija ar fiziķiem dod ļoti varenu efektu.
Piemēram, mēs guvām tādu sasniegumu – mēs īstenībā izveidojām DNS lāzermodeli.
Un to apstiprināja japāņi.
Jaut.: Lāzeru DNS?
P.G.: Par to strīdējās visi: vai DNS, vai hromosomas ir lāzers?
Mēs to parādījām.
1996.gadā mēs publicējām rakstu.
2002.gadā japāņi šos rezultātus apstiprināja.
А.М.: Mēs runājām par to, ka unikālie eksperimenti, kas pamatoti uz viļņu genoma teorijas, noved pie tā, ka izdodas atjaunot dzīvu būtņu orgānus un audus. Un tad likumsakarīgi rodas jautājumi par to, kas ir vīrusi, baktērijas, – vai viļņu ģenētika spēj kaut kā skaidrot un varbūt arī nodarboties medicīniskā ziņā ar tādām slimībām kā AIDS vai vēzis.
P.G.: Tā ir ļoti interesanta lieta – vai ir iespējams ar ģenētisko aparātu pārvaldīt vīrusus, baktērijas, vai vēža procesu tāpat kā esam nodemonstrējuši gadījumā ar aizkuņģa dziedzeri.
Esmu dziļi pārliecināts, ka var.
Lūk, piemērs.
Neattaisnojies eksperiments šķietami ir “slikts”.
Reiz mēs pamēģinājām padarboties ar cilvēka hromosomām; – mans kolēģis līdzstrādnieks atnesa šīs hromosomas, bet tās bija bojātas.
Tās bija viņa paša (neteikšu, kura) hromosomas.
Bet kad ierosinājām hromosomas rezonanses režīmā, šis cilvēks gandrīz nomira – viņam kļuva ļoti slikti.
Tas daļēji ķēra arī mani- arī man kļuva kaut kā nelāgi.
Es sapratu, ka esam ielauzušies pašā svētumu svētumā – cilvēka ģenētiskajā aparātā, pie kam bojātā.
Es izslēdzu aparatūru, līdzstrādnieku nogādāja mājās, un desmit dienas cilvēks īstenībā beidzās nost – temperatūra ap 41 grādu, – tā ir subletāla temperatūra.
Es lauzīju galvu, kas par lietu.
Pirmā doma, visvienkāršākā – nedrīkst strādāt ar bojātu ģenētisko aparātu, – tas var nogalināt cilvēku – hromosomu īpašnieku.
Šķietami negatīvais rezultāts noveda pie vienkāršas domas – un ja nu iebojātu tuberkulozes nūjiņas vai atipiskās pneimonijas vīrusa ģenētisko aparātu?
Vai AIDS vīrusa, vai putnu gripas vīrusa?
Tad var sagaidīt, ka arī tie saņems “nepareizus norādījumus” par savu attīstību.
Visi mēģinājumi izveidot kaut kādas imunitātes aizsargsienas pret atipisko pneimoniju vai HIV ne pie kā nav noveduši; ar HIV cīnās laikam vai divdesmit piecus gadus, bet panākumu nav, – tas ir melnais caurums, kurā gāžas nauda un pūliņi.
Tāpēc, ka vīruss ļoti strauji izmaina savu apvalku, savu “žaketīti”, pēc kuras to atpazīst saimnieka imūnsistēma.
Nomainīja žaketīti un kļuva par savējo; – tāpēc ir bezcerīgi izmantot imunitātes rezerves; acīmredzot, ir jāstrādā pēc pavisam citiem principiem, un tieši pēc viļņu ģenētikas principiem.
Tas ir, “bombardēt Ģenerālštabus”, genomus, – ar gēnu inženierijas paņēmieniem vīrusa RNS (un atbilstoši DNS kopijā) ievadīt noteiktu kropļojumu, kas vīrusu noved no ceļa.
Kad vīruss nonāk organismā, cilvēka ģenētiskajā aparātā, pēc kāda laika cilvēks pēkšņi saslimst ar imunodeficīta sindromu (problēma ir arī slēptais periods, kad vīruss “nedarbojas”.
Slēptā perioda laiks arī mums nav saprotams, bet mehānisms ir tieši no lingvistiskās ģenētikas jomas, par kuru runājām iepriekš.
