Skaņas, Skaņas, Skaņas. Swami B. R.Sridhar

Dieva vārds nevar būt izsakāms ar miesīgu mēli, nedz miesīga auss sadzird šā vārda skaņu. Dievs ir adhokshaja (Dievišķā Visaugstās Personas vārds – Višnu vai Višnu avatāra,  Dieva izpausme uz zemes, vārds,  kas ir virs un viņpus sajūtām, un kas nav uztverams ar nešķīstām materiālām sajūtām), tāds, kas ir paturējis tiesības neatklāties ķermeņa maņas orgāniem.

Visa mūsu pieredze, zināšanas un atmiņa ir uzkrāta caur pasaulīgām sajūtām. Mūsu mēle ir izveidota no zemes vielām un ūdens. Nervu gali, kas stiepjas līdz visām ķermeņa daļām, pārsūta elektriskus impulsus (arī materiāla parādība). Ja priekšmets ir par tālu, tas nav taustāms, redzams, nedz sagaršojams utt. Ja priekšmets ir par tuvu, tas arī ir nemanāms. Mēs nevaram ieraudzīt paši savu tilaka (sanskr.-sezamam līdzīga zīme. Reliģiskas piederības (sēklas) zīme uz pieres) zīmi vai acu grimējumu.

Paplašinot maņas iespējas ar mikroskopu vai teleskopu, tās tomēr paliek materiālās pasaules robežās. Teleskops nespēj caurredzēt visattālāko visuma robežu, un mikroskopa lēcas ir veidotas no atomiem un tāpēc nevar redzēt atomus vai vēl sīkākas daļiņas. Līdzīgi prāta spekulāciju sistēma arī ir nepietiekama garīgu lietu uztveršanai. Prāts ir materiālas dabas; kaut tā blīvums ir ļoti vājš (prāts ir smalks), tomēr tā spekulācijas nav garīgākas par hārdroku.
Izplatīts ir pieņēmums, ka ar prāta spēju paplašināšanu mēs varētu aptvert bezgalīgo; tomēr tā darbība ir nepietiekama. Ja bezgalīgo varētu aptvert ar ierobežotu prātu, tas nebūtu bezgalīgs. Es nezinu pat to, cik matu ir uz manas galvas. Prātnieki nomoka savas smadzenes ap dzen (Mahajana budisma skola, kas apgalvo, ka apskaidrība ir sasniedzama ar meditāciju uz prātu audzinošiem paradoksiem – koanām un pašapceri) aforismiem un Upanišadām (sanskr.- “sēdēšana blakus Dievišķajam”. Vēdu himnu filosofijas skaidrojumi) un domā, ka ar savu spēku var sasniegt kaut ko līdzīgu bezgalībai. Iznākums ir tāds, ka prāts uzsprāgst un nobeidzas no izsīkuma. Un atsauce ir nožēlojama: pilnīga nevērība pret sevi un bezgalību.

Ir ceļi, pa kuriem bezgalība pietuvinās pati. Viņš (Dievs) ir visspēcīgs, vislīksms, visdaiļš, visvieds, visbagāts un visatsacījies. Viņš ir pāri visam, visuresošs, brīvs un patvaldnieks. Bezgalīgo nevar ietvert ierobežotā telpā, bet ja Viņš ir bezgalīgs, tam ir iespējams darīt sevi visā pilnībā zināmu ierobežotam prātam. Kad saskaņā ar savām īpašajām iespējām Viņš uzņemas ierosmi un atklāj sevi dievbijīgajiem, tā ir īsta Dievišķā uztvere, pašīstenojums, pārpasaulīgs atklājums. Viņš ierodas pa pārpasaulīgas skaņas ceļu, viņš ierodas caur skaidra dievbijīgā garīgās mēles svārstībām, kas pārstāv Viņu pasaulei. Garīgums iesvārsta sat-guru (sanskr.- patiesi svarīgais. Garīgs skolotājs, kas ir apjēdzis galīgo patiesību) klausītāju mēles, kuras līdz šim nekad nav skanējušas.
Jāatzīmē, ja guru ir neīsts, tad tā vārdu, prāta un ķermeņa aizēnotu, neskars garīgā dzirkstele. Tas var skanēt tāpat, bet nebūt tas pats, tāpat kā piens un kaļķu piens izskatās vienādi, bet ir atšķirīgi. Mūsdienās klīst apkārt daudz tādu viltus guru, izlikdamies par īstiem dievbijīgajiem. Ja kāds atrod zem koka dārgumu, iezīmē šo koku ar saviem iniciāļiem un, atnācis atkal, redz visus kokus iezīmētus tāpat, viņs nevar īsto koku atrast.
Svēto vārdu izsaka Sat-gurudeva (dievišķs, izstarojošs sat-guru). Mūsu miesīgās ausis dzird kaut kādas skaņas, kas atgādina Dieva pārpasaulīgo vārdu. Mūsu bungādiņas iekustina iekšējās auss šķidrumu, pa pusei ūdeni un gaisu, kas iesvārsta gaisīgo sastāvdaļu un skar mūsu prātu. Šādā veidā dvēsele paliek vēl neskarta, un īsts garīgs piedzīvojums nav noticis. Dzirdot ar prāta iespaidiem, mēs varam izbaudīt cimbalu skaņas, skandējuma ritmu, jautru kompāniju un klausīšanās un dzirdēšanas ietekmi. Bet tas nav viss.

