Jaut.: Tu runā par “varoņiem” un ”svētajiem”. Kā šos jēdzienus saprast?
Atb.: Varonis ir tas, kurš cīnās par jebkuru cenu dēļ vērtībām, kuras viņa kopiena ir atzinusi par būtiski svarīgām. Dēļ tādām vērtībām, kas kopienai jebkuros apstākļos ir būtiski svarīgas, jo tās uztur kādu vispārpieņemtu novērtējumu, un kuras kopienas cilvēku domāšanas veidā ir “iestiprinājis ” kāds vispārpieņemts akceptēšanas veids. Īsāk sakot, tās ne vienmēr var būt patiesas, bet noteikti ir vispārpieņemtas.
Turpretim svētais ir tas, kas pūlas dēļ tā, kas ir jāveic, nevis kas ir pieņemts kā veicams. Apjēgas par šādu vajadzību avots ir īsts (īsta apjēga, ne pieņēmums).
Tie reliģiozie cilvēki, kuri upurējas dēļ savas jutelīgās pieķeršanās kādai doktrīnai (kādai no baznīcām – I.L.), varoņi varbūt arī ir, bet ne svētie. Tie varoņi, kuri ziedojas īstas apjēgas dēļ, arī ja šī apjēga izpaužas kā loģiskas un saprātīgas zināšanas, ir īsti svētie šā vārda Sūfiju izpratnē.
Cilvēki tiecas sekot varoņu “varoniskajām” izpausmēm un tiem, ko tie tur par svētiem, kaut vai tāpēc, ka ļaudis, būdami ar noslieci uz pielāgošanos un sajūtu dziņām, gan spēj atpazīt “sabiedrisku ziedojumu”, kas piederas varonības jomai, bet caurmērā – ne “ziedojumu pēc būtības”, kas piederas svētuma pasaulei. Sūfiju lietojumā vārds “svētums” nozīmē objektīvu apjēgu, nevis vienkārši brīnumus vai piedēvētu svētumu.
Apmēram tā: ja cilvēks iet bojā, tā glābdams citu cilvēku dzīves, un apstākļi ir acīmredzami (ienaidnieks jau vārtos), viņu sauks par varoni, pat svēto, bet īstenībā viņš var būt gan viens, gan otrs. Bet ja viņš iet vai neiet bojā, nesdams upuri, kādu ne vienmer apjēdz līdzbiedri, jo nav pietiekami attīstīti, viņš, iespējams, ir svētais. Tie viņu var kanonizēt vai ne, tas ir atkarīgs nevis no viņu svētuma apjēgas, bet gan no viņu domām par viņa svētumu un varonību, kas ir pavisam cita lieta.
Vienā no saviem piedzīvojumiem mūsu mulla Nasreddīns pavisam skaidri rāda, kā cilvēki tiecas rīkoties “varonīgi” un neko neiemācās, tomēr izgudrojot kaut kādu skaidrojumu, lai apmierinātu savu vēlmi izcelties. Neiesaistītam novērotājam iznākums ir smieklīgs, bet katram, kas ir pakļāvies pieņēmumam, kas it kā ir bijis rīcības pamatā, tas joprojām var šķist “loģisks”.
Reiz Nasreddīns ir uzaicināts pie kāda augstmaņa un tur viņam piedāvāta izjāde zirgā.
BLĒDĪBAS UN ZIRGI
Tiklīdz Nasreddīnam pieveda zirgu, viņš ielika labo kāju kreisajā kāpslī, ielēca sedlos un .. izrādījās sēdam ar seju pret zirga asti.
“Tev laikam džentlmena stāja ir nepierasta,” – pavīpsnājis augstmanis.
“Nepavisam,” – teicis Nasreddīns. – “Es gan domāju, ka spēju redzēt cauri cilvēku blēdībām, kuri mēģina man iesmērēt zirgu, kam priekšā ir pakaļa.”
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 