Jaut.: Vai tu nepastāstītu par jēdziena “vājprātīgs” lietojuma paņēmienu sūfiju vidē?
Atb.: Ir tāda persiešu paruna: “Lai būtu vājprātīgs, pietiek izsaukties HŪ!” (Diwana-ra HOOI bas ast).
http://www.gather.com/viewVideo.jsp?id=11821949021860859
Zilbes HŪ atkārtošana ir sūfiju ritu sastāvdaļa. Tādējādi šī paruna intelektuālim nozīmēs, ka tu vienkārši šo vārdu klaigā, bet labi piemērojies māceklis sāks draiskoties, – nezinātāja acīs neiederīgi un bez iemesla. Bet sūfijs lepojas būt “garā vājš” nezinātāju acīs un lieto šo zilbi, lai norādītu, ka noteiktā attīstības pakāpē šī zilbe, reiz atkārtota, ir pietiekama viņa spēcinājumam un viņam vēlamā stāvokļa izraisīšanai.
Tas mūs noved tieši uz barjeru, kas ir jāpārvar vingrinājumu, paņēmienu izpildei, un kas nav izskaidrojama vienai daļai cilvēku, bet ir pilnīgi APGŪTA citai daļai.
Sūfiju rakstītas grāmatas nav pietiekamas, tās ir jālasa noteiktos brīžos, varbūt saistībā ar kādu darbību vai skaņām, citādi tās nes tikai daļēju jēgu tāpat kā daudzi ievadlīdzekļi, kurus ārēji novērotāji vērtē pēc ārējā izskata. Līdzīgi kā, tikai nolaizot ābolu, var nonākt pie secinājuma, ka tas noder paostīšanai, bet diez vai ir ēdams.
Iespējams, kādi cilvēki atteiksies no apskaidrības vai garīgu patiesību meklēšanas, ja tāda meklēšana ietver prasību muļķoties. Tas būtu tas pats, kas apgalvot, ka brauksit ar mašīnu, ja vien neviens nelej tvertnē degvielu. Citi saka, ka vēlas kaut ko, ko var saprast, pirms “pats iesaistās”. Tas ir kā teikt, ka vai nu es vadu vilcienu, vai nebraucu ar vilcienu vispār.
Tieši šada “ārēja” attieksme pret ievadmācībām rada viltus kultus, kuri piesakās jums dot “noslēpumus”, kurus jūs saprastu. Īstenībā tie vai nu nedara neko, vai nedod tādas lietas vispār.
Ja tu jūties, ka aptversi dzejoli tikai tad, ja tev tā uztveršanai tiks piešķirts laiks vai tev tiks ļauts miers, un citādi to neaplūkosi, tu vari norobežot sevi no dzejoļa, kurš varbūt ir paredzēts lasīšanai vai skandēšanai īpašos apstākļos, kuri jau noliedz tevis uztieptos kavēkļus. Viens piemērs – paradums, kuru tu esi izveidojis vai atdarini. Nepietiek ar tavu paziņojumu, ka tava paraduma noteikumi ir neaizskarami un svēti. Tie tādi nav, nevar būt, un nevar tos uzrādīt kā svētus.
Pazīstamais teiciens: “C’est magnifique, mais ce n’est pas la guerre” (Tas ir iespaidīgs, bet karš tas nav – franču maršala atzinums par brašu, bet neveiksmīgu kauju pie Balaklavas) – tas ir zīmīgs piemērs norisei, kādai pēc sūfiju pārliecības nav jānotiek. Patiesi, tas NEVAR notikt.
Ir interesanta paruna, kas ietver jēdziena “garā vājais” lietošanu jēdziena “sūfijs ” vietā:
“Nejēgam neko nemaksā iemest akā akmeni, bet simts zinātnieku to nespēs atcelt atpakaļ. Te vajadzīgs Sūfijs.”
Šis teiciens attiecas uz grūtībām, kādas mēdz būt prātotājiem (zinātniekiem), kad viņiem ir darīšana ar uzmācīgām idejām vai psiholoģiskām problēmām (nejēga).
Kas vienam šķiet neprāts, tas citam var būt veselais saprāts; un, protams, arī otrādi. Atceresimies šajā sakarā Herātas Šeiha Abdullaha Ansari vārdus:
“To pašu dzelzi prasmīgs amatnieks ņem
Darināt pakavu, gan karalim domātu pulētu spoguli.”
Ikgadus trīsdesmit tūkstoši amerikāņu mirst no ārstu izrakstītām zālēm. Desmitkārt vairāk nonāk slimnīcās zāļu kaitīgās ietekmes dēļ (Daily Telegraph (London) 29 January 1976, p. 19, col. 1.).
Kas varbūt ir labs vienam, protams, ne vienmēr ir katrā ziņā labs otram. Sūfiju un citu paņēmienu lietošana gadījuma pēc, paķerot tos no grāmatām vai no paviršiem atdarinātājiem – tas gan ir neprāts, bet ne izsvērta un apjēgta īstu līdzekļu pielietojums pienācīgi apzinātos apstākļos.
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 