Reiz bijusi kāda sieviete. Viņa ir padzirdējusi par debesu augli un iekārojusi to.
Vaicājusi kādam dervīšam, varam to saukt par Saburu:
— Kā man to augli meklēt, lai sasniegtu tiešo apjēgu?
— Labākais padoms tev būtu tāds – mācies pie manis, — teicis dervīšs. ― Citādi tev nāksies ar pilnu apņēmību klīst pa pasauli, reizēm bez kādas atpūtas.
Viņa aizgājusi un sameklējusi citu, Arifu-gudro, pēc tam atradusi Hakīmu-gudrinieku, tad Madžudu-neprāti, pēc tam Alimu-mācīto un daudzus daudzus citus…
Meklējumos viņa pavadījusi trīsdesmit gadus, līdz beidzot nonākusi dārzā. Tur ir stāvējis Debesu Koks, un tā zariņā karājies spožs Debesu Auglis.
Blakus Kokam ir stāvējis Saburs, pirmais dervīšs.
— Ko tad tu man neteici pirmajā reizē, ka TU esi Debesu Augļa Glabātājs.
— Tu tak man toreiz nebūtu noticējusi. Bez tam koks nes Augli tikai reizi trīsdesmit gados un trīsdesmit dienās.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
