Sūfisma ietekme uz tradicionālo persiešu mūziku. Saīds Hoseīns Nasrs

Par autoru. Saīds Huseīns Nasrs – viens no pzīstamākajiem un nopietnākajiem reliģiju pētniekiem, daudzu grāmatu autors, dižs irānists un sūfisma pētnieks, pats pieder pie viena no tarikatiem (sūfi Ceļiem). Nasrs ir profesors Dž. Vašingtona Universitātē. Viņš ir tuvs tradicionālistu (M. Eliade, F. Šions u.c.) aprindu idejām.
Ilggadīga draudzība saista S.H. Nasru un Hurbahšu. S. Nasra raksti ir publicēti žūrnālā “Sūfi”, ko izdod izdevniecība Nimatullahija. Viņš ir arī darbīgi piedalījies starptautiskās konferencēs par sūfismu, kuru sponsors ir bijis Nimatullahija ordenis.

Saistība starp garīgumu un islāma mākslu, kas izpaužas muzikālos veidos, sevišķi skaidra un spraiga ir persiešu klasiskajā mūzikā, kura ir viena no visnozīmīgākajām un ilglaicīgākajām islāma tautu tradīcijām. Tradicionālā persiešu mūzika līdzīgi kā visas garīgas dabas mākslas pamatojas klusumā.

Tās rimtums un miers izsaka mūžīgo Patiesību skaņu ietvarā, kuras piederas ārējo veidolu pasaulei, kamēr pati Patiesība pastāv ārpus jebkādiem veidoliem, noteikumiem un skaidrojumiem. Šīs mūzikas miers un gaisma ir Gara pasaules zīmogs, kas uzlikts veidolu pasaulei. Katra melodiska skaņa sakņojas plašas klusuma pasaules dzīlēs, kura dus ārpus jebkādām skaņām. Bet katras skaņas pastāvēšanu nodrošina tikai klusuma pasaules dzīvinošais spēks.
Cilvēks atrodas starp divām pasaulēm, kuras ir klusuma pilnas. Šīs pasaules savā ziņā ir cilvēkam neskaidras un nezināmas. Pirmā ir laiks līdz dzimšanai, otra ir laiks pēc miršanas. Atrazdamās starp tām, cilvēka dzīve kā pēkšņs kliedziens uz mirkli pārrauj bezgalīgo klusumu tikai, lai pēc tam sakustu ar to. Bet vērīgāks ieskats atklāj: tas, kas cilvēkam šķiet klusums vai tukšums ārpus šīs pasaules robežām, ir tīrā Esamība; un to, ka dzīves pārejošie mirkļi šajā vielu visumā, acīmredzot, ir tikai citas Esamības atspulgs un ēna. Arī cilvēka dzīve nav vairāk kā troksnis un klaigas mūžīgā klusuma vaiga priekšā, kas ir visdziļākais mūzikas veids. Šīs mūsu pasaules dzīve iegūst jēgu, tikai saplūstot ar šo klusumu un pārvēršot ārējus trokšņus un nemieru brīnišķā mūzikā, kas skan mūsu iekšējā telpā.
Sūfisms ir ceļš, kas atklāj piekļuvi klusuma svētnīcai, kas ir cilvēka esamības viducis, fokuss. Šī svētnīca ir pieejama tikai tiem, kam piemīt viedība; tā baro katru mūsu apzināto rīcību. Tā ir dzīvības un cilvēka esamības avots. Sūfisms ir ticība, kas sakņojas Dievišķajā Labvēlībā; tas ir islāma atklāsmes fokuss un sirds. Tas ir atslēga, kas sniegta cilvēkam, lai tas var atklāt savas esamības noslēpumu un atgūt aizmirstu un novārtā pamestu dārgumu, kas slēpjas šajā esamībā. Sūfisms sniedz cilvēkam veidu, kā iepazīt sevi un caur sevi iepazīt Dievu; veidu, kā iemācīties klausīties klusuma mūziku. Lietojot garīgā ceļa mācības un paņēmienus, cilvēks var nonākt līdz sevis izpratnei, līdz maldīgā,patmīlīgā  “es” nāvei, lai atgrieztos dzīvē īstajā sevis apjēgā. Sūfisms var ievest cilvēku rāmumā un mierā, kas ir slēpti viņa paša esamības svētākajā svētnīcā un ir pieejama jebkurā laikā, jebkurā vietā. Tas var izvest cilvēku no ārējās dzīves notikumu graujošās vētras, no pūļa kņadas – bet neliekot pamest šo pasauli. Iznākumā cilvēks iemācās sadzirdēt visa dzīvā iekšējo mūziku un pāri ikdienības troksnim klausīties Klusuma un Mūžības mūziku.
Lai izteiktu sevī ieguldīto patiesību, sūfisms var izmantot un arī izmanto dažādus tam pieejamus līdzekļus – aušanas mākslu un loka šaušanas mākslu, arhitektūru un mūziku, loģiku un tradicionālo teosofiju (hikmat-i-ilahi). Sūfisma mērķis gan ir izcelt cilvēku no izpausmju pasaules Gara pasaulē; bet tā kā cilvēks pastāv izpausmju pasaulē, un garīgā ceļa sākumā no tās nav atdalīts, tieši ar izpausmju, veidolu pasaules starpniecību tas ievirza cilvēka uzmanību gara valdījumos.
Veidols ir aizkars, kas aizklāj garīgo pasauli, bet ir arī garīgās pasaules zīme un kāpnes, kas ved uz vienību ar to. Dzejnieks Avhadi Kirmani ir teicis:

