Sensenis dzīvojis lapsu tēviņš. Reiz viņš mežā saticis trusēnu.Trusēns teicis:
— Kas tu tāds?
Lapsa atbildējis:
— Esmu lapsa un, ja gribētu, varētu tevi apēst.
— Kā tu vari pierādīt, ka esi lapsa? — vaicājis trusēns. Lapsa pat apjucis, jo parasti truši no viņa bēguši bez jautājumiem.
Tad trusēns teicis:
— Kad parādīsi rakstisku pierādījumu, ka esi lapsa, es tev noticēšu.
Tad nu lapsa steidzies pie lauvas, kas izsniedzis viņam apliecību, ka viņš ir lapsa. Atgriezies pie trusēna, lapsa sācis balsī nolasīt dokumentu. Tas viņam tā iepaticies, ka viņš kavējies pie katras rindkopas, lai paildzinātu tīksmi.
Pa to laiku trusēns, jau no pirmajām rindiņām aptvēris dokumenta jēgu, iesprucis alā, tik vien viņu redzēja.
Lapsa gājis atpakaļ uz lauvas midzeni, kur ieraudzījis briedi sarunā ar lauvu.
Briedis teicis:
— Es gribētu redzēt rakstisku pierādījumu, ka esi lauva.
Lauva teicis:
— Kad neesmu izsalcis, par ko man tad satraukties, bet kad man gribas ēst, tad tev nekādus papīrīšus vairs nevajadzēs.
Lapsa teicis lauvam:
— Kāpēc tu man nepateici darīt tāpat, kad es lūdzu apliecību, ko parādīt trusēnam?
— Draudziņ, — atbildējis lauva, — ko tad tu man neteici, ka to prasījis trusēns. Es tak domāju, ka tā ir vajadzīga kādam muļķa cilvēkam, jo no tiem taču daži tukšpaura zvēri ir šito samācījušies.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 