Ir četras lietas, ar kurām cilvēciskas būtnes “programmē” kā mašīnas. Tās ir lietas, ar kurām cilvēkiem iedveš un iedresē apziņu. Ar tām, tīši vai nē, attiecībā uz sevi vai citiem, cilvēka prāts kļūst mehānistisks un tiek ievirzīts uz atdarinošu domāšanu. Šo lietu esamība un darbība ir pilnībā apstiprinājusies neskaitāmos pieredzējumos gan mūsdienās, gan senatnē. Tās ir: saspringums un atslābums, kuri iedarbojas pamīšus, kā arī saukļi un atkārtošana. Tā kā vairums cilvēku ir pieradināti šīs lietas pieņemt par savas “mācību” norises daļu, tad gandrīz visu, kas tiem ir pieejams mācībām, viņi parasti pazemina par šāda veida līdzekļiem.
Mācību iekārtas un tās veiksmīguma rādītājs ir šāds:
(1) vai tā nav šādu paņēmienu pielietojums, apzināti vai neapzināti;
(2) vai tā neattīstās par mācību iekārtu, kas šādus paņēmienus lieto.
Starp dažādām cilvēku grupām, kas ir iesaistītas tāda veida mācībās, un ar kurām man ir bijusi saskare pēdējos gados, varbūt neviena nav varējusi izvairīties no šīm lietām vai sastāvdaļām. Iznākumā vieni saukļi ir tik vien kā nomainījuši citus; – un vārdkopas, tādas kā “cilvēks guļ” un vārdi, kā “būtība”, noteikti vingrinājumi un paņēmieni, kā arī literāri līdzekļi ir pētīti tik vērīgi un uzcītīgi, ka cilvēkiem ir izdevusies galvenokārt vien iedvešana (ideoloģiska apstrāde). Līdzekļu noderīgums ir pazaudēts. Galvenokārt tieši tāpēc (sūfiju) mācībā nemitīgi tiek atgādināts, ka izteiksmes veidam ir jābūt mainīgam atbilstoši cilvēkam, vietai un Darbam.
Ir ārkārtīgi viegli atpazīt cilvēkus, kuros ir attīstījusies (lai arī ne pašu vainas pēc) šāda nosacījuma refleksa atbilde uz darba nosacījumiem un citiem mācību dzinuļiem. Tādi cilvēki vienmēr uz ierosinājumiem atsaucas vienveidīgi un šajā ziņā neatšķiras no cilvēkiem, kas ir iesaistīti jebkādā nekustīgā un taisnvirziena iekārtā: politiskā, patriotiskā, saimnieciskā, reliģiskā, filosofiskā, kur apjēgas augstāka telpa ir vāji attīstīta vai pavisam nav.
Ir tomēr glābšanas līdzeklis. Ja mēs atgriežamies sākumpunktā tieši pirms mācību un mācīšanās-dresūras “iesakņošanās” cilvēka prātā, tad varam atjaunot kustīgumu, kādu darbs prasa. Vairums cilvēku tam lietojamos paņēmienus nepazīst.
Tev ir jāspēj apjēgt, pirms varēsi apliecināt. Cilvēki parasti neiedziļinās sevī pietiekami, lai atklātu kā macīties to, ko sūfiji sauc par Īstenību. Viņi izdara neapdomātus pieņēmumus par to, kā vajag mācīties, un ka tas, kas viņiem patīk, ir labs un tamlīdzīgi, – kas galu galā sagrauj viņu iedomātos panākumus.
KLIBĀ LAPSA
Saādi “Bostan’ā” ir nostāsts par cilvēku, kurš reiz ieraudzījis klibu lapsu un brīnījies ka tā tomēr ir izmanījusies būt paēdusi. Nolēmis to izsekot, viņš pamanījis, ka tā ir iekārtojusies vietā, kur lauva mēdz atvilkt savu guvumu. Kad lauva paēdis aiziet, lapsa paēd no pārpalikuma.
Un cilvēks izdomājis ļaut liktenim pakalpot viņam tādā pat veidā. Viņš ir sēdējis uz ielas un gaidījis, bet ir tik vien kā novājējis un izsalcis arvien vairāk, bet neviens nav licies par viņu zinis. Beidzot atskanējusi balss: “Ko sēdi kā kliba lapsa? Kādēļ negribi būt kā lauva, no kura galda paliekām var baroties citi?”
Šis nostāsts ir saistošs pētījums. Dažkārt uzskata, ka tas iedrošina cilvēkus, kuriem piemīt tieksme mācīt, izveidot sevi par skolotājiem un dod iespēju citiem – pazemīgākiem – sakārtot domas tā, ka tie spēj vispirms mācīties neatkarīgi no pašu ātrām iedomām par spēju mācīt un nest citiem labumu, pirms paši ir apjēguši savu īsto mērķi.
Pasaulē ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs. Kā viņš to lieto? Padomā par austrumu parunu: “Dievs gādā par barību, cilvēks rada pavārus”.
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 