Es pētu veidolu (surat), izmantojot acis, jo
veidolā ir Gara (ma’na) ceļš.
Šī ir veidolu pasaule, un mēs dzīvojam to ielenkumā;
garu nevar ieraudzīt bez veidola līdzdalības.

Nav daudz tādu, kas spēj sasniegt pilnīgas vienaldzības pret vielu pasauli stāvokli (tadžarrudu), bez atkarības no veidolu pasaules palīdzības. Vairums no tiem, kam piemīt garīgas dzīves iemaņas, spēj sasniegt Garu tikai caur veidolu – tik attīrītu un ar tradicionālo mākslu pacilātu, ka raibuma tumsa un aizplīvurojums ir to pametuši, un kāpēc tas atspoguļo garīgo pasauli kā spogulis. Šis veidols, kā redzējām, var būt ģeometrisks attēls arhitektūrā, raksts gleznā vai kaligrāfijā, melodija mūzikā. Sūfisms ir lietojis visas šīs iespējas un dziļi ietekmējis gandrīz visus islāma mākslas aspektus.
Mūzika starp tradicionālajām mākslām ieņem īpašu vietu, jo tā mazāk kā visas citas mākslas ir saistīta ar vielu pasauli un ir daudz tiešāk savienota ar garīgo būtņu pasauli (mudžarradatu). Ne velti hinduismā par pirmo debesu sūtīto mākslu ir uzskatīta mūzika, bet musulmaņu gnostiķi jeb apjēgušie (arifi) ir mūziku uzskatījuši par labāko smalkāko dievišķo noslēpumu izteiksmes līdzekli. Džalal-ad-Dīna Rūmī vārdiem runājot, tradicionālā mūzika melodijas aizsegā izteic neiznīcīgās derības, kas ir noslēgta starp Dievu un cilvēku (asrar-i alast), noslēpumus.
Citai pasaulei parādā esošs par savu izcelšanos, cilvēka gars tomēr ir saistīts ar zemes dzīves ķermeni caur kādu talismanu, kura noslēpums zināms tikai Dievam, kas tādā veidā sūta garu dzīvei zemākajā pasaulē. Bet gars vienmēr saglabā atmiņas par sākotnējo mājokli, par dzimteni, un visas cilvēka pūles sasniegt pilnību, kaut vielu pasaules ierobežotas, sakņojas šajās atmiņās. Tajā citādajā pasaulē cilvēka gars ir bijis mūžīgs nebeidzama koncerta, kura burvīgums un saskaņa ir viņu piesātinājuši, klausītājs un dalībnieks. Ar tradicionālās mūzikas palīdzību gars, kas mājo ķermeņa cietumā, atkal atceras pasauli, kurā dzīvojis sākotnēji. Talismans, kas garu saista ar ķermeni, var tikt pat atlaists; gara putns, kaut uz dažiem mirkļiem tad iegūst brīvību, lai izplestu spārnus un veiktu lidojumu garīgās pasaules bezgalībā, izjūtot tās līksmi un apskaidrību. Sa’d al-Dīns Hamuja par to runā šādi:

