Šeiham Bahauddīnam Nakšbandam reiz jautāja:
— Kāpēc tu vienmēr runā, ka patstāvīgi sūfismu iemācīties nevar, un ka neviens no tiem, kas uzskata sevi par attīstītāku Ceļā par citiem, vispār nav vērā ņemams?
Viņš ir atbildējis:
— Mana ikdienas pieredze rāda: visi, kas domā, ka spēj paši apgūt sūfismu, īstenībā to nespēj – tie ir pārāk uz sevi vērsti. Tie, kuri domā, ka bez palīdzības to apgūt nespēj, īstenībā spēj. Tomēr viņu godkāres dēļ tikai īsts Skolotājs var tos laist attīstīties tālāk vieniem, jo tie nespēj vērtēt savu īsto stāvokli.
— Katrs, kurš iedomājas, ka ir Apjēgā ticis tālāk par kādu citu, ir gandrīz pilnīgs nejēga un nespēj mācīties tālāk. Viņš riņķo pa savas nejēdzības “sātaniskajām zarnām”. Patiesas apjēgas pieredze nekad nenovedīs pie domas, ka esi attīstīts vairāk par citiem.
— Tu būsi pamanījis, ka es nekad neņemu par mācekļiem tos, ko peļu par stūrgalvību. Cēlonis ir šāds: tāds cilvēks, lai ko viņš iedomātos, noteikti jutīsies, ka mans nopēlums, kas vērsts uz viņu, ir manas pamācīšanas vēlmes izraisīts. Tāpēc tos, kurus es peļu, es padzenu. Cerība, ka tie var atrast tādu skolotāju, kurš viņiem neglaimos, ir vienmēr, bet tas ir tikpat iespējams, kā tas, ka uz mēness ir zivis.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 