DNS molekulas ir veidotas tā, ka nezināmu cēloņu dēļ DNS gabaliņi “lēkā” no vienas vietas uz citu.
Tas ir apmēram tas pats, kas minētajā izteikumā “Sodīt nedrīkst apžēlot” – pārlec komats – mainās jēga.
Jēga mainās tāpēc, ka ģenētiskajam tekstam piemīt vēl arī tāda lingvistiska īpatnība, kuru sauc par homonīmiju: vārdu “plāns” vai “lama” nozīmi jūs bez konteksta nezināsit.
Tāpēc, kad AIDS/HIV vīrusa DNS ielaužas cilvēka ģenētiskajā tekstā, tā ieņem tādu vietu, kur tās jēga nav saprotama vai jēgas vispār nav, un tāpēc organisms to vienkārši neatpazīst.
Bet pietiek pārvietoties tai DNS daļai, kura ir imunodeficīta vīrusa ģenētiskā programa, uz citu hromosomas vietu, kā tā uzreiz iegūst pavisam citu jēgu, līdzīgi kā vārds “lama” iegūst jēgu “Tibetas lama” vai “Andu lama” atkarībā no konteksta…
http://www.neplaneta.ru/radio_rus_20_04_06.shtml
VIDEO: VIĻŅU ĢENĒTIKA. NO CIKLA “NEVARBŪTĪBAS TEORIJA”
http://rutube.ru/tracks/558837.html?v=f5c550b397c3f74fa7281a121da099c4
PASKVILA PAR VIĻŅU ĢENĒTIKU.
No avīzes “ВЗГЛЯД” 26. numura, sabiedriskās organizācijas “Медиа-центр “Креатив” elektroniskās versijas. (Manuprāt, apzināti apvainojošs, izsmejošs sacerējums. Bet nevēlos noklusēt apstākļus ap šo pētījumu – I.L.)
1985.gada vasarā PSRS Zinātņu Akadēmijas Fizikāli-tehnisko problēmu institūta darbinieks Pjotrs Garajevs kā parasti ar lāzeri apstaroja iedzimtības molekulas.
Gaismas stars paklausīgi spīdēja caur mēģeni ar DNS, un fotoni izkliedējās saskarsmē ar molekulām..
Dūcošs nejēga – dators uztvēra staru, apstrādāja informāciju un iznākumā izveidoja attēlu – spektru.
Tas bija DNS “portrets”.
Mainījās mēģenes, mainījās spektri uz ekrāna.
Bet tad laborants darba karstumā ieslēdza spektrogrāfu, aizmirsis ielikt mēģeni.
Vai dieniņ, – izbrīnījās Garajevs, – lāzera stars, iedams caur tukšu vietu, uzvedās, it kā ietu caur DNS preparātu.
“Salauzām!” – iesaucās līdzstrādnieks, – nelaidīs mūs vairs pie dārgas tehnikas”.
(Tiešām, kādu laiku viņus vairs pie aparatūras nelaida.) Bet ne tāds cilvēks bija Pjotrs Petrovičs Garajevs – šis 42 gadīgais “jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks”.
Te pat ezim būtu skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.
Šis zinātnieks ezis nebija un uzreiz iedomājās, ka viņam ir darīšana ar vēl nezināma veida lauku.
Pēc izmēģinājumu virknes izveidojās nākošās viļņu ģenētikas teorijas pamata pieņēmumi.
Pirmkārt, nolēma zinātnieks, iedzimtības informācija tiek pārnesta ne tikai ar bioloģiskas šūnas vielu, bet arī ar kaut kādu smalki enerģētisku lauku, kas nes cilvēka informāciju.
Otrkārt, DNS lauki ir ļoti “lipīgi” un dzīvīgi – tie kādu laiku saglabājas.
Bonuss no kristietības: Pjotrs Garajevs patērēja daudz laika, lai noskaidrotu, cik ilgi dzīvo DNS rēgs.
Izrādījās, apmēram 40 dienas.
– Izskatās, ka pēc 40 dienām rēgs neizzūd, bet pamet aparātu vai iziet ārpus tā izšķiršanas spējas.
Man šķiet, ka šis rēgs ir mūžīgs, kā mūžīga ir cilvēka dvēsele, – vēlāk viņš teica žurnālistiem.