Kad sirds piedalās garīgā muzikālā ceremonijā (semā),
Tā seko Iemīļotajam un uznes dvēseli
Dievišķo Noslēpumu pasaulē.
Melodija ir manas dvēseles zirgs;
Tā paceļ dvēseli un līksmi nes,
Kur atrodams ir Draugs.

Cilvēkam, kas ir sasniedzis gara pilnību, nevajaga transportlīdzekli, jo viņam pašam piemīt spēja lidot. Bet kamēr šis stāvoklis nav sasniegts, garīgā mūzika, tāda kā Persijas tradicionālā mūzika, var būt viens no spēcīgākajiem līdzekļiem sagatavota cilvēka atmodai no aizmirstības miega (gafla – nevērība Ceļā, pārņemtība ar sevi un Dieva aizmiršana). Sūfisms ir izmantojis senpersu mūziku un vedis to uz tās pilnību, tāpat kā daudzus mākslas veidus, līdz tā ir kļuvusi par līdzekli, ka var kalpot saviem mērķiem. Lūk kāpēc, vērtējot šīs mūzikas ietekmi uz cilvēka dvēseli, mēs piešķiram mazu nozīmi tās izcelsmei – vai tā piederas Barbadas skolai, vai ir cēlusies Ahemenīdu laikposmā. Svarīgi ir tas, ka šī mūzika ir sūfisma ietekmēta un sūfisma pārveidota tādā veidā, ka ir guvusi iekšēju un garīgu dimensiju, kas to, kas spēj garīgi celties, savieno ar Iemīļoto.
Tradicionālās persiešu mūzikas saites ar sūfismu nav nejaušas un nevar tikt vienkāršotas tikai ar vēsturi. Drīzāk tās sakņojas dziļā īstenībā, kas ir nozīmīgi ietekmējusi mūzikas iedarbību uz klausītāja dvēseli. Lai pilnīgi noskaidrotu sev šo apstākli, ir jāatceras par garīgā ceļa pakāpēm (seir va suluk). Un, kaut pastāv daudzi ceļa, kas sūfismā ved uz vienību ar Dievu, aprakstīšanas un skaidrojuma veidi, tos visus var piekārtot trim galvenajām pakāpēm.

Pirmā no tām ir saspiešana (kabd). Šeit atmirst kāds noteikts cilvēka dvēseles aspekts; šī pakāpe ir saistīta ar askētismu un dievbijību, kā arī ar Taisnīguma un Cildenuma Dievišķo vārdu izpausmi jeb teofāniju (tadžalli).

Otrā pakāpe ir izplešanās (bast); dvēsele to pārcieš tik spraigi, ka cilvēka esamība pārsniedz savas robežas, lai aptvertu (apkamptu) visu Visumu. Tad cilvēks var teikt kopā ar Saādi:
Es līksmoju pasaulē, jo pasaule līksmo Viņā.
Šo pakāpi pavada laimes un sajūsmas jūtas, kā arī Skaistuma un Žēlsirdības Dievišķie vārdi.

Trešā pakāpe ir vienība ar Patiesību (visal bi Hakk) caur izšķīšanas Dievā (fana’) un atrašanās Dievā (baka’) apmetņu sasniegšanu. Šajā pakāpē apjēgušais aiziet gar visām citām apmetnēm (makamat) un sasniedz Iemīļotā Vaiga apceri. Viņš tagad redz jaunā skaidrībā, tā ka, kā ir teicis Isfahānas Hatifs:

Viņš ir vienīgais, un nav nekā cita bez Viņa:
Nav cita Dieva bez Viņa.