Skarot prātu, guru izrunāta īsta skaņa iekustina mūsu saprātu, un mēs pārdomājam pārpasaulīgo filosofiju. Miljoniem gadu viedie ir skandējuši skaņas, kas saņemtas no Sri (sanskr.- starojošais. Svēts) guru daudzu svētu upju krastos. Domas plūst visur ap mantras iespējamajām ietekmēm. Kaut visai svētīga, tā nav garīga atklāsme īstā nozīmē. Garīgā sastāvdaļa, dvēsele ir viņpus saprāta. Šī skaņa, ierosinājusi visas manas sajūtas, ieskaitot prātu un saprātu, nu ieskandina manas īstās esamības smalkākās jūtas. Tā ir svētā vārda uztvere garīgā līmenī ar manām garīgajām ausīm. Tad dvēsele, iedvesmota, to apstrādā (rezumē), nosūtot svārstības atpakaļ saprātam, prātam utt. līdz manai ārējai (miesīgai) mēlei, un es saku “Krišna”. Un dvēsele sajūsmā dejo.

Skaņas, Skaņas, Skaņas, tveriet skaņas. Tveriet skaņas, kas izplatās ēterā, un jūsu laimi nodrošinās garīgā dzīve.

Kāds viedais savā sutrā (kodolīgi nepierādāmi teicieni) ir skaidrojis, ka lielas epidēmijas apgāna ēteri ar netīrām skaņām. Kad juristi un advokāti tiesā sāk melot likuma vārdā, tās skaņu svārstības apgāna ēteri. Tas savukārt saindē gaisu un ūdeni, ko cilvēki ieelpo un dzer, un sekas ir epidēmija.

Kad četrgalvu Brahma rada Visumu, sēklas sastāvdaļa ir skaņa Om (Sanskr.- “Jā, patiesi. Mula mantra, sanskr.- “Noslēpumainais saknes, sēklas vārds”. Citur arī Aum (varbūt arī Amma, Amen … I.L.) “aa” skandina mugurkaula pamatnē, “oo” skandina rīkles un krūšu kurvja apvidū, “mm” skandina galvaskausā). Un no Om ir dzimusi gajatri-mantra (“Aaaooomm. Ak, visu triju pasauļu dievišķās būtnes, mēs meditējam uz dzīvinošās dievišķības starojošo spozmi. Kaut Viņš apskaidrotu mūsu prātus.” (Rig Veda 3.62.10 VE)). No šīs skaņas kā spirālēs savirknētu zvaigžņu un planētu vijumi izdīgst četrpadsmit planetāras galaktikas ar sauli pašā Visuma vidū. Katra planētu sistēma ir veidota no savas Brahmas izteiktas skaņas. Katra galaktika nodrošina bezgalīgas džīvas (sanskr.-dzīvības), dzīvas esamības, ar savām īpašām karmas (rīcība), dharmas (reliģiskie uzdevumi), artas (saimnieciskā izveide), kamas (jutekliskā patika un ciešanas) un mokšas (atbrīvošanās iespēja) vidēm. Tas ir Brahmas darbs – uzturēt šīs dažādās galaktikas un planētas atbilstoši neskaitāmu dzīvu būtņu grēcīgiem un vērtīgiem darbiem. Brahma izsaka katrai planētu sistēmai savu skaņu, un viņa inženieris Višvakarma izveido planētas atbilstoši šīm skaņām. Šādā veidā tiek sadalītas smalkās un rupjās sastāvdaļas. Un mūsu planētas galvenās sastāvdaļas ir zeme un ūdens. Citās pasaulēs ir rodams tikai ūdens. Uz saules galvenais elements ir uguns. Ja garīga persona maldu jeb majas ietekmē vēlas izbeigt savu rupjo esamību, tā var nokļūt uz gaisa, ētera, prāta vai saprāta planētas un dzīvot kā rēgs.