Kā glabāt gēnu auru?
Garajeva izmēģinājumi pateica priekšā, kā tieši var fotonus, kuri ir “iegaumējuši” ģenētisku informāciju, noturēt lāzera spoguļos.
Bet ja informāciju var nolasīt un saglabāt, tad var arī…
Jā, tiešām – apstarot ar to kaut ko dzīvu un ciešanās esošu.
Pilnīgi dabiski, ka Pjotram Petrovičam Garajevam ienāca prātā doma atklājumu piemērot pavisam lietderīgiem mērķiem.
Piemēram, lai nolasītu informāciju no vesela cilvēka organisma un pārnest to slimīgam.
Vai iemācities ar veselīgu informāciju uzpildīt parastus datorus.
Strādājot ar tādu tehniku, darbinieks nevis bojātu redzi un slimotu, kļūtu arvien spēcīgāks.
Pateikšu noslēpumu: zinātnieks tāda brīnumaina biokompjūtera eksperimentālu modeli izveidoja.
Viņš rīko sev apstarošanas seansus, kādēļ savā septītajā gadu desmitā ir vesels kā kosmonauts.
Bonuss no kristietības: vai tas nelīdzinās svēto rakstu nostāstiem par dziedināšanu ar roku uzlikšanu?
Pjotrs Garajevs tikai pielej eļļu ugunī: “Jā, zinātne pašlaik apstiprina reliģisku pieredzi, kad svētas lietas darbojas ne sliktāk par mūsu lāzeri.
Kāpēc, piemēram, degošas sveces un lūgsnu skandēšana tik labvēlīgi ietekmē kristiešu tempļu draudzes locekļus?”
– Diabēts nav uzvarēts –
Sākumam zinātnieku komanda ķērās pie diabēta.
Gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem insulīnu izstrādā aizkuņģa dziedzera tā saucamās beta šūnas.
Izmēģinājumu dzīvniekiem šīs šūnas sabojā ar dažādu preparātu palīdzību.
Garajevs žurkām ievadīja alloksānu.
Grauzēju organismā ar insulīna zudumu sākās straujš cukura līmeņa pieaugums asinīs, un pēc nedēļas tos gaidīja nobeigšanās.
Bet pēdējā brīdī laboranti lāzera starā paturēja vesela žurkulēna aizkuņģa dziedzeri.
Un tad ar “uzpildīto staru” apstaroja slimās žurkas.
“Pēc vienas minūtes ilgas viļņu informācijas, kura bija nolasīta no normālām donora beta šūnām, pārneses, žurkas nedēļas laikā pilnīgi atveseļojās,” – rakstīja Garajevs.
Bet šo brīnišķīgo atklājumu aizēnoja divas būtiskas darvas karotes.
Pirmkārt, žurkas tomēr nenodzīvoja līdz eksperimentatoru triumfam.
Reiz no rīta, kad Garajeva grupa ieradās laboratorijā (izmēģinājumi notika Kanādā par kādas lielas farmaceitiskas kompānijas naudu. Tā bija ieinteresējusies par atklājumu.), zinātnieki ieraudzīja, ka visas žurkas ir nogalinātas.
Pie kam dzīvniekus pirms izmēģinājumu pabeigšanas bija nogalinājuši nevis ļaundari no ielas, bet pašas sponsoru kompānijas pārstāvji.
Bez paskaidrojuma, bet ar atvainošanos.
Otrkārt, ar eksperimenta kritiku uzstājās pašu valsts zinātnieki – endokrinologi.
Izrādās, alloksans sabojā aizkuņģa dziedzera šūnas nepilnīgi.
Pēc kāda laika beta šūnas daļēji atjaunojas un atsāk izstrādāt insulīnu.
To nezināt medicīnas zinātņu doktors Garajevs nevarēja.
– Meklējiet jaunavu –
Kad neizdevās ar diabētu, zinātnieki ķērās pie telegonijas (pēcnācēji var pārmantot mātes iepriekšēja dzimumpartnera īpašības).
Būtība ir tāda, ka sieviete var dzemdēt patreizējā partnera bērnu, bet bērns var būt līdzīgs iepriekšējam dzimumpartnerim.
Jo vīrieša sperma nes DNS.