Mūzika ir saistīta ar otro un trešo pakāpi, bet ne ar pirmo. Tāpēc islāmā Dievišķais likums jeb šariāts liek sargāties no (paviršas) mūzikas klausīšanās, izņemot īpašus gadījumus, piemēram, augstāk minētos, vai izņemot to augstāko skaidrāko melodisko veidolu, kāds ir Korāna vārsmu skandēšanai. Šariāta norādījumi ir saistīti ar reliģioziem iedibinājumiem un aizliegumiem un Dievišķā Taisnīguma apjēgu. Bet sūfismā, kurā ir darīšana ar virzību pa garīguma ceļu, mūzika ir atļauta, un dažos ordeņos, kā Mevlevija vai Čištija, tai ir īpaši nozīmīga loma.
Tradicionālās persiešu mūzikas garīgais dziļums paceļas līdz pašai islāma mācībai, kas ir pagriezusi mūziku ar seju pret Gara pasauli. Rietumu mūzika divu pēdējo gadsimtu gaitā ir bijusi lielākoties mēģinājums sasniegt otro no augstāk nosauktajām pakāpēm – liekot dvēselei piedzīvot izplešanos, kura ne vienmēr ir bijusi saistīta ar garīga rakstura cēloņiem un pēc savas dabas nav bijusi garīga; kuras klausītājs nav izgājis askētisma, dievbijības un neatkarības no pasaulīgiem labumiem skolu. Tajā pat laikā Persijas un citu musulmaņu zemju tradicionālā mūzika ir bijusi dibināta uz pirmās pakāpes īstuma un tās ietekmes uz klausītāja dvēseli un saprātu apzināšanos. Pēdējais teiktais attiecas arī uz Ziemeļu Indijas mūziku, kuru ir radījuši un atskaņojuši galvenokārt sūfiji; daudzi tās skolotāji līdz pat šodienai ir musulmaņi – tādi kā Rida Kuli Hāns, Ala’uddins Hāns un Bismilla Hāns. Islāma tradicionālās mūzikas dziļums, kas izceļ cilvēku no vielu pasaules un gremdē tā dzīves saknes citas pasaules – Gara pasaules – augsnē, saglabājas pateicoties tam, ka cilvēki, kas šo mūziku ir sacerējuši un atskaņojuši, paši ir sanieguši neatkarības pakāpi un guvuši garīgus stāvokļus (hal) patiesi gnostiskā (irfani) šā jēdziena nozīmē.
No citētajiem Ruzbihāna Bakli vārdiem ir skaidri redzams, ka sūfiji zin augstākminētās lietas un mūzikas un ritu (sema) klausīšanos uzskata par pieļaujamu tikai tiem, kas ir izgājuši pirmo dvēseles pilnveidošanas un šķīstīšanas pakāpi, kas nav nekas cits kā zemisko kaislību pakļaušana. Lūk ko raksta Gazali savā grāmatas “Laimes alķīmija” nodaļā “Sakarā ar diskusijām par mūzikas klausīšanos (sema), kā arī par to, kas tajā ir atļauts un kas liegts”:


