Kopiena un cilvēka attīstība. No: Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Kā norit cilvēka attīstība, un kādas neveiksmes var gadīties nejauši sanākušā grupā?
Atb.: Aplūkosim noteiktus organizāciju veidus un par tām pastāvošus parastos uzskatus. Pēc tam, lai varētu kaut ko mācīties, aplūkosim citu attieksmi pret tiem.
Kādu sabiedrību sauc par “brīvmūrniekiem” (masoniem). Tā balstās uz rituāliem, tiek uzskatīta par “noslēpumainu”, ir nosaukta pēc kāda amata. Cilvēki iedomājas, ka masonu brālība ir radusies uz mūrnieku brālīgu attiecību pamata, un ka tie tiecas uzturēt īpašas tiesības uz kādām būvniecības zināšanām un pat ietekmēt darbaspēka sadali.
Tagad aplūkosim amata mācību Eiropā, Āfrikā un Āzijā, kāda tā ir plašā arodu dažādībā. Arī tur ir iesvētīšana un citas ceremonijas. Starp meistaru un mācekli pastāv noteiktas attiecības, arī līgums.
Tad atsauksim atmiņā karaļnamu īpašo rituālismu un sakarus. Un arī tenkas un nostāstus par īpašu izveidi vai saistošu spēku starp ģimeņu, klanu un citu cilvēku grupu dalībniekiem
Kopīgais tajā visā ir ticība, ka ar noteiktu cilvēku apvienošanas veidu (varam to saukt par alķīmiķiem un viņu palīgiem, paklāju audēju brālību, vienalga kuru no simtiem citu) var attīstīt kādu ārkārtīgu uztveri, neatkarīgi no tā, vai ienācējs šādā savienībā uzreiz apzinās šo ārkārtējo īpatnību vai nē. Citiem vārdiem, mācīšanas vārdiskais veids, pat ievešanai augstākajā jeb iekšējā mācībā, ir tikai viena no iespējamām pieejām.
Tomēr ar cilvēku sapulcēšanos nolūkā saskanīgi vai mērķtiecīgi sadarboties vien nepietiek, kaut arī bez tā pasākums ir bezjēdzīgs.
Nepietiek ar tieksmi un vēlmi vien, arī tas vadītājiem ir jāsaprot.
MULLA UN SAUSUMS
Šo domu paskaidro kāds nostāsts par Nasreddīnu:

Reiz mulla Nasreddīns pamanījis, ka skolotājs ved savus mācekļus uz mošeju.
Mulla jautājis: “Kāds ir šīs rīcības mērķis, ak mācītākais no mācītajiem?”
“Ir iestājies sausums,” – teicis skolotājs, – “un mēs ceram, ka nevainīgo lūgsnas aizkustinās Debesis.”
“Bez apjēgas,” – teicis Nasreddīns,- “lūgsnas neko nedos, – vienalga, vainīgo vai nevainīgo.”
“Ko tu domā ar tik bīstamu apgalvojumu?” murmulējis aizvainotais skolotājs.
“Vienkārši,” – atteicis Nasreddīns, – “ja pietiktu ar lūgumiem, acīmredzamu vajadzību vadītu tieksmi, – uz zemes nebūtu palicis neviens skolotājs. Bērni tak ilgojas pēc viņu atcelšanas.”
“Līdzīgi, pat ja bērnu siržu kliedzieni spētu jūs padzīt, tad tādu cilvēku, kuri jūsu nepieciešamību saprot, tomēr noturētu jūs mūsu vidū.”