Bet DNS, kā atceramies, izstaro “lipīgus” un dzīvīgus informācijas viļņus.
Garajevs apgalvo, ka šo viļņu informācija uz visiem laikiem paliek sievietes genotipā.
Tas īpaši attiecas uz pirmo vīrieti.
Paņemot meitenes nevainību, viņš atstāj savu zīmogu uz tās genoma.
Un ak šausmas – šī viļņējādā programa veido embrijus, kas bioloģiski atšķiras no apaugļojušā vīrieša.
Garajevs pieļauj pat nēģerēna dzimšanu no baltā tēva, – protams, ja māte iepriekš ir “draudzējusies” ar melnas ādas krāsas vīrietu.
Vīram atliek tikai mīklaini nopūsties: nebūs, tā teikt, noticis bez ūdenslīdēja…
Dzelžaina vīriešu loģika: kurš pirmais piecēlies, tam čībiņas.
Ar nozīmi – tas arī tēvs.
Laimīgā kārtā tiek uzskatīts, ka šis efekts nostrādā tikai tad, ja jaunavību meitenei ir atņēmis īsts “superbullis”.
Bet ja kāds no nākošajiem mīļākajiem izrādās vēl dižāks tēviņš, tad viņa iedzimtība pārspēj visu iepriekšējo.
Baltajiem vīriešiem tas ir spriedums – pēc viļņu ģēnētikas teorijas baltie ir vājāki par krāsainajiem vīriešiem.
Tā ka varbūt vienīgais līdzeklis kā saglabāt uz planētas baltos cilvēkus – ieturēt no viļņējādajiem tētiņiem alimentus vienādi ar bioloģiskajiem.
Un par jaunavību ņemt kalimu (līgavas izpirkuma maksu) un glabāt to bankā nākošajiem bērniem.
Juridiski tas, protams, nav iespējams, bet citādi – ļoti saistoši.
Bonuss no kristietības: nav jau jāstāsta kā šī ziņa iepatikās pirmslaulības dzimumsakaru pretiniekiem.
– Miruša embrija lāsts –
Nosodījusi pirmslaulību dzimumsakarus, viļņu ģenētika nonāca līdz abortiem.
Spriedums – slepkavība.
Un ne vienkārša, bet ar vainu pastiprinošām sekām.
Kad vakuumsūknis sarausta gabalos bērna ķermenīti, dzemdē izveidojas tā rēgs.
Rēga bioloģiskā ietekme ir tik liela, ka tas bojā ne tikai šīs sievietes, bet arī visu tās nākošo mīlnieku ģenētisko aparātu.
Slepkavas pēcnācēji smagi slimos, nodzersies, juks prātā, tas ir, deģenerēsies.
Baisi kļūst katram klausītājam. Ļoti baisi.
Ne visi pamana iezagušos loģisko kļūdu.
Atcerieties,- kad runa bija par diabētu, zinātnieks apstaroja slimās žurkas ar informāciju, kas nolasīta no vesela grauzēja aizkuņģa dziedzera preparāta?
Interesanti kā šis atsevišķais orgāns, izgriezts no organisma, var nest sevī “veselības informāciju”?
Tam taču ir jānolād visu visapkārt – jo tas nav vesels organisms, bet sāpēs kaucoša tā maza daļiņa, kas noasiņo un nobeidzas.
Bet ja no aizkuņģa dziedzera vaimanām, pēc Garajeva domām, žurkas ir atveseļojušās, kāpēc citos gadījumos jābūt citādi?
Un kā vēl vaimanā apendiksi, kad tos izgriež ķirurgi!
Un zobārstu izrautiem zobiem būtu vienkārši jākaisa lāsti pār nelaimīgā saimnieka galvu.
Bonuss no kristietības: bērniem jābūt tik, cik sanāk.
– Ieklausies tirgus kņadā! –
“Mēs nonācām pie secinājuma,” – saka Pjotrs Garajevs, – “ka DNS ietekmē izteikts vārds”.
DNS viļņveida “ausis” ir piemērotas runas svārstību uztverei…
Vieni izteikumi to atveseļo, citi bojā.
Piemēram, lāsti sagrauj programas, kuras nodrošina organisma normālu darbību.
Pie kam DNS nešķiro, vai jūs sarunājaties ar dzīvu cilvēku, vai klausāties grupu “Ļeņingrad” (roka grupa, kas tekstos lieto krievu “matu”).