“Zini, ka Dievs, Visaugstākais, pārvalda noslēpumu cilvēka sirdī, kas ir slēpts kā uguns dzelzī. Un tāpat kā uguns noslēpums iziet ārpus čaulas, ko sasitis akmens, tāpat arī skaistas un saskanīgas mūzikas klausīšanās aizkustina cilvēka iekšējo būtību, un viņā izpaužas kaut kas jauns, neatkarīgs no paša izvēles. Šīs parādības cēlonis ir saitē, kas pastāv starp sirds fokusu un viņsauli, ko sauc par garu pasauli. Tā pārpasaule ir brīnumu un skaistuma pilna, kura avots ir saskaņa (tanasub). Viss, kas ir saskaņā, pauž tās pasaules skaistumu, jo šīs pasaules visi brīnumi, viss skaistums un saskaņa ir no tās pasaules.
Un tā patīkamām un saskanīgām dziesmām ir kaut kas kopīgs ar tās pasaules brīnumiem; no turienes sirdī ienāk apjēga kopā ar virzību (harakat) un tieksmi, un var gadīties, ka cilvēks pats neapzinās, kas tas ir. Tā tas notiek, kad sirds ir vaļsirdīga, brīva no visādām atkarības un vēlmju sajūtām, kas viņu varētu ietekmēt. Bet ja sirds nav brīva no tā visa un ir ar kaut ko aizņemta, tad šī lieta, ar kuru sirds ir aizņemta, darbojas un sāk milzt kā uguns vējā. Mūzikas klausīšanās (sema) ir nozīmīga tam, kura sirdī valda mīlestība uz Dievu, un šīs mīlestības uguns tikai iedegas stiprāk; bet tam, kura sirds ir pilna ar tieksmi uz dīdīšanos, mūzika pārtop par nāvīgu indi, un tāpēc ir aizliegta”.

Sūfiji pie mūzikas garīgas klausīšanās pielaiž tos, kuri ir garīgi nobrieduši un kuriem ir noteiktas iemaņas, tas ir, tos, kuri ir izbēguši no vielu pasaules bezdibeņa un tās lamatām. Saādi ir teicis:

Es neteikšu, ak Brāli, kas ir sema,
Līdz nezināšu, kas ir klausītājs.
Ja viņs laižas lidojumā no Gara torņa,
Netiks tam eņģeļi līdzi lidojumā.
Bet ja tas ir maldu, kņadas un viltojuma pilns,
Tikai stiprāks taps sātans tā prātos.
Nolauzīs rozi rīta vējiņš,
Gan ne baļķi, – to cirvis tik sašķels.
Pasaule dzīvo ar mūziku, sajūsmu, dedzību, –
Bet ko redzēs spogulī aklais?

Sūfisma ietekmi uz tradicionālo persiešu mūziku lielā mērā nosaka tas, ka sūfisms ir mūziku padarījis par līdzekli, kas palīdz garam sasniegt citu pasauli, un palīdz tikai tiem, kas uzņēmušies visu askētisma un gara uzvedīguma pūliņus, kuru pirmā pakāpe ir lēnprātība un dievbijība. Šā paša iemesla pēc tie, kas šo mūziku bauda, nenogājuši garīgā ceļa pirmo posmu, nekad nesasniegs citas pasaules bezgalīgo telpu, un ja arī to dvēseles uz dažiem mirkļiem tiks turp ar debesu mūziku uznestas, tās atkal piedzīvos kritienu, kad mūzika apklusīs, un viņi nespēs saglabāt šo garīgo stāvokli.
Tālāk, muzikants, izpildot cilvēku, kuri ir bijuši noteiktā garīgā pakāpē, ir bijuši brīvi paši no sevis un spēlējuši garīgas atklāsmes stāvoklī, mūziku, šis muzikants spēs to nesakropļotu novest līdz klausītājam tikai tad, ja pats aizmirsīs sevi. Persijas tradicionālā mūzika ir pārāk dziļa, lai to varētu ilgstoši izpildīt vai būt saskarsmē ar to, ja pirms tam muzikants nav piedzīvojis kādu garīgu pārveidi un aizmirsis savu ikdienišķo pasaulīgo stāvokli. Daudzi vaicā, kāpēc mūsu laikos daži tradicionālās persiešu mūzikas izpildītāji ir narkotiku atkarībā. Varbūt iemesls ir tas, ka daudzi no viņiem nav izmantojuši dieva svētību, ko dāvā sūfisms un mistiska apjēga, un ka tiem nav arī garīgo pakāpienu un mājokļu sasniegšanas līdzekļa patiesa sūfiju mistiskas apjēgas ceļa veidā. Tāpēc tie tver pēc vienīgā līdzekļa, kas tiem palīdz uz dažiem mirkļiem aizmirst sevi. Tā vai citādi, no sūfisma viedokļa ir acīmredzami, ka gūt garīgu labumu no mūzikas var tikai caur dvēseles šķīstīšanu un nelabā savaldīšanu sevī. Tikai tas var izlaist brīvībā savas dvēseles putnu un sagatavot to lidojumam, kas ir iespējams tikai caur garīgo mūziku.
Garīgais pacēlums, kas ir sasniedzams ar tradicionālo persiešu mūziku, var notikt dažādi.

