Kas musulmanim Kaaba, tas dvēsele lai tev.
Bez steigas ap šo Kaabu veic apgaitu tu savu.
Ir licis svētceļot mums Dievs,
Lai patiesību dvēselei tu rastu, bez grēka dzīvotu.
Tad atmet tu sudrabu – ar sirdi pietiks:
Ir zārkā svēta dvēsele tev būs.
Ap melno Kaabu simt reizes vari iet,
Nu un – ja nejutīgāks tu par dunci?
Virs pašām debesīm es sirdi nesu,
To, kuru tu par meldru stiebru turi.
Gan diža tā, pats dižākais tur mīt –
Un tādēļ viņas pukstus klausies, elpu aizturot.
Tik vārsmās ieklausies, kas Korānā ir liktas:
“Ne debesis es radījis, ja, dvēsele, ne tu!”
No I.Seļvinska tulkojuma
Gara dāvanas 