Jaut.: Vai aiz patiesuma sajūtas, ko tomēr var apšaubīt, ir kāds īsts patiesums?
Atb.: Viena no mulsinošākajām apjēgas daļām, kāda ir jāgūst, ir atpazīt stāvokli, kad kāds rīkojas savam laika kavēklim, bet ir pārliecināts, ka dara kaut ko citu labā.
Tas liek izjust kaunu par tādu cilvēku, un mani satriec tāda kultūras kroplība, kas ir pieradinājusi šādu nelaimīgo iztēloties, ka viņš kādam vai kaut kam kalpo, kaut īstenībā meklē sev apmierinājumu.
Pašlaik un varbūt arī tuvākajā nākotnē nav cerību, ka par vairumu šādu cilvēku būs redzams, ko tie īstenībā dara: ko sev un ko citiem.
Ne mazāk skumji ir tas, ka, kamēr kāds nododas pašapmierinājumam, iedomājoties, ka tas ir kas cits, īstu dziļu apmierinājumu viņš negūst, nedz paveic kaut ko cita, nedz lietas, nedz sava īstā Es labā.
Tā vietā, lai pētītu šo problēmu, cilvēks izvēlas lepnību par sevi un sauc: “Re, ko es esmu sasniedzis, kopš nokāpu no koka”.
Vai tik nebij labāk palikt kokā?
Tā ir vissvarīgākā rīcības problēma. Attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem to, protams, atrisināt var. Bet tā ir jāpamana. Neviena kultūra mūsdienās nepiedāvā vispārlietojamu teorētisku vai praktisku paņēmienu uzmanības pievēršanai šai problēmai, kur nu vēl kādu risinājumu. Un tomēr tā ir viens no galvenajiem cilvēces attīstības klupšanas akmeņiem.
Tā vietā, lai rādītu, ka maskēta apmierinājuma meklēšana ir teātris un tāds pat šķērslis kā jebkura liekulība, (kamēr esi iesaistīts apmānā, neko citu tu darīt nespēj), daudzas kultūras šo kroplību svētī un izmanto. Tā vietā, lai teiktu: “Jūs uzjautrināties ar tādu vai citādu nacionālu, kultūras, reliģisku vai garīgu spēli”, tiek, varbūt, teikts: “Tā nav spēle, tas ir nopietni. Patiesībā tas ir ceļš uz debesīm.” Domāšanas vadītāji dēļ pietiekami augstas apjēgas trūkuma darbojas pārāk virspusīgi.
Tas ir noticis tāpēc, ka kaut kad pagātnē īstenības zinātāju trūkums ir izraisījis lielākās daļas viedo aizvietošanu ar pārsvārā esošiem nejēgām.
Darbu uzdošana cilvēkiem vai ļaušana tiem pašiem tos uzņemties nereti tos vai nu padara vienaldzīgus pret pienākumiem, vai var izraisīt tīksmināšanos par citu vai savām ciešanām (sadistisku vai mazohistisku apmierinājumu) no tādas rosības, kas saistās ar seklu kalpošanu, seklu nodošanos, seklu līdzcietību utt.
Vienīgā cerība ir, ka parādīsies kāds, kas laiku pa laikam norādīs cilvēkam, kas ir un kas nav jādara, lai stiprinātu viņa patiesas pūles, lai kavētu viņam pārvērsties par papagaili, robotu, vai lai apturētu svētulību.
Neviens gan nesagaida, ka kāds labāk par viņu pašu var zināt, kādā virzienā viņam jāattīstās.
Jā, tas nav populāri. Bet nav jācer, ka viss pareizais vienmēr būs gaidīts. Cilvēki ar noslieci murgot par to, ka tiem ir “jāziedo”, ir pēdējie no tiem, kuriem būtu ļaujams ziedot, – viņu pašu labā. Bet kas notiek? Katra pazīstama organizācija meklē tieši tādus cilvēkus, lai uzpildītos no to ziedojumiem.
Šādu problēmu apjēgu mēs saucam par sevis un citu izpratni.
Tev var palīdzēt, piedāvājot tev pienākumus, kas var tevi iesaistīt norisēs, kas tev nedz glaimo, nedz tevi izmanto. Bet zini, ka pašam arī būs jāpaiet pretī. Un tas nenozīmē kļūt visa pieņēmējam, noliedzējam vai palikt neizlēmīgam.
Tev tas nozīmē šīs mācības pētīšanu un tās novērošanu darbībā, paliekot atvērtam darbam un mācībām, nozīmē rīkoties un dzīvot, neveidojot nevajadzīgus pārvienkāršus atdarinājumus, kā to dara vairums cilvēku.
DĀRGUMU ALA
Jaut.: Cilvēki runā, ka pāragra atklāsme, kas pārsniedz parasto izpratni, ir sliktāka kā nekāda: jo tad vēl nav iespējams to lietot vai tikt tās lietotam. Runā arī, ka dēļ alkatības cilvēks var visu zaudēt, tomēr nesot citiem labumu. Ko tas nozīmē? Vai to nevar pasniegt aptveramākā veidā?
Atb.: Alkatība ir zaudējumu cēlonis un nespējas gūt labumu no acīmredzama sasnieguma cēlonis. Virsdzīvē (metafizikā) tas ir tikpat patiesi kā parastajā dzīvē. Bet var gadīties, ka kāda cilvēka alkatība nes labumu citiem, kaut iznākums viņu pašu neskar un neko viņam nedod.
Sens nostāsts vēl tagad parāda šo visu viegli atminamā veidā:
STĀSTS PAR ZEMNIEKU
Reiz bijis brašs zemnieks, kurš vēl nav ticis pāri savai atkarībai no nebūtiskā. Kādu dienu viņš jājis uz sava ēzeļa gar noslēpumainu alu taisni tajā brīdī, kad tā kārtējo reizi ir parādījusies cilvēcei. Zemnieks drosmīgi iegājis alā un ieraudzījis dārgumu kaudzes, iznesis tās un bāzis sedlu somās. Kad ēzelis bijis pilnīgi nokrauts, zemnieks atcerējies par atstāto spieķi un ieskrējis alā, lai to paņemtu. Bet ir jau pienācis alas nozušanas brīdis. Un, tiklīdz zemnieks ieskrējis, ala ir pazudusi kopā ar viņu.
Šis cilvēks vairs nekad nav redzēts, bet viņa ēzelis atgriezies atpakaļ ciematā. Ļaudis kādu laiku gaidījuši zemnieka atgriešanos, tad pārdevuši ēzeli un viņa kravu, tiekot pie bagātības…
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 