Viens ceļš iet caur melodiju, kas soli pa solim ved cilvēku no viena dvēseles stāvokļa uz nākošo, lai galā nonāktu garīgas līksmes un apskaidrības stāvoklī. Sistēma ir veidota tā, ka pamatā ir kāda nots; ar to melodija sākas, un uz to pastāvīgi atgriežas. Mūzika tās izpildes gaitā nekad nepamet Fokusu, bet vienmēr atgriežas pie tā. Tādējādi mūzikas pārdzīvojums ir piedzīvojums skaņu kosmosā ar Fokusu, uz kuru muzikālā kompozīcija ved klausītāju, un kura sasniegšana ir garīgā pacēluma muzikālais līdzinieks.

Cits mērķa sasniegšanas līdzeklis ir mūzikas ritms un metrs. Tie izmaina mijiedarbību starp cilvēku un parasto laiku – vienu no svarīgākajām šīs pasaules dzīves raksturojumiem. Persiešu mūzikā ir ļoti ātri un pareizi ritmi, kā arī klusuma mirkļi, ko neaizņem nekādi sitieni vai citi laika atskaitīšanas veidi. Pirmām kārtām cilvēks tiek iesaistīts kosmosa dzīvības pulsējošā ritmā, ko katra dzīvē pārstāv paša sirds puksti. Cilvēka un kosmosa dzīvības saplūst vienā, mikrokosms apvienojas ar makrokosmu, un cilvēka gars piedzīvo izplešanos un piedalās līksmē un apskaidrībā, kas aptver pasauli, un ko nevar uztvert cilvēks, kas dzīvo Dieva aizmirstībā (gafla). Otrajā gadījumā, kad atceļas katrs ritms un laika skaitīšana, cilvēks pēkšņi izrādās atslēgts no laika pasaules; viņš jūt, ka stāv vaigu vaigā ar Bezgalīgo un bagātinās izšķīšanas Dievā (fana’) un esamības Dievā (baka’) līksmē.

Pilnīgam apjēgušajam (arifam) mūzika, nedz cita tradicionālā māksla nav nepieciešama, jo viņš un viņa dzīve pati par sevi ir mākslas darbi. Tomēr, tā kā viņa iekšējās jūtas ir ierosinātas, var teikt, ka viņš pastāvīgi dzird garīgo mūziku. Visa pasaule viņam ir nebeidzama dziesma. Esību viņš redz nešķiramu no saskaņas un skaistuma. Tieši tāpat viņš šo skaistumu atskārst radību un dabas pasaules krāsās un veidolos, ar īpašu dzirdi uztver to mūzikālā veidolā. Viņa dzīve nav atdalāma no mūzikas laimes un līksmes. Ja viņš klausās un izbauda tradicionālu muzikālu sacerējumu, tad tikai tādēļ, ka šī mūzika, kas paceļas līdz Gara klusumam, nostiprina viņa paša iekšējos stāvokļus. Un ja viņš izvairās no tā, ko mūsdienās daļa cilvēku sauc par mūziku, bet kas ir tikai troksnis un kakofonija bez kādas garīgas vērtības, – tad tāpēc, ka tādas mūzikas skaņas traucē viņa iekšējam garīgajam stāvoklim; tās nesaderība sarausta un izkliedē to dziesmu, kas skan viņa esamības serdē. Tajā pat laikā, ja šis cilvēks ir apdāvināts komponists un izpildītājs, kādi ir bijuši daudzi sūfiji (un vairums tradicionālās persiešu mūzikas dižo skolotāju ir bijuši saistīti ar sūfismu), viņa sacerētais un izpildītais būs viņa garīgo stāvokļu atspulgs, ietērpts skaņās. Šādas skaņas veido melodiju, kura var ievest klausītāju tādos pat stāvokļos.
Var teikt arī, ka pats sūfijs ir instruments Radītāja rokās, un tas, ko viņš rada, ir dziesma, ko spēlē debesu Muzikants, un kas skan viņa esamībā. Pasaule – arī tā ir dziesma, kas austa no saskanīgām melodiju veidojosām skaņām. Kad apjēgušais pārrauj autonomas eksistences aizkaru un saplūst ar savu sākotnējo stāvokli un pirmatnējo dabu, viņš tāpat kā pasaule atsaucas ar melodijām, kuras rada ar visu savu esamību – tik lielā mērā, cik derīgs instruments Dieva rokās viņš ir.

