Spēka skatiens. No: Idriss Šahs. “Muļķu gudrība”

Dervīšam, kurš ir mācījies pie diža sūfiju skolotāja kājām, ir noteikts pilnveidot jutības vingrinājumu apjēgu, bet tad atgriezties pie skolotāja pēc tālākiem norādījumiem. Viņš ir aizgājis mežā un ņēmies ar milzu spēku un centību pievērsties iekšējai apcerei, līdz sasniedzis stāvokli, kad gandrīz nekas nav varējis viņu traucēt.
Tomēr viņš ir nepietiekamā mērā pievērsies nepieciešamībai uzturēt sirdī vienādi visus savus mērķus, un kāre gūt panākumus vingrinājumos ir izrādījusies mazliet stiprāka par vēlmi atgriezties skolā, no kuras viņš ir bijis sūtīts meditēt.
Un gadījies tā: reiz, kad viņš ir pievērsies savam iekšējam “Es”, viņa dzirdi ir sasniegusi paklusa skaņa. Sapīcis par to, dervīšs ir paskatījies augšup koka zaros, no kuriem, šķiet, nākusi skaņa,un ieraudzījis putniņu. Galvā viņam pazibējusi doma, ka kaut kādam putnelim gan nebūtu tiesības traucēt tik uzcītīga cilvēka kā viņš vingrinājumus. Tiklīdz viņš šo domu ir apzinājies, tā putniņš nokritis beigts pie viņa kājām.
Te ir jāpiebilst, ka dervīšs ir bijis pašā sūfiju ceļa sākumā un nav vēl apjēdzis, ka pārbaudījumi ir visā ceļa garumā. Viss, ko viņš ir varējis tajā brīdī aptvert, – ka viņš ir sasniedzis tādu spēku, kāds tam nav bijis agrāk. VIŅŠ ir varējis nogalināt dzīvu radību, vai arī to ir nogalējis kāds cits spēks ārpus viņa par to, ka tā ir traucējusi viņam pašiedziļināties!
— Vai tik es neesmu īsti dižens sūfijs, — nodomājis dervīšs.
Viņš piecēlies un devies uz tuvāko pilsētu. Tur nokļuvis, viņš ir pamanījis jauku mājiņu un nolēmis palūgt tur kaut ko uzēst. Kad uz viņa klauvējienu kāda sieviete atvērusi durvis, dervīšs teicis:
— Sieviete, atnes man ēdienu, jo es esmu attīstīts dervīšs, bet pabarot Ceļā esošu ir nopelns.
— Cik vien ātri spēšu, godājamais dervīš, — tā atbildējusi un nozudusi mājā.
Tomēr ir pagājis ilgs laiks, bet sieviete nav atgriezusies. Dervīšs ar katru brīdi kļuvis arvien nepacietīgāks. Kad sieviete atgriezusies, viņš tai teicis:
— Tev jābūt laimīgai, ka neesmu vērsis uz tevi dervīša dusmas, jo vai tad nezini, ka par nepaklausību Izredzētajiem var nonākt nelaimē?
— Nelaime gadīties tiešām var, ja tai nespēj pretoties ar savu pašas pieredzi, — atbildējusi sieviete.
— Kā tu uzdrīksties tā man atbildēt! — iekliedzies dervīšs. — Un ko tu ar to gribi pateikt?
— Vēlos tikai teikt, — teikusi sieviete, — ka es neesmu putniņš meža klajumā.
Pie šiem vārdiem dervīšs apstulbis.
— Mans niknums tev nekaitē, un tu pat lasi manas domas, — viņš noburkšķējis.
Un viņš lūdzis sievieti kļūt par viņa skolotāju.
— Tu taču nepaklausīji savam pirmajam skolotājam, tāpēc būsi neveiksmīgs arī pie manis.
— Nu bet pasaki vismaz, kādā veidā esi sasniegusi augstāku apjēgas līmeni kā es, — jautājis dervīšs.
— Pakļaujoties savam skolotājam. Kad viņš aicināja mani pie sevis, viņš teica, lai es izturos vērīgi pret lekcijām un vingrinājumiem; pārējā laikā savus ikdienas darbus man bija jāuztver kā vingrinājumus. Tādā veidā, kaut es gadiem neesmu par viņu dzirdējusi, mana iekšējā dzīve ir nemitīgi paplašinājusies, sniedzot man tās spējas, kādas tu redzēji, un daudzas citas.
Dervīšs ir atgriezies tekkijā pie sava skolotāja tālākai vadībai. Skolotājs, viņam ierodoties, ir atteicies apspriest ar viņu jebko, bet vienkārši teicis:
— Dodies kalpot tāda un tāda atkritumu savācēja vadībā, kurš tīra ielas tajā un tajā pilsētā.
Dervīšam ir bijusi liela cieņa pret savu skolotāju, un tāpēc viņš ir devies uz norādīto pilsētu. Bet kad viņš tur ieradies un ieraudzījis netīro atkritumu savācēju, tad no pretīguma nespējis tam tuvoties, nav spējis pat iedomāties sevi par tā kalpu.
Kamēr dervīšs tur neziņā stāvējis, atkritumu savācējs teicis, nosaukdams viņu vārdā :
— Ladžavard, kuru putniņu sitīsi šodien? Ladžavard, kura sieviete nolasīs tavas domas šodien? Ladžavard, kādu pretīgu pienākumu tev skolotājs uzliks rīt?
Ladžavards viņam jautājis:
— Kā tu redzi, kas ir manā prātā? Kā atkritumu savācējs spēj darīt to, kas nav pa spēkam dievbijīgam vientuļniekam? Kas tu esi?
Atkritumu savācējs teicis:
— Daži dievbijīgi vientuļnieki šādas lietas darīt spēj, bet nedara tās tevis dēļ, jo viņiem ir cits, ko darīt. Tavās acīs es esmu atkritumu savācējs, jo tāds ir mans darbs. Tev nepatika darbs, tātad tev nepatika arī cilvēks. Ja tu iedomājies, ka svētība pastāv apmazgāšanās ritos, svinīgos sveicinājumos un meditācijās, tu to nekad nesasniegsi. Es savas tagadējās spējas esmu sasniedzis tāpēc, ka nekad par svētību domājis nesmu – es domāju par pienākumu. Kad cilvēki māca tev pienākumu pret tavu skolotāju, vai pienākumu pret kaut ko svētu, tie māca tev PIENĀKUMU, nejēga! Viss, ko tu vari redzēt, tas ir “pienākums pret cilvēku” vai “pienākums pret templi”. Tā kā tu nespēj pievērsties pienākumam, tu esi tas pats, kas paklīdušais.
Un Ladžavards, tad kad spēja aizmirst, ka viņš ir atkritumu savācēja kalps, un kad spēja apjēgt, ka būt kalpam ir pienākums, kļuva par to cilvēku, kuru mēs pazīstam kā Apskaidrotais, Brīnumdaris, Šeihs Abdurrazads Ladžvardi no Badahšānas .

No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s