Ahangars ir bijis dižens ieroču amatnieks, dzīvojis viņš kādā no Afganistānas tālajām austrumu ielejām. Mierīgos laikos Ahangars ir darinājis arklus, apkalis zirgus, bet pāri visam ir vērtētas viņa dziesmas.
Ahangara, kurš ar dažādiem vārdiem ir pazīstams visdažādākajās Vidusāzijas vietās, dziesmas ieleju ļaudis labprāt klausījušies. Tā dēļ viņi nākuši no milzīgu valriekstu mežiem, no sniegiem klātā Hindukuša, no Kataganas un Badahšanas, no Kanabadas un Kunaras, no Herātas un Pagmanas.
Galvenokārt ļaudis nākuši klausīties īpašu Ahangara dziesmu – dziesmu par Paradīzes Ieleju.
Dziesmas melodija ir bijusi neparasta un ietekmīga, bet galvenais – tā ir bijusi stāsts, tik neparasts, ka cilvēki jutušies, it kā zinātu tālo Paradīzes Ieleju, par kuru dziedājis teicējs. Bieži tie lūguši to nodziedāt arī, kad viņam nav bijis dziedamais noskaņojums, un viņš atteicies. Dažreiz cilvēki vaicājuši, vai tā ieleja patiesi ir, uz ko Ahangars ir tikai atteicis:
— Dziesmas ieleja ir tik īsta, cik vien īstais var būt īsts.
— Bet kā tu zini? — viņam jautājuši. — Esi tur bijis kaut reizi?
— Nē. Parastā nozīmē es tur bijis neesmu, — atbildējis Ahangars.
Tomēr Ahangaram un gandrīz visiem klausītājiem dziesmas ieleja ir bijusi tik īsta, cik vien īstais var būt īsts.
Aiša, vietējā meitene, kuru viņš mīlējis, ir šaubījusies, vai tāda vieta vispār ir. Šaubījies arī Hasans, lielībnieks un kauslis, kurš ir zvērējis apprecēt Aišu un nelaidis garām izdevību pazirgoties par kalēju.
Reiz, kad ciema ļaudis sēdējuši pieklusuši pēc Ahangara stāsta, Hasans ieteicies:
— Ja tu tici, ka tā ieleja ir īsta un atrodas, kā tu saki, tur Sjangana kalnos, kur ceļas zila migla, kāpēc nepūlies to atrast?
— Tas būtu nepiedienīgi, es to zinu, — teicis Ahangars.
— Tu zini to, kas tev zināt patīk, un nezini to, kas nepatīk, — izkliedzis Hasans. — Tagad, draudziņ, es tev piedāvāju pārbaudi. Tu mīli Aišu, bet viņa tev netic. Viņai nav ticības uz tavu neiespējamo Ieleju. Nekad tu nevarēsi viņu apprecēt, jo nav laimīgi vīrs un sieva, kad nav uzticības, un iznākumā ir posts.
— Tātad, tu gaidi, lai es eju uz ieleju? — vaicājis Ahangars.
.— Jā, — atbildējis Hasans, un visi klātesošie viņu atbalstījuši.
— Ja es iešu un veiksmīgi atgriezīšos, vai Aiša piekritīs nākt man par sievu? — vaicājis Ahangars.
— Jā, — nočukstējusi Aiša.
Tad Ahangars, paņēmis līdz mazliet žāvētu zīdkoka augļu un maizes donu, devies uz tālajiem kalniem.
Viņš kāpis un kāpis, līdz nonācis līdz sienai, kura apjozusi visu kalna kori. Kad pārvarējis to, ieraudzījis citu, vēl stāvāku par pirmo. Aiz otrās bijusi trešā, tad ceturtā un beidzot piektā. Kāpjot lejā aiz piektās sienas, Ahangars pamanījis, ka atrodas ielejā, kas pārsteidzoši līdzinās viņa dzimtajai.
Cilvēki izgājuši viņu sagaidīt un, viņus ieraudzījis, Ahangars aptvēris, ka notiek kaut kas ļoti dīvains.
Pēc dažiem mēnešiem kalējs Ahangars vecīgiem soļiem ieradies savā dzimtajā ciemā un devies uz savu necilo mājeli. Kad ziņa par viņa atgriešanos ir izskrējusi pa visu apkārtni, ļaudis ir sapulcējušies pie viņa mājas, lai paklausītos par pārdzīvotajiem piedzīvojumiem.
Hasans – kauslis ierunājies visu vārdā un piesaucis Ahangaru pie loga. Visi novaidējušies, ieraudzīdami, cik ļoti viņš novecojis.
— Nu, Kalēj Ahangar, sasniedzi Paradīzes Ieleju?
— Sasniedzu.
— Un kāda tā ir?
Ahangars, meklēdams piemērotus vārdus, paskatījies uz ļaudīm ar tādu nogurumu un bezcerību, kādu nav izjutis nekad agrāk. Viņš teicis:
— Es kāpu, kāpu un kāpu. Kad šķita, ka tādā aizmirstā vietā jau vairs nevar būt nekādu cilvēku apmetņu, pēc daudziem pārbaudījumiem un vilšanās es nonācu kādā ielejā. Tā ieleja bija tieši tāda pati kā mūsējā. Un tad es ieraudzīju iedzīvotājus. Tie ir ne tikai tādi pat kā mēs – cilvēki, bet tie ir TIE PAŠI CILVĒKI. Katram Hasanam, katrai Aišai, katram Ahangaram, katram no jums, kas te dzīvo, tur tajā ielejā ir otrs tieši tāds pats.
— Mūsu izpratnē, kad tādas lietas redzam, viņi ir mūsu līdzinieki un atspulgi, bet īstenībā mēs esam viņu līdzinieki un atspulgi – mēs, kas esam šeit, esam viņu dubultnieki…
Visi ir nosprieduši, ka Ahangars viņam uzkritušo zaudējumu dēļ ir sajucis prātā, un Aiša ir izgājusi pie Hasana – kaušļa. Ahangars ir strauji novecojis un nomiris. Un visi cilvēki – katrs, kas bijis dzirdējis no Ahangara mutes šo stāstu, vispirms zaudējis savas dzīves sirdi, pēc tam novecojis un nomiris, jo viņi sajutuši, ka notiek kaut kas, ko tie nevar pārvaldīt, un kurā tie neredz cerību. Tāpēc tie ir zaudējuši aizrautību ar dzīvi.
Tikai reizi tūkstoš gados šis noslēpums top redzams cilvēkam. Kad tas to redz, viņš mainās, un kad izstāsta citiem kailas lietas, viņš zaudē spēkus un mirst.
Cilvēki uzskata, ka tāds notikums ir posts un sabrukums, tāpēc viņiem tas nav jāzin, jo tie nespēs apjēgt (tāda ir viņu ikdienas dzīves daba), ka viņiem ir vairāk kā viens “es” – tur augšā, dižā kalēja Ahangara dziesmas Paradīzē.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 