Garajeva atbalsta grupa ir veikusi pat īpašus izmēģinājumus.
Arī jūs varat to atkārtot – nolamāt kviešu graudus un tad izsēt.
Nolādētajām sēklām vajadzētu atriebīgi zaudēt dīgstspēju.
Nu, vismaz izaugt par nīkulīgiem un vārgiem stiebreļiem.
Bonuss no kristietības: “Lūgsna atmodina ģenētiskā aparāta papildiespējas – skaidro Pjotrs Garajevs, – lieta ir tāda, ka lūgsnas vārdi, kurus ikdienas ir apstiprinājuši mūsu krietnie senči, ir pamazām ierakstījušies katra cilvēka viļņu genomā un visas tautas genofondā.
Šie vārdi ir automātiski pārnesti no paaudzes uz paaudzi kā iedzimtības programas”.
– Mūs piebeigs mutantu pūļi –
“Pieņemsim, ka esam ievadījuši kartupelī transgēnu,- Pjotrs Garajevs komentē gēnu inženieru darbu, – kartupelī rodas ferments, kas sagrauj kolorado vaboles hitīna apvalku.
Tas ir labi?
Ne pārāk.
Izrādās, ka jaunais transgēnu augs nogalē ne tikai ļaunās vaboles, bet arī mūsu mīļās bites, tauriņus, derīgās sliekas un mikroorganismus.
Un tādu piemēru ir tūkstošiem.
Kropļu bari un lauki, bīstamu mikrobu un vīrusu pulki – lūk ir tādas “inženierijas” iznākums, kura nepacietīgi vēlas tikai vienu – naudu, naudu un vēlreiz naudu!”
Bet Garajevs tāds nav.
Kaut gan tā vien šķiet, ka viņam kaitēšanas iespēju būs vairāk.
Var apstarot visu pasauli ar informācijas slimību.
Var izdāļāt lāstus pa labi un pa kreisi – cik tik pietiks ļaunuma.
“Arī mēs ne tuvu nezinām visu par viļņējādajiem gēniem,- piezīmē zinātnieks, – tad kopīgi pētīsim, kas ir kas.
Papūlēsimies nepieļaut viļņu ģenētikas lietojumu cilvēknīdēju mērķiem”.
Acīmredzot, īpaši, lai nepieļautu tādu neprātu, Garajevs stāsta kā viņi ar lāzera palīdzību ir nolasījuši cāļa iedzimtības informāciju un ieviesuši to kartupelī.
Iznākumā uz kartupeļu stoloniem ir karājušies spalvaini kartupeļu pāri…
“Nu kur vēl tālāk?” – tūlīt ievaidēsies lasītājs.
– Jaunavas, kliedzoši embriji, laboratorijas žurkas, kuras nobeigušās aizdomīgos apstākļos…” Bet neviens jau nav solījis, ka viss būs vienkārši.
Jā, akadēmiķa Garajeva savādajā teorijā ir daudz kas neskaidrs.
Bet ir kāds āķis.
Var atmaskot viļņu ģenētiku cik lien, bet šis 62 gadīgais zinātnieks izskatās kā četrdesmitgadnieks ar nedaudz (ja kompjūtertehnoloģiju laikmetā vispār var uzticēties fotogrāfijām).
Tomēr var uzticēties tam, ka Garajeva sieva ir 29 gadus jaunāka par viņu.
Nesen viņiem ir piedzimis bērniņš…
Vai jums vēl nedeg pamest visu un mesties uz Maskavu lūgt akadēmiķi apstarot jūs ar viņa kompjūteri?
Vai steidzīgi apprecēt jaunavu?
Vai vismaz sameklēt paša bērnā sievas pirmās mīlestības pazīmes?
Ja sagribējās, – apsveicam: visa te izlasītā informācija jau ir iebūvējusies jūsu genomā.
Uz veselību.
Ada Avereva
http://creative.usr.lg.ua/arxiv/2006/26/Vzglyd/word/genetika.htm
Vēl kāda kritika:
http://www.lgz.ru/archives/html_arch/lg092002/Tetrad/art11_1.htm
http://www.humanism.al.ru/en/articles.phtml?num=000048
Gara dāvanas 