Personiskā džīva arī ir apveltīta ar radošā spēka daļu, un tā rada savu niecīgo ietekmes lauku ar skaņu. Vienu džīvu  ietekmes lauki nav lielāki par galvaskausiem, un citām džīvām ir ietekme uz kopienu, nāciju vai pat veselu planētu. Šo atsevišķo ietekmes lauku daile un saskaņa ir atkarīga no to radīto skaņu labuma.
Kad viena nācija mēģina iekarot citu nāciju, pirmais, ko sagrābj, ir radiostacijas, laikraksti, žurnāli, sakaru tīkli. Izsūtot savu paziņojumu ar skaņu, varas pretendenti var gāzt iepriekšējos vadoņus no to amatiem un sagrābt valsti. Tā, arī ar skaņu, tiek dibināta jauna valdība. Ja skaņa būtu kādā veidā kropla, visa lieta izgāztos. Tāpēc pasaules stāvoklis ir tik mainīgs. Visu šādu džīvu kopskaņa ir, Bībeles vārdiem, Bābele. Nejēdzīgas skaņas nonāk ēterā un apgāna ikkatras personas, vietas un lietu ēteri, gaisu, ūdeni un molekulāro uzbūvi.
Cilvēka prāts ir veidots no divām funkcijām, ko sauc par sankalpu un vikalpu. Sankalpa (sanskr,- nolūks) nozīmē, ka prāts vēlas domas sasaistīt jēdzienos, teorijās un teoriju grupās. Vikalpa (sanskr,- sadalīšana) ir prāta funkcija domas noraidīt, vienkāršojot un ierobežojot pieredzējumus, kas uzkrājas no redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes sajūtām. Abas funkcijas pārvalda skaņa. Pamēģināsim: aizver acis – kad es atkārtošu skaitli, tu prātā redzēsi skaitļa uzplaiksnījumu kā kases aparātā. Viens – trīs – septiņi – četri – sankalpas un vikalpas norises liek domām atbilstoši nākt un iet. Šis ir pavisam vienkāršs prāta darbības veids. Sarežģītākā mērogā ir visai riskanta lieta tīši izplatīt kroplas skaņas viļņus. Saziņas tīkli ir pilni ar netīru skaņu, sākot no pašām vienkāršākajām skolasgrāmatām līdz visrafinētākajām viltus filosofijām. Parlamentārie flibustieri (bremzētāji, izgāzēji, muldētāji) ir cits izcils tīšas skaņu kanālu piesārņošanas piemērs. Bet ja mēs iedvestu ēterī garīgu skaņu, piepildītu ēteri ar pārpasaulīgu Dieva vārda skaņu svārstībām, mantra šķīstītu, iegaismotu un pildītu katru būtni ar savām spējām.
Maha-mantras (Hare Krishna (Krišnas, Višnu avatāra, mīlestības spēks), Hare Krishna, Krishna Krishna / Hare Rama (Ramas, cita Višnu avatāra, mīlestības spēks), Hare Rama, Rama Rama, Hare Hare.) garīgā skaņa uzreiz noslauka materiālos putekļus no mūsu prāta spoguļa.

Cheto-darpana-marjanam (“Dieva svētā vārda skandēšana spodrina prāta spoguli”). Prāts ir kā starpnieks starp garu un miesīgo ārējo apvalku (izpildmehānismu), ko sauc par ķermeni. Dvēselei nepiemīt materiāla darbība. Kad dvēsele ir aizklāta ar maju jeb maldiem, tā paliek dusoša izslēgtā pagaidu stāvoklī. Dvēseles varenums tomēr ir tik ļoti dižens, ka tā vispusīgi iedvesmo apziņu. Ar prāta starpniecību darbojas sajūtas, un mēs “zinām” lietas. Ja šis prāts, šī lēca nav fokusā ar ārējo dabu, mēs ciešam apmulsumu, sāpes, slimības un nāvi. Jā, nāve ir tikai prāta stāvoklis, jo dvēselei nāve nepastāv. Prātā mēs maldīgi domājam: “Ak, es mirstu!”, “Es slīkstu!”, “Es dzemdēju!”, “Es esmu slims!” utt. Kad prāts ir maha-mantras tīrīts, tas gribot negribot tiek šķīstīts. Visi materiālie izdomājumi, kas ir mūsu ciešanu cēlonis, tiek gribot negribot sagrauti un nomērdēti. Tie zeļ no materiālas dabas tīksmes. Prāta šķīstīšana pārpasaulīgās skaņās ir tik līdzīga uzkāpšanai uz mīnas: visi tie materiālo ciešanu un izpriecu maldi tiek salauzti, nobeigti, un materiālais prāts tiek pilnīgi uzvarēts, neatstājot nevienu pretinieku. Tad prāts atspoguļo garīgu viedību, pašas dvēseles vērtību un enerģiju.

