Reiz pie sufi Skolotāja pienācis kāds cilvēks un lūdzis atļauju mācīties pie viņa.
“Labi”, – teicis Skolotājs, – “bet kas tev liek to darīt? Varbūt bija zīme? Kāda atklāsme no augšas?”
“Nē, zīmes nebija”, – “Gribu tikai mācīties pie Tevis”.
Skolotājs teicis: “Tad izej ārā un pusstundiņu pastāvi. Varbūt zīme parādīsies.”
Izgājis cilvēks. Lijis, un cilvēks izmircis līdz kaulam. Garāmgājēji spiedušies gar sienām, brīnoties par dīvaini, kurš stāv lietū ielas vidū, it kā nekā labāka nebūtu, ko darīt.
Pēc pus stundas, kad cilvēks no niknuma un vilšanās jau sācis vārīties, Skolotājs to iesaucis iekšā un pajautājis: “Nu, kā ir? Atklāsme atnāca?”
“Kāda tur atklāsme!” – dusmīgs izsaucies cilvēks. – “Es tikai stāvēju lietū un mirku kā muļķis!”
“Tad kāpēc saki, ka atklāsmes nebij?” – “Tu saprati, ka esi muļķis. Ar to pietiek, varam sākt.”
Amir
