Pie Bahauddīnu Nakšbanda ir vērsušies četru Indijas, Ēģiptes, Turcijas un Persijas sūfiju kopienu šeihi (sūfiju kopienas vadītājs, garīgais skolotājs; tas, kam ir tiesības iesvētīt ordenī). Savās vēstulēs tie greznos izteikumos lūguši viņam atsūtīt mācības, kuras tie varētu nodot saviem sekotājiem.
Vispirms Bahauddīns atbildējis:
— Tas, kas man ir, nav nekas jauns. Tas ir arī jums, bet jūs to pienācīgi nelietojat, tāpēc, saņēmuši manu vēstījumu, jūs vienkārši noteiksit “Nekā jauna”.
Šeihi atbildējuši:
— Uzklausām ar visu cieņu, bet domājam, ka mūsu mācekļi tā nesapratīs.
Bahauddīns nav atbildējis uz šīm vēstulēm, bet nolasījis tās savās sanāksmēs, teikdams:
— Mēs no attāluma varēsim redzēt, kas notiks. Tie, kas atradīsies notikumu vidū, nepapūlēsies saskatīt, kas ar viņiem notiek.
Tad šeihi uzrakstījuši Bahauddīnam vēstules ar lūgumu atsūtīt kaut kādu viņa līdzdalības zīmi. Bahauddīns atsūtījis katram pa mazai tjubeteikai, arakije (tebetej, tubetej, duppi, kalpoq – cepurīte, ko valkā tjurku kopienās, pārsvarā Vidusāzijā) katram māceklim, likdams šeihiem izdalīt tjubeteikas tā kā no viņa, neko nepaskaidrojot.
Savai sanāksmei viņš teicis:
— Izdarīju tā un tā. Mēs no attāluma redzēsim to, ko neredzēs tie, kas ir blakus notikumiem.
Pēc kāda laika viņš ir uzrakstījis katram šeiham, vaicādams, vai tas ir izpildījis viņa vēlējumu, un kāds ir iznākums.
Šeihi atbildējuši: “Tavus vēlējumus izpildījām”. Kas attiecas uz iznākumu, tad Ēģiptes šehs paziņojis: “Mana kopiena Tavu velti pieņēma kā īpaša svētuma un svētības zīmi un, tiklīdz tjubeteikas izdalītas, katrs uzskatījis, ka tām piemīt visaugstākā iekšējā nozīme, un tās ir Tavs īpašs pilnvarojums”.
Turcijas šeihs ir rakstījis: “Kopiena Tavas tjubeteikas uzlūko ar milzu aizdomām. Cilvēki domā, ka šī dāvana atklāj Tavu vēlmi kļūt par viņu vadītāju. Daži baidās, ka Tu ar šīm lietām spēsi viņus ietekmēt no tālienes”.
Par citādu iznākumu paziņoja Indijas šeihs: “Mūsu mācekļi ir lielā apmulsumā un katru dienu lūdz mani izskaidrot arakiju izdalīšanas jēgu. Kamēr es nebūšu sniedzis tiem nekādus paskaidrojumus, tie nezinās kā rīkoties”.
Persijas šeiha vēstulē bija teikts: “Tavu atsūtīto tjubeteiku izdalīšanas iznākums ir tāds: meklētāji, gandarīti ar Tavu sūtījumu, gaida Tavas tālākas gribas izpausmes, lai, lietojot savas mācības, veiktu vajadzīgos pūliņus”.
Saviem klausītājiem Buhārā Bahauddīns paskaidrojis:
— Šo aprindu dalībnieku atbildes visos gadījumos atspoguļo Indijas, Turcijas, Ēģiptes un Persijas kopienu cilvēku virspusējas pamatiezīmes. To uzvedība, kad tie ir saskārušies ar tādu vienkāršu lietu kā tjubeteika, bija tieši tāda pati kāda būtu bijusi, ja tie satiktu mani vai manu mācību tieši. Ne šie cilvēki, ne viņu šeihi nav iemācījušies, ka traucējošās īpatnības viņiem ir jāmeklē pašiem savā vidē. Šīs ikdienišķās īpatnības nav jālieto citu vērtēšanai.
— Persiešu šeiha mācekļu vidū ir apjēgas iespēja, jo tie nav tik pašpārliecināti, lai iedomātos, it kā “izprot”, ka manas tjubeteikas VIŅIEM kaut ko nes: svētību, draudus vai apjukumu. Pārējos trijos gadījumos pamatiezīmes ir šādas: ēģiptieši cer, turki baidās, bet indieši ir nenoteiktībā.
Bet bez tam dažus Bahauddīna Nakšbanda norādījums labas gribas, bet ne apskaidroti dervīši bija dievbijīgas rīcības veidā pārrakstījuši un izplatījuši Kairas, Indijas, Persijas un Turcijas apvidos. Galu galā tie ir nonākuši arī cienījamo “tjubeteiku šeihu” aprindās.
Tāpēc Bahauddīns ir palūdzis kādu no klejojošiem kalandariem (čigāniem) apmeklēt pēc kārtas katru no šīm kopienām un atstāstīt viņam, ko tie ir jutuši attiecībā uz šiem sūtījumiem.
Atgriezies, kalandars teicis:
— Visi viņi saka: “Nekā jauna tur nav. Mēs jau to visu darām. Vēl vairāk, uz tā mēs dibinām savu ikdienas dzīvi, un saskaņā ar mūsu ieražām mēs dienu sākam un beidzam ar visu šo lietu pieminēšanu”.
El-Šahs Bahauddīns Nakšbands tad sasaucis kopā visus savus mācekļus. Viņš tiem teicis:
— Jūs, būdami tālu no šiem notikumiem, kas saistās ar šīm četrām kopienām, varēsit tagad saskatīt cik maz Zināšanu darbība varēja paveikt viņu vidū. Tie, kas tajās dzīvo, ir tik maz apjēguši, ka vairs nespēj gūt labumu no savas pašu pieredzes. Kur tad tādā gadījumā ir “Ikdienas atgādinājumu un cīņas” priekšrocības?
— Lai jūsu uzdevums ir visu iespējamo ziņu par šo notikumu savākšana; iepazīstieties paši ar visu šo notikumu, ieskaitot vēstuļu apmaiņu, to, ko esmu teicis es, kā arī to, ko mums ir pavēstījis kalandars. Aplieciniet, ka mēs esam piedāvājuši līdzekļus, ar kuriem citi varētu mācīties. Parūpējieties, lai viss tiktu pierakstīts un izpētīts, un lai tie, kas ir piedalījušies šajā notikumā, apliecina tādā veidā, ka, ja tāda būtu Dieva griba, pat liecību lasīšana varētu turpmāk kavēt tādām lietām bieži notikt un varētu pat veicināt šādu ziņu nokļūšanu to acīs un ausīs, kuri ir bijuši pakļauti tik spēcīgai beznozīmīgo tjubeteiku “ietekmei”.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 