Pazaudētais vārds. Hazrats Inajats Hāns. 6. nodaļa no “Skaņas noslēpumainība”

“Pazaudētais vārds” – tā ir mistiķu simboliska frāze, kas Austrumos un viedo vidū ir pastāvējusi visos laikos. Šīs problēmas izprašanai ir dibinātas daudzas garīgas un mistiskas skolas, bet – un tas ir fakts – lai kurš būtu to risinājis, pēcāk ļoti maz par to runā. Austrumos stāsta senu notikumu par to, ka kaut kad kādā zemē ir bijusi noslēpuma siena. Ja lai vai kas uzrāpies pa to sienu, tas nevis atgriezies un pastāstījis par to, kas ir aiz sienas, bet pasmaidījis, nolēcis turp un nekad nav atgriezies. Tā tās zemes ļaudīm ir ļoti sagribējies uzzināt, kas tas ir par noslēpumu aiz sienas. Reiz, kad kāds cilvēks uzrāpies, viņi ir piekaluši tā kājām ķēdes un turējuši to, lai viņš nevar nolekt. Kad viņš ir paskatījies otrā pusē, arī viņš ir bijis sajūsmā no ieraudzītā un smaidījis, bet tie, kas stāvējuši lejā pie sienas – tie, kas gribējuši uzzināt, ko viņš teiks – atvilkuši viņu atpakaļ. Par lielu vilšanos viņš ir zaudējis runas spējas. Dzīvības noslēpumam ir milzīga burvība; ikkatra dvēsele tiecas to uzzināt; bet kad kāds grib dzīvības noslēpumu izskaidrot, vārdi zūd, – to nepietiek, tie nav atbilstoši. Šim mēmumam, šai klusēšanaai ir daudz cēloņu. Pirmais iemesls ir tas, ka cilvēks, kas redzējis aiz noslēpuma sienas, pēc atgriešanās ierauga sevi starp bērniem. Viņam tagad visas lietas, kurām cilvēki piešķir milzu svarīgumu un nozīmi, šķiet liekas. Viņam īstenība un sajūtamas lietas (fakti) ir divas dažādas lietas, kamēr visiem citiem tas ir viens un tas pats. Dažādām ticībām un reliģijām piekritīgie, tie, kam nesakrīt uzskati un domas, strīdas un pierāda, un ar to cits no cita norobežojas. Bet vai tie strīdas un dalās par patiesības apjēgu, īstenojumu? Nē. Visas atšķirības un strīdi ir par visvisādām sajūtām (par lietām), kuras atšķiras cita no citas. Ir daudz sajūtu – un viena patiesība; ir daudz zvaigžņu – un viena saule; un kad saule aust, zvaigznes zūd. Tam, kam saule ir aususi, kam ir atklājusies patiesība, sajūtas daudz neko neizšķir. Īstenības gaisma, kas krīt uz sajūtām, liek tām izzust. Bieži dzīvē mēs satiekam kurlmēmus cilvēkus – kas ne dzird, ne runā. Tas runā par to, ka kurlums un mēmums ir saistīti, un no kaut kāda viedokļa būt kurlam ir tas pats, kas būt arī mēmam. Tas ir kā vienas līnijas divi gali: kad apskatāt tikai galus, varat tos apzīmēt kā “kurls” un “mēms”; bet kad apskatāt līniju, tā ir viena. Tieši tāpat uztvere un izpausme ir vienas līnijas divi gali. Citiem vārdiem runas spēja un dzirdes sajūta ir viens un tas pats. Ja zaudē vienu, zūd arī otra. Atšķirība starp zinātni un misticismu ir ļoti nenozīmīga; tā pastāv tikai attālumā; zinātne var veikt vienu attālumu, bet misticisms iet tālāk. Aplūkojot radīšanas ideju no materiālistiska viedokļa, zinātnieks sasniedz apjēgu, ka pastāv noteikti elementi, kuri izraisa radīšanu un veido visvisādas lietas. Attīstot šo domu, viņš nonāk līdz molekulām, atomiem un elektroniem, bet pēc tam pāriet pie svārstībām un tur apstājas. Viņš