Izvēlos svētlaimi. Rūmī(?)

Skolotājs Bahaudīns visu mūžu bija līksms; smaids nekad nepameta viņa seju. Visa viņa dzīve bija svētku sajūtas pilna! Viņš smēja pat mirstot, it kā izbaudot nāves tuvumu.  Apkārt sēdēja mācekļi, un viens vaicāja:
— Kāpēc Tu smejies? Smēji visu mūžu, un mēs neiedrošinājāmies jautāt, kā tas tev izdodas? Un nu, pēdējā brīdī Tu smej! Kas te ir smieklīgs?
Vecais Skolotājs atbildēja:
— Pirms daudziem gadiem es ierados pie sava Skolotāja kā septiņpadsmitgadīgs jauneklis, bet jau dziļās ciešanās. Skolotājam bija jau septiņdesmit, un viņš smējās vienkārši, bez iemesla. Es jautāju: “Kā Tev tas viss sanāk?”

Un viņš atbildēja: “Iekšēji mani nekas neierobežo. Man pieder mana izvēle. Pamostoties es katru rītu sev pajautāju, ko šodien izvēlēties – svētlaimi vai ciešanas? Un vienmēr gadās, ka es izvēlos svētlaimi, jo tas tak ir tik dabiski”.

http://pritchi.castle.by/ras-5-55.html

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s