Skaidrojums. No: Idriss Šahs. “Mācīties kā mācīties”

Jaut.: Pamatojoties uz taviem uzmetumiem un darbiem, esmu vērojis cilvēku uzvedību attiecībā uz “augstāko apjēgu” un secinājis, ka tā ir tāda, kādu tu to apraksti.

Cilvēki iedomājas, ka ja jau citi par tādu apjēgu runā, tad arī viņi paši ir izredzēti tās iegūšanai un īstenībā neuzklausa tos, kas stāsta kā pie tās tikt.

Turklāt viņi mācoties ir izvēlīgi, pieņemot, ka tās druskas un gabaliņi, kas viņus pievelk, sniegs viņiem to, ko tie vēlas, un pilnvērtīgu mācīšanos tie neuzskata par vajadzīgu.

Tie sacenšas savā starpā ar “pārdzīvojumiem”, jūtu mudinājumiem un pat savu godu un otršķirīgām sabiedriskām priekšrocībām, tajā pat laikā apgalvojot, ka meklē “augsto”.

Kā tu skaidrotu šādu nejēdzīgu uzvedību, ja tāda tiešām ir?

Atb.: Nav jau vajadzīgs “mans skaidrojums”, jo tev ir tikai jāpavaicā sev, ko tāda uzvedība nozīmē parastiem cilvēkiem, un kur tāda izpaužas.

Pietiek pajautāt antropologam vai izglītības un zinātnes vēsturniekam, un tie tev pavēstīs, ka tāda uzvedība ir raksturīga nepietiekami attīstītiem cilvēkiem, pagrimušiem vai nejēgām, kuri ir sadūrušies ar ieskatu uz kaut ko sev “jaunu”.

Tāda izpratne nav pa spēkam tikai tiem, kuri nepamana šādu likumsakarību, un kurus maldina tādas virspusējas lietas kā nosaukumi, kādus piesavinās dažādi kulti.

Ja tie cilvēki, par kuriem tu runā, meklētu, teiksim, zinātniskas vērtības vai naudu, tu pats uzreiz teiktu, ka tie ir sliktākajā gadījumā mežoņi vai neirotiķi; bet labākajā gadījumā tiem īstenībā nav pamatzināšanu jeb pamata sagatavotības, kas viņiem ļautu tuvoties tam, ko tie iedomājas sev tik ļoti nepieciešamu.

Svarīgs uzdevums ir darīt pieejamas šīs pamatzināšanas, tā lai cilvēki varētu iziet uz starta līnijas, nevis klīstu riņķī un apkārt.

Rietumu kultūra lepojas ar savu spēju atšķirt vienas lietas no citām.

Lūk, šeit ir izdevība šīs kultūras cilvēkiem izpaust šīs vispār vajadzīgās dāvanas, gatavību un prasmes.

Kad tie tās pietiekamā daudzumā un vērtībā izpauž, tad var sākties īstas mācības, un apturēt tās vairs nebūs iespējams.

Turpretī Austrumos ir paradums, ka skolotājs pievērš uzmanību kādai cilvēka uzvedības iezīmei ar to, ka pats to atrāda, ar to satriecot pārējos vai kalpojot tiem par atgādinājumu.

Tas tiek darīts, lai izvairītos no aizsargāšanās atbildes, kāda rastos tieša aizrādījuma gadījumā.

Tāda uzvedība saglabā un nes šādu jēgu: mācekļiem nevajadzētu sev glaimot, ka dēļ savas noņemšanās ar garīgu lietu tie ir svarīgi cilvēki, – nē, viņiem ir nepieciešama pienācīga pazemība.

Kad es biju mazs, reiz, ieejot tēva darba istabā, es atstāju durvis vaļā.

Tā vietā, lai liktu man durvis aiztaisīt, viņš teica:

“O, es laikam esmu aizmirsis aizvērt durvis.

Esi tik labs un aizver tās.”

Atmiņas par šo notikumu nu jau vairāk kā četrdesmit gadus dzīvo manī.

HIRI UN ZOLA

Līdzīgi ir rīkojies Abu Osmans al-Hiri, kad kāds pa logu ir uzbēris viņam pelnus.

Cilvēki, ar ko viņš gājis, gribējuši nosodīt vaininieku.

Bet Hiri ir tikai noteicis: “Mums ir jābūt tūkstoškārt pateicīgiem par to, ka cilvēkam, kurš būtu pelnījis karstas ogles, uzbira tikai pelni!”

Jaut.: Kāpēc tu savās publiskajās uzstāšanās reizēs tik maz runā par Dievu?

Atb.: Parasti gan man pārmet (visus apmierināt nevar) to, ka es pārāk sīki aplūkoju reliģiskus jautājumus.

Bet par iemeslu, kāpēc es par Dievu runāju mazāk kā citi, labāk teikt tā, kā esot paudis Ibn Arabi: “Nepietiek runāt par tīrību, kad jau jāvāc grabažas; tīrība ir nepieciešama sagatavošanās darba iznākums.” Protams, es zinu, ka Ibn Arabi bija spiests stāties inkvizīcijas tiesas priekšā par savu “mīlas dzeju”, kura tagad ir atzīta par dižāko mistisko literatūru…

Stāsta arī, ka Rabija ir teikusi:

Pārmest cilvēkam, kas tīra ābolu, to, ka viņš pēta mizu, tā būtu pilnīga nejēdzība, kaut arī varētu likties, ka šī norise tiek precīzi aprakstīta.

Mana paziņas sufisma skolotājs manā klātbūtnē uz kāda cilvēka lūgumu parunāt par Dievu teica: “Tas būtu Dievu apvainojoši – runāt par Viņu ar tevi; un par daudz goda būtu man dots, pieņemot, ka es iedrosmināšos runāt par Dievu.”

Vairuma cilvēku “Dievs” – tā ir viņu godkāre, viņu iedomība, jūtelīgs apzīmējums, kuru tie lieto gan jūtu, gan saprāta nolūkos.

Par kaut ko (jo vairāk par Dievu), par ko nav pārliecības, labāk ir runāt atturīgi.

Vārda “Dievs” lietojumu ir jāpiemēro šā vārda lietotāja un arī tā vai to cilvēku, kuri klausās vai lasa šo vārdu, apjēgas līmenim.

Kā četrpadsmitajā gadsimtā sūfiju norādījumos “Slepenais Dārzs” ir teicis Šabistari:

“Ja musulmanis zinātu, kas ir elks, viņš zinātu arī, kas ir reliģija un elkdievība.

Ja elku pielūdzējs zinātu, kas ir reliģija, viņš saprastu, kurā vietā ir nogājis no ceļa.

Viņš elkā saredz tikai cilvēka roku darinājumu.

Lūk, kāpēc saskaņā ar islāmu viņš ir pagāns.”

Cilvēkam,” – saka Rūmī savā “Fihi ma Fihi” (“Tajā ir tas, kas ir tajā”), – “ir trīs dvēseles stāvokļi.

Pirmajā viņš neliekas ne zinis par Dievu,viņš godā un kalpo jebkam: sievietei, vīrietim, bagātībai un bērniem, akmeņiem un pīšļiem.

Dievu viņš negodā.

Kad viņš apgūst kaut cik zināšanu un kļūst apzinīgāks, tad viņš kalpo tikai Dievam.

Attīstoties tālāk, viņš pieklust: viņš vairs nesaka ne “Es nekalpoju Dievam”, ne “Es kalpoju Dievam”, jo viņš ir pārkāpis šo stāvokļu rāmjus.”

No angļu valodas tulkojis H.B.Nomadovs

http://bazar-vokzal.net/newsroom/learn/l.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s