Murīds (“tas, kas ir sevi uzticējis” – māceklis) Laki Hamajūns uzdeva Mauljanam Bahauddīnam šādu jautājumu:
— Gulafšānas pilsētā ir sekotāju kopiena. Daži no tiem ir aizņemti vingrinājumos, bet vairums sapulcējas ik nedēļas, lai mācītos saskarsmē ar muršīdu (vadītāju) un uzklausītu viņa pamācības. Daudzi murīdi izprot nostāstu un notikumu nozīmi un lieto to, lai labotu savu ārējo un iekšējo uzvedību.
— Tomēr, nav pārliecības, ka no ārējiem sekotājiem daudzi izgūtu labumu no notikumiem un saskarsmes. Tā vietā tie meklē grāmatas un norādījumus, kas viņiem dotu drošas attīstības solījumu.
— Kā tas nākas, mācekļiem taču ir sāpīgi, ka parastie sekotāji nespēj izprast nostāstu un notikumu nozīmi, un īpaši sāpīgi tāpēc, ka daudzi no šiem sekotājiem ir viņu tuvi draugi, bet taču katrs māceklis vēlas mācekļu vienotību pat ar ārējiem sekotājiem?
Bahauddīns ir atbildējis:
— Māceklība tika ieviesta, lai sapulcētu tos, kas spēj mācīties, nenoslīdot uz nenobriedušiem mērķiem. Mācekļi, kuri sēro par to, ka viņu draugi nemācās tādā pat veidā kā viņi, sēro tādēļ, ka ir iztēlojušies, it kā labvēlībai būtu jārada spējas. Bet spējas ir jānopelna, kamēr labvēlība tiek sniegta un ņemta.
— Nejauši cilvēku pulciņi, kuri vienojas ap mācību, vienmēr iziet caur šķirošanu tāpat kā atdalās krējums no piena, to kratot, – caur šķirošanu, kura, atklāta vai slēpta, ir klāt vienmēr, kad sākas mācības atjaunošana. Atjaunošana – tā ir tā piena trauka kratīšana. Cilvēki iedomājas, ka ir kā krējums, tas ir, ka kustības (jumbish) laikā viņi, pakļauti vienai un tai pašai ietekmei, sasniegs vienu un to pašu. Tomēr gan krējumam, gan vājpienam ir savi uzdevumi, kaut arī tie piederētos dažādām jomām.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 