Tālāk, bhava-maha-davagni-nirva-panam (“Dieva svētā vārda skandēšana dzēš materiālās esamības liesmas”). Tā tiek dzēsta nosacītās dzīves uguns. Nirvana, kuru no budistu rakstiem cenšas izprast vairums cilvēku, nozīmē materiālās esamības uguns dzēšanu. Šis ķermenis kopš paša laiku sākuma ir dedzis gremošanas norisē. Visi biologi sludina, ka ķermenis ir degošs organisms, kas izdala siltumu, ūdens tvaiku un ogļskābo gāzi. Septiņdesmit vai vairāk gadu laikā mūsu ķermenis ir pilnīgi nolietots ar šo gruzdošo gremošanas uguni, un mēs pārejam uz citu ķermeni tikai lai sadedzinātu arī to. Tas ir kā ar nepārtrauktu smēķēšanu – ar kvēlošu cigaretes galu jūs aizdedzināt jaunu cigareti un vēl un vēl. Ar pārpasaulīgas skaņas palīdzību šīs uguns cēlonis tiek dzēsts.

Tālāk, shreyah-kairava-chan-drika-vitaranam-vidya-vadhu-jivanam (“Dieva svētā vārda skandēšana ir kā vaskaina mēnessgaisma, kas liek uzplaukt vispārējās laimes baltajam lotosam. Un visas pārpasaulīgās viedības dzīvība un dvēsele”). Pārpasaulīgā skaņa izplata svētības gaismu, mierpilnu iedvesmu un drošību, un nekādas raizes vairs neaizņem prātu. Mēs ienākam pasaulē no dzemdes ar daudzām dziļi sakņotām bažām: Vai te ir droši? Vai te ir laime? Vai te ir mierīgi? Atbilde ir sākotnējā sēkla, Om, kas šajā sakarā nozīmē milzīgu “Jā.” Om , jā, apliecinoša atbilde. Vienkārši ar prāta noliegšanu dvēseles jautājumi atbildēti netiek, ir vajadzīgs kaut kas apliecinošs. Maha-mantra apskalo prātus ar patiesības iedvesmu.

Un anandam-budhi-vardha-nam-pratipadam-purnamritasva-danam (“Dieva svētā vārda skandēšana izpleš pārpasaulīgās svētlaimes okeānu. Un ļauj pilnībā izgaršot nektāru katrā solī”). Svētlaimīga nektāra okeāna pilni malki tiek sniegti dvēselei, kura ir slāpusi kopš neatminamiem laikiem.

Sarvatma-snapanam-param-vijayate-sri-krishna-san kirtanam (“Tas veldzē ikkatru”). Tam ir divkārša nozīme, viena ārēja un otra iekšēja. Sarvatman nozīmē visas džīvas. Svētais vārds apskalo visas dvēseles ar garīgu svētlaimi, viedību un mīlestību. Pārpasaulīga skaņa pilnīgi pārņem dvēseli ar savu cildeno spēku. Bet ātmanam ir daudzas nozīmes, kā teicis Čaitanja Mahaprabhu. Ātmans nozīmē Visaugstāko Pilnīgo Patiesību, ķermeni, prātu, saprātu, pūles, pārliecību un dabu.

Izrunājot maha-mantras skaidro skaņu, cilvēks saņem visa esošā īsto cēloni. Prāts, ķermenis un dvēsele un pati daba var iegūt pārpasaulīgu veidu ar vienu skaidrā vārda izdziedāšanu. Tveriet skaņu viļņus, kas ir katra esamības aspekta cēlonis un pilda to ar Dieva vārdu. Iznākums būs pilnīga enerģijas pārveide. Ašrama (vieta dzīvei saskaņā ar sevi un Dievu), templis un lietas tajā viss ir dievišķs. Vide, kādā mēs ašramā dzīvojam, nav tā pati, kurā esam dzimuši. Tā ir “šeit”, tā ir garīgā pasaule. Jo vairāk mēs attīstāmies savā sādhanā (garīgajos mīlestības vingrinājumos), jo vairāk Dievs mums atklāsies.


http://www.vedicsciences.net/articles/transcendental-sound.html

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s