Jaut.: Esmu dzirdējis par “trim Kalpošanas stāvokļa līmeņiem”. Ko tas nozīmē? Kā tas saskan ar viedību, un kā ar viedību un kalpošanu saskan nožēla?
Atb.:
1. Struktūras līmenis: cilvēks strādā, saņem naudu, viņa darba devējs gūst peļņu, pārdodot viņa darba augļus.
2. Psiholoģiskais līmenis: cilvēks ‘A’ kalpo, un kalpošana dara viņu laimīgu. Cilvēks ‘В’ (vai uzņēmums) gūst labumu no ‘A’ kalpošanas materiāliem vai sajūtamiem augļiem.
3. Augstākais līmenis: ‘A’ kalpo, gūst nopelnus, izvairās tos lietot pašapmierinājuma vai uzmanības kāres veidā. ‘B’ (vai uzņēmums) gūst labumu no ‘A’ attīstības un atgriež šo ienākumu savā mācībā (skolā).
Jaut.: Bet kā cilvēks var sasniegt tādu līdzsvaru, lai gūtu tieši tikpat – un ne vairāk – pašapmierinājuma no Kalpošanas Stāvokļa, lai “veidotu uzkrājumus” no iedarbīgas kalpošanas, kuri vēlāk būtu viņam noderīgi?
Atb.: Ir pieci nepieciešami nosacījumi, kas to dara iespējamu:
1. Cilvēkam ir jāspēj pieļaut, ka augstākminētais sadalījums var būt pareizs.
2. Viņam ir jāpieņem šo pamatojumu par savu, ņemot vērā, ka viņa prātā jau ir iesakņojušies visai pavirši priekšstati par stāvokļu pētīšanu un kalpošanas dabu.
3. Viņam ir jāapzinās, ka vienīgi pieņēmums, ka viņš izprot augstākminēto, bieži ir sākums tā aizmiršanai.
4. Viņam ir jāizdzīvo īpašus vingrinājumus, kuri ļaus tam domāt jaunā veidā visnotaļ tikpat lielā mērā, cik parastajā, kas pašlaik viņam ir tik pierasts.
5. Viņam nāksies sevi pārbaudīt uz to, vai viņš nesagaida no savām mācībām vai no dzīves pārlieku daudz tūlītēja ieguvuma nozīmē, un vai tādēļ nebūs spiests vērtīgo pieredzējumu barību noēst juteklisku baudījumu veidā to spriegumu nomierināšanai, kurus izraisīs juceklīgas gaidas.
Kas attiecas uz viedību un nožēlu, ir svarīgi atzīmēt, ka teoloģizēta pieeja pieņem, ka reliģiozi cilvēki nožēlo grēkus, lai gūtu Dievišķo viedību vai piekrišanu.
Bet ja tu apzinies, ka neskaitāmie sūfiju viedie pierāda sūfisma mūžīgumu, tad redzi, ka pastāv arī stāvoklis ārpus mūsdienu reliģiozajiem ierobežojumiem. Citiem vārdiem, sūfiji apgalvo, ka cilvēkam ir jānonāk līdz veselam saprātam un izpratnei vēl pirms reliģijas. Viss pārējais būs mehānisks vai jutelīgs ar nepietiekami dziļas apjēgas varbūtību.
Ir daudz avotu, kuros tas ir pierādīts, tā ka šeit pievedīšu tikai vienu zīmīgu piemēru. Savā svarīgajā darbā Kitab al-Luma Abu Nasrs Saradžs, teikdams, ka sūfisms sakņojas laikmetā, kas ir bijis pirms mūsējā, islāma laikmeta, skaidro, ka viedība daļēji nāk no nožēlas. Izraudzītajiem, mistiķiem nožēla ir nožēla par to, ka viņi mēdz aizmirst par Dievu. Bet mācekļiem, skolniekiem viedība atraisās nožēlā par savām kļūmēm. Līdz reliģiskas dzīves sākumam un apjēgas atausmai nākas noņemties ar milzumu psiholoģisku kavēkļu, kas ir kļūmju cēloņi. Kalpošanas stāvoklis, par kuru tu jautā, ietver darbības, kas sagrauj šādus kavēkļus, vairums no kuriem saistās ar pašatkarību, pašfiksāciju.
Jautājumu par pieļaujamu personisku dzinuļu apjoma līdzsvarošanu apspriež Saādi savā sestajā Bostan grāmatā – neaizmirstamā gabaliņā, kura dēļ šo lietu var paturēt prātā. Reiz kādam apskaidrotam cilvēkam Hotānas valdnieks ir uzdāvājis zīda šalli. No aplaimojuma cilvēks ir atplauciis kā ziediņš, bet, roku noskūpstījis, teicis: “Ak, cik liels labums gan ir Hotānas šaha pagodinājums, bet tomēr, cik daudz labāks ir paša (sūfiju) apmetnis!”
Man šis piemērs šķiet saistošs, jo tas rāda tiesības noteikt vajadzīgo sajūtu dzinuļu pakāpi, uzturot pārējās dzīves daļas svarīguma samēru. Šādu pamatdomu reti min teoloģizētos rakstos, kur visas pasaulīgs lietas bieži tiek noraidītas, neņemot vērā vajadzību pēc noteiktiem apkārtējās vides mudinājumiem.
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 