Kāds cilvēks atnācis pie Bahauddīna Nakšbanda un teicis:
— Esmu ceļojis no viena skolotāja pie otra un mācījies daudzus Ceļus, un katrs no tiem ir nesis man daudz laba un milzumu visādu labumu.
— Tagad es vēlētos kļūt par tavu mācekli, lai varētu padzerties no Apjēgas avota un tā tiktu arvien tālāk un tālāk pa Tariku, Noslēpumaino Ceļu.
Bahauddīns tā vietā, lai sniegtu tiešu atbildi, licis pasniegt pusdienas. Kad atnesta plova bļoda, viņš sācis pildīt viesim vienu šķīvi pēc otra. Tad viņš cienājis viesi ar augļiem un pīrāgiem. Pēc tam ir atnests VĒL PLOVS un citi ēdieni: dārzeņi, salāti, ievārījumi.
Sākumā šis cilvēks bijis pagodināts un, tā kā Bahauddīns izrādījis skaidru apmierinājumu par katru kumosu, ko viesis norijis, ēdis cik spēdams. Kā tik ēšanas skuba kritusies, tā sūfiju šeihs raucis pieri, un nabaga cilvēks miera labad apzinīgi apēdis vēl vienu plova bļodu.
Kad viņš vairs nespējis aprīt ne rīsa graudiņu un, tik tikko elpodams, atkritis spilvenos, Bahauddīns vērsies pie viņa ar šādiem vārdiem:
Atnācis pie manis tu biji tāpat pārpilns ar nesagremotām mācībām kā tagad ar gaļu, rīsu un augļiem. Tu izjuti nemieru, bet tā kā nebiji pieradis pie īsta garīga nemiera, tad uzskatīji to par slāpēm pēc papildus zināšanām.
Tavs patiesais stāvoklis ir gremošanas mazspēja.
— Palīdzēt tev es varēšu, ja sekosi maniem norādījumiem un paliksi šeit, sagremojot apēsto ar darbības palīdzību, kura tev neliksies jebkā saistīta ar svētību, bet būs līdzīga kaut kā uzņemšanai, kas tavam ķermenim palīdzēs sagremot barību un pārvērst to uzturvielās, nevis mēslojumā.
Cilvēks piekritis.
Šo notikumu viņš ir stāstījis daudzus gadu desmitus vēlāk, kad ieguvis visu cieņu kā dižais sūfiju skolotājs Halīls Ašrafzade.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 