Kāds jauneklis, pakalpojis kādam laiviniekam, dabūjis no tā dāvanu – mazu kristāla zivtiņu.
Viņš to ir pazaudējis un izmisumā par tādas retas un skaistas lietiņas zaudējumu ir saniknojies, kad ieraudzījis cilvēku, kuram kaklā bijusi aukliņa ar kristāla zivtiņu.
Jauneklis viņu ir aizvilcis uz tiesu un apsūdzējis zādzībā. Pēdējā brīdī, kad apsūdzētajam jautāts, vai tas nevēlas kaut ko teikt, pirms viņu ved uz cietumu, viņš ir atbildējis:
— Pajautājiet jebkuram laiviniekam šajā zemē – mums katram ir tāda zīme, un manējā ir mana, tā nepieder šim jauneklim. Man ir arī divas acis un mute, bet arī tās nepieder viņam.
— Kāpēc neteici agrāk? — tiesnesis jautāja laiviniekam.
— Tāpēc, ka lielāks pakalpojums cilvēcei būs tad, ja puses līdz patiesībai nonāks caur veselo saprātu jau pašā sākumā, nevis, kad nākas pierādīt kaut ko, kas varbūt galu galā nemaz nav pierādāms.
— Tomēr, mums visiem ir jāmācās, — iebildis tiesnesis.
— Ak vai, — teicis laivinieks, — Ja uzskatām, ka apjēgu nosaka pierādījumi, mums ir tikai puse no apjēgas, un mēs ne pie kā nenonāksim.
Kištivani, skola, pie kuras ir piederējies šis laivinieks, ir bijusi pazīstama ar savu ievirzi uzsvērt šādu lietu stāvokli:
cilvēki gandrīz vienmēr ir gatavi izdarīt pārsteidzīgus secinājumus vai pat pilnīgi nepamanīt faktus.
No angļu valodas tulkojis B.I.Paholovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/idiots/idiot1.htm
Gara dāvanas 