paziņo, ka visas radības pamatā jābūt kustībai, bet pats smalkākais kustības aspekts ir tas, ko sauc par svārstību. Vedanta runā par Nada Brahmu, Skaņu-Dievu, ar to saprotot, ka vārds jeb skaņa jeb svārstība ir bijis Dieva radošais aspekts. Tas rāda, ka mistiķis ne pārāk atšķiras no zinātnieka, kurš runā, ka kustība ir visas radības pamats. Kad cilvēks pamana šo līdzību starp mūslaiku zinātnieku un mistiķu, seno laiku skolotāju, uzskatiem, tas sāk piekrist Zālamanam, ka nav nekā jauna zem saules. Atšķirība ir tajā, ka senie mistiķi nav uzlikuši ierobežojumu ar kustības vai svārstību nosaukumu, bet izsekojuši to avotu dievišķajā garā. Atbilstoši mistiķa viedoklim tas, kas ir pastāvējis līdz radīšanai, – tā ir pilnīgā Esamība; pilnīga nevis parastā vārda nozīmē, jo ikdienas sarunās mēs par pilnīgām saucam daudzas ierobežotas lietas, bet šā vārda garā. Pilnības gars stāv pāri vārdiem (ietverot droši vien arī holistisko aspektu – I.L.). Ar Dievišķo pilnību mistiķis saprot skaistuma, viedības un spēka pilnību; mīlestības un miera pilnību. Bet vienlaicīgi, tur kur ir acis, jābūt arī lietai, uz kuru skatīties, sajūsmināties; tā piepildās acu uzdevums. Kur ir ausis, ir jābūt skaņai, kuru dzirdēt, lai baudītu tās skaistumu; tur ir ausu būtība. Tādā veidā pilnīgai Esamībai, lai apzinātu Viņas pašas pilnību, ir bijis nepieciešams radīt Viņas pašas Esamības ierobežotu pilnību; un tas notiek ar Vienotā sadalīšanu trijos aspektos. Tas būtībā arī ir noslēpums, kas stāv aiz trejādības idejas: redzošais, redzamais un skats. Bioloģijas un citu zinātņu uzdevums ir radīšanas pakāpeniskas attīstības skaidrojums pa daļām. Bet shēmas, kādu sniedz visu laiku mistiķi, būtība ir, ka sākumā notika minerālu pasaules radīšana, tad augu, tad dzīvnieku, un tad cilvēku. Tie ir mācījuši, ka aiz visām šīm attīstības norisēm ir saredzams noteikts mērķis, kas virza radīšanu un noteiktu lietu radīšanu. Bet pētot visu minerālās, augu, dzīvnieku pasaules un cilvēka attīstības norisi, redzošais pamana kaut ko, kas ir bijis pazaudēts, bet parādās, kad attīstība atkal turpinās. Bet kas tas pazaudētais ir? Tā ir izpausme un uztvere; tas ir tas, uz ko ir norādījuši mistiķi zīmīgajā frāzē “Pazaudētais vārds”. Bet kas viņiem lika runāt par to, ka vārds bija zaudēts? Par to, ka sākumā bija Vārds: bija kustība, svārstība, un bija pilnīgas Esamības apziņa. Vēl nebija radītas klintis; pat no zinātniska viedokļa – pirms parādījās izpausme, vispirms bija svārstības, un tad radās klintis. Bet atšķirība starp mistisko un zinātnisko redzes viedokli ir šāda: zinātnieks saka, ka saprāts ir attīstījies pakāpeniskā norisē no klints, kamēr mistiķis saka, ka klints ir bijusi tikai saprāta (izpausmes) pakāpe; saprāts ir bijis sākotnēji, bet klints izpaudās pēc tam. Visa izpausmes norise prasa atzīt, ka tā darbojas virzienā uz vienu un to pašu mērķi. Ir divi viedokļi, no kuriem var to aplūkot: viena būtība ir tāda, ka kalns kaut kad var kļūt par vulkānu, vai ka koks var reiz nest augļus, un tā to esības mērķis būs izpildīts. Otrs