Džānam Fišānam Hānam vaicāja par naidīguma pārvarēšanu pret sūfijiem, kādu bez kāda pamata pauž tik daudzi cilvēki. Viņš atbildēja:
“Reiz dzīvoja karalis, kurš bija notvēris cilvēku, kas gatavojies viņu nogalināt. Tā kā karalis bijis devis solījumu nekad nevienam nepiespriest nāves sodu, viņš noziedznieku nav sodījis. Tā vietā viņš izdomājis šādi.
Viņš šo cilvēku nosūtījis pie viņa uzsūtītāja ar tādu vēsti: “Mēs notvērām šo cilvēku mēģinājumā nogalināt mūsu karali. Apžēlojuši viņu, mēs to nosūtām jums, apsveicot jūs ar to, ka jūsu rīcībā ir tik padevīgs kalps”.
Kad šis cilvēks sasniedzis sava valdnieka pili, tas ticis nekavējoties sodīts. Viņš ir sodīts nevis par uzdotās slepkavības neizdarīšanu, bet tāpēc, ka viņa valdnieks nav varējis noticēt, ka slepkavības mēģinātājs var tikt apžēlots un atstāts neskarts. Tāpēc ir nolemts, ka viņš ir savu brīvību nopircis, apsolot kaut ko izdarīt – varbūt pat nogalināt savu karali!
Džāns Fišāns turpinājis:
“Kad mēs pūlamies iemācīt cilvēkam būt līdzsvarotam, mēs nevaram vainot viņu nelīdzsvarotībā. Viņa uzvedība tikai uzsver mūsu darba nepieciešamību. Jav viņš tāds nebūtu, mums nevajadzētu neko darīt. Tātad cilvēka cietsirdība un graujošā attieksme pret pašam nepieciešami vajadzīgo ir viņa ikdienas rīcība. Vairāk kā ticams, ka viņš uzskatīs sūfijus par sliktiem, jo pats gandrīz vienmēr rīkojas pret savām īstajām interesēm.
Vai senie nav teikuši tā: “Kad cilvēki sāks saprast sūfijus, vairs nebūs “sūfiju” un “pārējo””?
No angļu valodas tulkojis H.B.Nomadovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/thinkers/think1.htm
Gara dāvanas 