Jaut.: Vai tu nevarētu pastāstīt par sūfiju paņēmienu – mācību ar šoku?
О: Sūfiju mācīšanas paņēmienu starpā ļoti svarīga vieta ir izaicinošiem apgalvojumiem, kurus izsaka, lai veiktu daudzpusīgu iedarbību uz klausītāju.
Tieši šādā nolūkā Mansurs Halladžs ir pateicis savu visiem zināmo izteikumu: “Es – Dievs!”.
Ja Rietumos kāds mūsdienīgākā valodā teiktu: “Hitlers bija dižs cilvēks!”, šoks liktu klausītājam nekavējoties atsaukties. Daļai cilvēku tas liktu padomāt kā tas ir – dzirdēt tādu apgalvojumu, un kas tas varētu būt par cilvēku, kas tā var teikt. Daļai tas var likt apzināties, ka jautājums par Hitlera dižumu vai pretējo neatbilst viņa paša stāvoklim. Dažiem tas liks apjēgt, ka viņi ir apsēsti ar domu par tādu “dižumu” vai nedižumu, atklājot kā izteikums var iedarbināt viņu domāšanu. Kādam tas parādīs, ka gandrīz jebkura vārdu virkne var tikt izmantota cilvēku “programmēšanai” un izraisīt “ticību” vai “pretestību”.
Tieši šo paņēmienu lieto Omārs Haijāms un viņa skola.
Kamēr to neizprot, Haijāmu, protams, saprast nevar, – tā kā daži zinātnieki viņa vārdus ņem burtiskā nozīmē. Kad viņš saka: “Katra vijolīte ir bijusi dzimumzīmīte uz kādas kādreizējas mīļotās vaiga”, tie var iztēloties, ka runa ir par pārdzimšanu vai dzejisku tēlainību, kaut īstenībā tas ir “šoks”. Haijama laikā un viņa kultūrā reinkarnācijas priekšstats ir bijusi ķecerība.
Sūfiju literatūra ir pilna ar tāda veida pieredzējumu mācības paņēmieniem. Tie iedarbīgi atsijā paviršos un seklos.
Cilvēki ir tā iekārtoti, ka vieni apgalvojumi tiem patīk, bet citi nē. Tas gandrīz vienmēr ir noderīgi, bet līdz brīdim, kad valdošu ieskatu priekšrocību sāk izmantot liekulība, ļaujot cilvēkiem manipulēt ar stāvokļiem un kropļot īstenību. Un vēl – katrā kultūrā ir piemēri, kad cilvēkiem paradumi neļauj izteikt patiesas lietas, jo tad var iegūt nepieklājīga, plātīga vai citiem naidīga cilvēka slavu. Tāds esošās attieksmes uzturēšanas veids var būt gan labs, gan slikts. Dažkārt tas veido “tuneļa redzesloku”.
Lai ietekmētu tādus stāvokļus vai lai uzsvērtu piespiedu paradumu aprobežotību, daži visdižākie sūfiji ir uzņēmušies risku nonākt vispārējā apkaunojumā. Es uzskatu, ka viņu pienesums šajā ziņā nav pārspēts.
KLUSĒŠANA UN RUNAS
Labs piemērs ir rodams Hudžviri grāmatā “Revelation of the Veiled” (Nikolsona tulkojums, 1911.g.):
“Es Stāstos izlasīju, ka reiz, kad Abu-Bakrs Šibli (viens no pagātnes izcilākajiem sūfijiem) ir gājis pa Karkhas kvartālu Bagdādē, viņš ir sadzirdējis kāda viltvārža izteikumu: “Klusēšana ir labāka par runām”.
Šibli ir iebildis:
“Tava klusēšana ir labāka par tavām runām, bet mana runāšana ir labāka par manu klusēšanu, jo tava runa ir uzpūtīga, bet tava klusēšana – tukšs joks, kurpretim mana klusēšana ir atturība, bet mana runa – klusēšana“.
Katrs, kurš iedomājas, ka Šibli tā rīkojies smaga rakstura vai nepacietīguma dēļ, vai bijis nesavaldīgs, tam šāda Sūfiju mācība ir nepieciešama, jo viņš vēl nav aptvēris, ka pastāv varbūtība, ka kāds, ko viņš uzskata par izgājušu no pieņemtas kārtības rāmjiem, īstenībā izsaka vārdos to, kas ir precīzs valdošo apstākļu apraksts.
Galvenais iebildums pret iepējami nepiedienīgiem vārdiem ir tāds, ka tie slikti ietekmē teicēju vai māca klausītājus būt “nepieklājīgiem” vai nekautrīgiem. Gadījumā ar tādu cilvēku kā Šibli, viņa stāvoklis bija un ir tāds, ka pirmais nav iespējams, bet otrs nevarēja notikt, jo Šibli ir bijis pazīstams kā pilnībā patiess cilvēks.
Šāda attieksme var šķist dīvaina nepieradušiem cilvēkiem. Bet, kā teic paruna, “Izpausmes dīvainums nav īstenības noliegums”.
Noteikumu uzstādīšana tāpat kā nevērība iemūžina cilvēces nejēdzību – to uzsver Halili, kad runā par pasauli un cilvēka vietu tajā:
Gan skatītāji, gan aktieri,
Savas un pasaules rosībā mulstot,
Rotaļlietiņas mēs Laika rokās,
Laižamies dejā, kolīdz uzspēlē Tas!
http://www.scribd.com/doc/3054632/Idries-Shah-Learning-How-To-Learn-Psychology-And-Spirituality-In-The-Sufi-Way
http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm
Gara dāvanas 