Mācību (reliģiju) izviršana. No: Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Kā izvirst mācība?
Atb.: Cilvēki meklē jaunas mācības vai slēptu senu mācību atklājumus, kaut īstenībā viņu jautājums varbūt ir tajā, ka viņi nesaredz mācības klātbūtni plaši pieejamos līdzekļos, ne senos, ne citos. Viņi nesaredz šīs mācības, jo ir izvēlējušies būt akli attiecībā pret pašu mācības paņēmienu nolūku.
Viņi ir “noplicinājuši” savus mantotos līdzekļus. Lūk viens piemērs:
Daudzus cilvēkus iespaido uzmanības noklīšana, skatoties uz kādu lietu pus minūti. Tā vietā, lai to pieņemtu kā īstenību par sevi, viņi veic divas nevajadzīgas paviršas darbības:
1. Pūlas skatīties uz lietām ilgāk cerībā, ka spēs attīstīt uzmanības spēju. Tādā veidā tie tomēr to nekad nesasniegs, jo trūkuma apraksts, protams, labošanas paņēmienu nesatur.
2. Vai arī tūlīt pieņem, ka cilvēks, kurš ir aizrādījis uz šo uzmanības zudumu, spēj sniegt viņiem tādu paņēmienu vai sistēmu, ar kuru stāvokli var labot. Šķiet, viņi reti kad apzinās, ka katrs paziņotājs: “Šīs durvis ir ieplīsušas,” – diez vai noteikti zin, kā tās salabot.
Šādi cilvēki ir zaudējuši domāšanas daudzpusību, kas ir bijusi senās mācības raksturīga iezīme. Viņi ir idejas padarījuši sev par “elkiem”, piedēvējot attēlam apredzību. Tieši tāpat rīkojas arī totēmists (kas pielūdz kopienas izvēlētu lietu). Tomēr mūsdienu cilvēks sevi par totēmistu neparko neatzīs, laikam jau tāpēc, ka tropu džungļos jau nedzīvo.
ĪSTI NABAGIE
Dižais šeihs Abdullahs Ansars no Herātas ir teicis, ka īsti nabagie ir tie, kuri no nabadzības ir atkarīgi, – tie, kuri ir gauži norūpējušies, ir viņš nabags vai nav. Līdzīgi atkarība no otršķirīgiem jēdzieniem izraisa mācību izviršanu, – jo, kad tādi kļūst par likumu, tad trauks tiek maldīgi uzskatīts par saturu. Nekad nav trūcis cilvēku, kuri iedomājas, ka kaut kādu lietu iztrūkums ir nabadzība, un īpašums uz lietām – bagātība. Netiek ņemta vērā attieksme.
Tu vaicā, kā izvirst mācība. Viens no cēloņiem ir pilnīgs nejēgu un paviršu cilvēku pārsvars starp tiem, kuri pieprasa “dziļu mācību” vai “garīgas zināšanas”. Tie rada piedāvājuma – pieprasījuma stāvokli, kas var atvasināt tik daudz mācības un mācīšanas atdarinājumu, ka atdarinājumi tiek pieņemti kā īsti.
NE JAU INDIEŠIEM
Indijā plašā apgrozībā ir šāds stāsts: Savienotajās Valstīs kāds students no Indijas ir padzirdējis, ka viens viņa tautietis māca rietumu cilvēkiem hindu garīgumu un ir rietumos labi iekārtojies, kaut lielāko gada daļu dzīvo netālu no Deli. Brīvdienu laikā būdams mājās, students ir sameklējis dižo guru un godbijīgi lūdzis pieņemt viņu par mācekli.
“Atvaino,” – atbildējis guru galvenais palīgs ašramā (vieta dzīvei saskaņā ar sevi un Dievu),- “šeit mēs nepieņemam indiešus. Tikai eiropiešus vai amerikāņus.”
Jaunais indietis bijis pārsteigts. “Domāju, ka koloniālie diskriminācijas laiki ir beigušies!” – viņš noelsies. – “Vai vēlaties teikt, ka nepieņemsit mani par mācekli manā paša zemē?”
“Mīļais jaunekli,” – teicis pats dižais guru, pienācis pie ašrama vārtiem, – “īstenībā viss ir otrādi – vai tad neesi redzējis kādu no šiem briesmīgajiem ļaudīm, kas kāro piedzerties ar indiešu garīgumu? Es cenšos pasargāt no tiem savus tautiešus.

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s