Tiek teikts, ka ķīniešu imperators ir sūtījis savus sūtņus pie hakīma Sanaī.
Sākumā Sanaī ir atteicies “atsūtīt savu gudrību, lai to saņem un izpēta zinātnieki”.
Tomēr pēc ilgām pārrunām viņš ir piekritis sniegt izskatīšanai dažas mācības. Viņš ir arī nosūtījis imperātoram rūpīgi aizzīmogotu vēstuli. Tajā ir bijis šo mācību skaidrojums.
Mācības ir sastāvējušas no divpadsmit apgalvojumiem, sešiem ceļa spieķiem, trim izrakstītām tjubeteikām (cepurīte Vidusāzijā) un viena gravēta akmeņa.
Imperators ir nodevis mācības zinātniekiem, atvēlējis tiem trīs gadus sūtījuma izpētei un atskaites sastādīšanai par atklāto.
Kad laiks beidzies, noskaidrojies, ka zinātnieki par šo jautājumu ir sarakstījuši grāmatas, viens otru kritizējot, dibinājuši sektas un skaidrojumu skolas, un atraduši šīm lietām dažādus pielietojumus – sākot no greznumlietām līdz zīlēšanas palīglīdzekļiem, no pielūgsmes objektiem līdz miesassodu ieročiem.
Imperators ir izlasījis hakīma vēstuli. Sākumā tur ir bijuši aprakstīti (paredzēti) visi notikumi. Tālāk ir bijusi atklāta šo priekšmetu un apgalvojumu īstā nozīme.
Beigās ir bijis teikts: “Bet tā kā informācija par šo lietu īsto nozīmi bija nodota, bet ne saņemta, tad klausītāji nav bijuši tiem gatavi un, tātad, noteikti izmantos tos nepareizi: nodošana plus piekrišana nav tas pats, kas apjēgšana.
Tādā veidā šī vēstule ir atbilde uz sākuma jautājumu – kāpēc es šķietami pretojos nodot savus noslēpumus zemes mācītākajiem cilvēkiem. Es nepretojos – es to nespēju”.
No angļu valodas tulkojis H.B.Nomadovs
http://bazar-vokzal.net/newsroom/thinkers/think1.htm
Gara dāvanas 