Bez paša pasākuma vēl ir vajadzīga pienācīgi atlasīta noteikta grupa. To var atlasīt skolotājs. Bet, kad šie divi nosacījumi ir izpildīti, vairāk nav vajadzīgs neviens vārds no metafizikas (pārfizikas), filosofijas vai ezotērikas vārdnīcām, kādas mēs tās pazīstam.
Šādu iemeslu dēļ garīgie skolotāji ir tradicionāli nodarbojušies ar pasaulīgām lietām vai bijuši pārvaldnieki, vai prasmīgi daudzos amatos; viņi māca ar daudzveidīgiem paņēmieniem. Tomēr ārēji domātāji par augstākā veida mācību uztver tikai viņu izteikumus vai vingrinājumus, vai lūgsnu mācības. Galu galā lielākā daļa no viņu iedarbības netiek atzīmēta vai tiek uzskatīta par svešu vai neatbilstošu.
Nejaušas cilvēku apvienības un saspīlējums, dedzīgas vēlmes, uzslavas un nopēlumi, kā arī dogmu un sastingušu paņēmienu lietojums veicina pielāgotu (dresētu) cilvēku un stīvu jeb mehānisku iestāžu veidošanos.
Taisni tāpat arī “organiska, holistiska” (īstenība ir apjēdzama kā organisks veselums, J.K. Smetss) jomā, kuru saucam par evolūcionāru filosofiju (mainīga apziņa un matērija ir vienas īstenības aspekti – Teijārs de Šardēns), kopiena ar pienācīgām sastāvdaļām (piemēram, cilvēkiem, vietu un laiku) kļūst par dzīvu būtni un attīstās savā īpašā veidā, kāds ne sapņos nerādās ne uzpūtīgam formālam gudriniekam, ne mežonīgam emocionālistam.
Minētais rāda kā, ja uz mirkli apstājamies padomāt, pārfiziskie skolotāji ir pārvaldījuši sistēmas, kuras, ne tuvu nebūdamas ierobežotas vienkāršu paņēmienu un doktrīnu rāmjos, kas viņiem tiek piedēvēti, ir ietvērušas apbrīnojami visaptverošu projektu.
Tikai daļa no šā projekta sīksti saglabājas parastā mācīšanā. Kā sadauzīta kuģa atlūzas tās tiek mētātas uz krastu vai lietotas atkal un atkal vēl ilgi pēc tam, kad to īstais lietojums (kā sākotnējā kuģa daļām) ir beidzies.
Tādā veidā atklājas pretruna (paradokss), ka tie, kas tiecas uzskatīt sevi par pārfizikas (metafizikas) mācekļiem, nekad neatpazīst daudzas būtiskas augstākās apjēgas sastāvdaļas kā tādas (kaut tādēļ vien, ka cilvēki vienmēr lietas uztver naivi).
“Noguris lamzaks – pilnīgi darbā iegrimis skārdnieks, kas pūlas salabot desmitpeniju alvas tējkannu” tieši tāpat var izrādīties garīgs skolotājs kā svētais ar nimbu, oreolu, kuru ir uzzīmējuši kādi dievbijīgi, bet garīgi neatdzimuši cilvēki.
Drīzāk tieši viņam piemīt kaut kas noderīgs apjēgas izplatīšanai, nevis metafiziķim, kurš viņu uzskata vien par skārdnieku, tāda vai citāda rituāla terminoloģijas nezinātāju.
Kamēr šī mācībstunda tā vai citādi – un tai ir daudz veidu – nav piedzīvota, tikmēr mācības un vingrinājumi, gan formāli, gan citādi, ir neveiksmīgi, ja vien mērķis nav cilvēku turēšana aizņemtībā; lai ko tie paši nedomātu vai neteiktu, ko dara.
Ir saistoši novērot kā apstiprinās tradicionālie brīdinājumi nepulcēt (garīgām nodarbībām) gadījuma cilvēkus.
Saādi kādā pazīstamā izteikumā saka, ka viens suns var sagānīt veselu rožūdens baseinu.
Bet aprakstot to, kas notiek nejauši sapulcētu cilvēku grupās, tiešākais, ko var pateikt, ir tas, ka atšķirības dalībnieku un visas grupas vajadzībās traucē – katram un kopēji – apjēgt un pievērsties svarīgām un visai smalkām lietām, kas prasa lielu uzmanību un maz izkliedējošus apstākļus.
Husri, kuru ir citējis Hudžviri, saka: “Sūfija esamībai nepiemīt nebūtība, bet viņa nebūtībai trūkst esamība.” Tāda doma prasa nopietnu pievēršanos. Pat vienam cilvēkam ir grūti turēt to prātā, galvenokārt tāpēc, ka prāts ir domu un priekšstatu pilns. Grupā tas ir vēl grūtāk.
ĪPAŠA SASKAŅA
Grupai jābūt spējīgai attīstīt tādas uztveres stāvokli, kā saka Hudžviri: “Sūfija mirstības stāvoklim ir jābūt pagaidām nenoteiktam, un ir jāzūd viņa sajūtām un jāpārstājas viņa attiecībām ar visu, lai var uzpeldēt viņa esamības noslēpums, un lai viņa sastāvdaļas savienojas ar viņa būtību, viņa īsto Es, un lai viņš pastāv esamībā.”
Īstenībā, nemaz nerunājot par teoriju, cilvēku grupas parasti nepievelk tādu stāvokļu sasniegšana, pat ja viņi iedomājas sevi par mistiķiem vai ezotēriķiem (izredzētai noslēpumu zinātāju grupai piederošiem).
Apkārt staigā daudz ļaužu, – un mūsu dienās tos ir grūti nepamanīt, – kuri tiecas dzīvot nejauši savāktās kopienās, bet cieš neveiksmi. Tad tie meklē citas grupas vai mēģina turpināt savu garīgo vai psiholoģisko attīstību kādā citā veidā.
Tomēr ir viegli saskatīt, kāpēc ir neveiksmes: viņi NAV SAGATAVOTI GATAVOTIES tādai pieredzei. Viņi ir vai nu iedomājušies, ka gatavi ir, vai ka dalība tādā kopienā nesīs viņiem vajadzīgo.
Tāda attieksme ir pavisam saprotama un izpaužas vienmēr, kad trūkst zināšanu, lai cik stipra nebūtu dedzība. Iespējams, ka ir aizmirsta parunas otra rindiņa:

Kad krāsns ir karsta, tik tad ieliec mīklu:
Bet zini droši, ka mīkla tā ir.

http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s