viedoklis, kurš, varbūt, ir pilnīgāks, dibinās uz to, ka akmeņi un koki, dzīvnieki un cilvēks – tie visi darbojas vienam mērķim, un uz to darbojas visa radīšanas norise. Bet kas tas ir par merķi, kura labā darbojas ikkatrs radīšanas aspekts? Uz ko gaida meži un koki? Uz kādu brīdi? Uz kādu lietu? Ko gaida visi dzīvnieki, izņemot barību? Kas piešķir nozīmi katrai cilvēka rīcībai un pēc tās pabeigšanas virza uz nākošo? Tas ir viens vienīgs nekas, bet slēpts daudzos veidos. Tā ir vārda meklēšana, pazaudētā vārda meklēšana. Jo tālāk attīstās radība, jo stiprāka ir tās vēlme uzdzirdēt šo vārdu. Tāpat kā ir pakāpeniska evolūcijas norise no minerālu pasaules uz cilvēka pasauli, tāpat ir pakāpeniska attīstības norise no kāda cilvēka evolūcijas stāvokļa uz pilnības stāvokli. Kas liek cilvēkam vēlēties sadzirdēt sajūsmas vai uzslavas vārdu, kas viņu apmierinātu? Ko cilvēkam patīk dzirdēt drauga balsī, vārdos? Kas viņu apbur mūzikā, dzejā, un kas nes viņam prieku? Tas ir tas pats pazaudētais vārds, kas izpaužas dažādos veidos. Šķiet, ka sākumā radīšana ir bijusi kurla un mēma; es domāju materiālās pasaules radīšanu. Un kas ir tas, kas izjūt šo esamības apzināšanās sāpi kā kurlu un mēmu? Tas ir pilnības gars, kas bija pilnīgs uztverē un izteiksmē. Visu dzīves traģēdiju izskaidro tas, ko par dvēseli runā Dželal-ud-dīns Rūmī savā “Masnavi”. Lai arī katrs cilvēks, katra dvēsele izjūt sāpes kaut kādā savā pakāpē, un katra dvēsele šo sāpju cēloni aprakstīs savā veidā, tomēr aiz dažādiem iemesliem slēpjas viens cēlonis, un tas ir dvēseles gūsts. Citiem vārdiem, cēlonis ir tur, ka vārds ir ticis zaudēts. Dažādas attīstības pakāpes dvēseles pūlas meklēt šo pazaudēto vārdu pierastā veidā; un paņēmieni, kuri ir izveidoti šā vārda meklēšanai, ir kļuvuši par pareiziem vai nepareiziem, grēkiem vai tikumiem. Tāpēc vieds cilvēks ir iecietīgs pret visu, jo viņš redz, ka katrai dvēselei ir pašai savs ceļš uz savu pašas mērķi; bet visu šo nolemtību, mērķu izpildes pamatā ir viens mērķis, un tas ir pazaudētā vārda atrašana. Tomēr neviena dvēsele nerod apmierinājumu, kamēr nesaskaras ar pilnību, par ko Bībelē ir teikts: “Esiet pilnīgi, kā pilnīgs ir mūsu debesu Tēvs”. Citiem vārdiem tas nozīmē, ka Dieva gars  pats iziet caur dažādiem stāvokļiem, lai apzinātu šo pilnīgumu; un kaut tas ir ierobežots salīdzinājumā ar pašas Dieva Esamības pilnību, tas tomēr ir sasniedzams. Un apmierinājums (miers) ir tajā. Kā skaidrot šo pilnību? Kas tas ir? Kāda ir šī pieredze? Šī pilnība ir tas, ko vārdi nekad nespēs aprakstīt: dvēseles acis atveras, un pazaudētais vārds ienāk “dvēseles ausīs” no visām pusēm. Austrumu dzejnieki to ir aprakstījuši brīnišķos tēlos un nostāstos, piemēram, stāstā par Ramu un Situ. Viņi ir aprakstījuši šīs pilnības līksmi kā iemīlējušos cilvēka stāvokli, kurš ir zaudējis mīļoto un tad no jauna to atradis. Bet neviens tēls nevar šo ideju izteikt labāk kā cilvēka tēls, kurš ir pazaudējis savu dvēseli un no jauna atguvis to.

http://www.sufism.ru/music/read026.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s