Vai ir pasaulē kāda līksme, augstāka par to, ko pārdzīvo cilvēks, kas ne tikai klausās garīgu koncertu, bet pats arī piedalās tajā kā (Dieva) mūzikas instruments?

Šāds cilvēks, pakļāvis savu nemieru Dievišķā Gribai, pilnīgi atdod sevi Dieva rokās un top par tādu melodiju avotu, kas izraisa līksmi un laimes sajūtu un ved klausītājus uz sākotnējo mājokli un pēdējo visaugstāko patvērumu.
Mūsdienu pasaulē, kurā sasniegt patiesu apgarotību kļūst grūtāk ar katru dienu, un skaistums, kas kādreiz bija visur, pagrimst līdz greznībai, tradicionālā mūzika iegūst milzu vērtību, jo tā līdzinās patvērumam barga negaisa laikā jeb vēsai oāzei kvēloša tuksneša vidū. Mūsdienās daudzus saista šāda mūzika, tiem pašiem neapzinoties intereses dziļo cēloni. Patiesībā šie cilvēki meklē garīgo dzīvi un to rāmumu un mieru, kas slēpjas garīgās mūzikas pašā būtībā. Viņi tiecas pēc “mūžīgās derības brīnuma starp cilvēku un Dievu melodijas ietērpā”, kuras skaistums tos pievelk; tās skumju pilnais tēls ir tikai priekšvārds tajā slēptajai neizsakāmajai līksmei.
Mūsdienās tradicionālā persiešu mūzika var būt svētīgs avots gan persiešiem, gan citiem musulmaņiem, gan visiem, kas patur tradīcijas. Apjukušām un alkstošām dvēselēm tā kalpo par patvērumu no laika pazudinošās ietekmes un, vismaz dažiem, par pavadoni, kas ved caur savu brīnišķo skaistumu uz Neierobežotā skaistumu. Šī mūzika ir mūžīgās pasaules dziesma, kas skan laiktelpas pasaulē, tāpēc tā nav pakļauta izviršanai, nedz izkropļošanai. Tās vēsts ir vienmēr svaiga un spirdzinoša kā saule rītausmā. No mums tiek prasīts vienīgi izkopt redzi un dzirdi tiktāl, lai ar melodijas un, protams, Dieva palīgu mēs varam atmest nedzīvumu, ko maldīgi saucam par dzīvi, un sasniegt īsto dzīvi, kas nepazīst tumsas. No mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs apzināsimies šā vērtīgā mantojuma nozīmi, kurš tāpat kā arī citi bagātās islāma (vai nu tikai islāma – I.L.) kultūras aspekti mums patlaban ir vajadzīgs vairāk kā nekad agrāk.

Ak vīnlējēj, ar vīna gaismu pildi tu kausu!
Ak dziedoni, dziedi par to, kā pasauli pārvar mūsu alkas!
Redzējām
atspulgu kausā,
Un Drauga seja tā bij.
Ak tu, kas nepazīst mūsu mūžības dzīru līksmi!
Lai zini, – kam sirdij mīla liek pukstēt,
Tas nemirst;
Mūsu nezūdāmība
Ir Visuma grāmatā rakstīta.
(Hafizs)

(Uz krievu val. tulk. M. Kuzņecova)
http://www.youtube.com/user/SUFIMUSICCHANNEL

http://www.sufism.ru/music/read06.htm

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s