Apliecinoša un ceļoša nemirstība. Swami B.R. Sridhar Deva Gosvami

Dvēsele ir apziņas daļa, tāpēc tā ir apveltīta ar brīvo gribu. Ja zaudē brīvo gribu, paliek vienīgi trekna viela. Bez neatkarības dvēsele nevar pacelties no verdzības uz atbrīvošanos, un tās galīga glābšana, pestīšana nebūtu iespējama. Bet tās pētošais gars ir ārējs spēks, reibinošs dzēriens, kļūmīgs aprēķins, kas ierobežo tās neatkarību.
Dzīves mērķus var aplūkot kā trejādus: pētīšana, atsacīšanās un ziedošanās.

Izplatītākās tieksmes ir rodamas tajos, kas ir aizņemti ar citu cilvēku, veidu vai sastāvdaļu pētīšanu ikdienišķu sajūtu apmierināšanai. Tādi cilvēki vēlas būtiski pacelties pāri apkārtnei un tādēļ tiek saukti par kāpējiem (elevationists).

Nosvērtākie meklē stingru atbilstīgu un pretēju darbību pasaulīgām tieksmēm (karmai), un tie līdzsvara meklējumos ir saistīti ar atsacīšanos no pasaules. Tie cer izvairīties no pasaules blakus apstākļu ietekmes un ciešanām. To mērķis ir atbrīvošanās, un tos pazīst kā pestīšanās jeb atbrīvošanās ceļa meklētājus (Salvationists or liberationists).

Bet ja iedziļināmies atklāsmju rakstos, būs acīmredzams, ka gan pētniecības, gan atsacīšanās piekopšana ir ne vien neauglīga, bet pat kaitīga īstai attīstībai.
Dabisks, veselīgs un laimīgs līmenis ir ziedošanās dzīve. Bez pētīšanas jeb paņemšanas no apkārtnes un bez pūlēm nedabiski atsacīties no tā, cilvēks, kas patiesi ziedojas, dabiski nonāk saskarē ar augstāku un smalkāku dzīves līmeni. Ar savu gatavību dot un kalpot tāds sasniegs augstāku sabiedrību un gūs atbilstošu vadību.

Izpriecu gars veicina pievienošanos zemākai grupai, lai pārvaldītu un iegūtu. Un atsacīšanās gars vilina pat zinātniekus ar savu “iespaidīgo” pārākumu pār pētīšanu. Tas ir daudz bīstamāk, tāpat kā puspatiesība ir daudz bīstamāka par meliem. Tāpat kā ir grūti uzmodināt kādu no visdziļākā miega, tā pestīšanas meklētājs var palikt nenosakāmu laiku savā nenosakāmas atbrīvošanās cellē.

Bet augstākā esamība atraisīs tāda cilvēka pakalpojumu, kurš tiecas skaidri ziedoties, negaidot atlīdzību. Kalpošana, ziedošanās ir visaugstākais (summum bonum) no Vaišnavu (Višnu ceļa gājēju) mācības, trešais dzīves līmenis, kurā ikkatrs ir dabiska (holistiska) veseluma atdevīga sastāvdaļa. Tādā dabiskā kārtībā visi savstarpēji atbalsta cits citu savā kalpošanā galvenajam, augstākajam saņēmējam, augstākajai esamībai. Viss pastāv Viņa labad. Ja tas tā nebūtu, Viņš nebūtu Pilnīgais (Absolute). Dievs ir visu cēloņu pirmcēlonis, un viss pastāv Viņa dēļ, saskaņā ar Viņu.
Neauglīgs tukšas “nemirstības” jēdziens nevar sniegt mums nekādas zināšanas par apliecinošām lietām, bet tikai brīvību no nolieguma. Ja nemirstība nozīmē, “ka nav mirstības ietekmes,” kur tad ir tās apliecinošā jēga? Kāda ir tā, kas ir nemirstīgs, daba, kustība un attīstība? Bez tā apjēgas nemirstība ir tikai netverama doma. Neuzrādīdams nāves pazīmes, akmens būtu “nemirstīgāks” par cilvēku, un apzinīgas būtnes būtu “mirstīgas”, uz visiem laikiem noraidot nemirstību! Tad kāda ir nemirstības apliecinošā jēga? Cik “nemirstīgs” ir nemirstīgais? Kāda ir nemirstības apliecinošā īstenība? Kā var kļūt nemirstīgs? Ir jāmeklē sava īstā vieta visuma kārtībā. Nav jānopūlas risināt tikai noliedzošās dzīves puses, kas ir ciešanu pilnas – dzimšana, nāve, nespēks un slimības. Mums ir jāapjēdz, ka pastāv dzīvošanas vērtas dzīves izpratne. Šī apliecinošā puse ir bijusi atstāta gandrīz pilnīgā nevērība vairumā galveno reliģisko virzienu.
Piemēram, budistu teorija paredz, ka pēc atbrīvošanās nepaliek nekas. Budisti kāro pilnīgu vieliskās esamības izzušanu. Un šankaritu (sanskr.”labvēlīgo” – Advaita Vedanta filosofijas virziena sekotāju) viencēloņa (monistiskā) atbrīvošanās teorija ir zaudēt savu īpatnību, “kļūstot vienotam” ar nenosakāmu Pilnīgā (Absolute) aspektu. Tie pieņem bez pierādījuma, ka tad, kad skatītāja, redzētā un redzēšanas trīsvienība, jeb zinātāja, apzināmā un zināšanu trīsvienība sasniedz augstāko pakāpi vienā punktā, tad šī trīsvienība sabrūk, un nepaliek nekas.
Tā ir nenoteikta “noliedzošas nemirstības” vide. “Vienība”, kurā ir apslēpta personības izpratne, ir robežstāvoklis jeb buferstāvoklis starp vielisko un garīgo pasauli. Sastāvoša no neskaitāmām dvēselēm, tā nemirstības līmenī ir bez īpašām dažādībām. Tai piemīt apliecinājums tikai tādā nozīmē, ka tā ir esamības līmenis, pamatne, bet pašai tai trūkst daudzveidīgu esamību apliecinošas attīstības. Pamatnes daba ir vienība, un attīstība, kas iestrādāta tajā, prasa daudzveidību jeb atšķirīgu dabu.
Tādējādi bezpersonisko skolu, piemēram, šankaritu un citu, “nemirstība” nesola apliecinošu dzīvi.

Bet vaišnavismā nemirstība ir apliecinoša, darbīga esamība. Virs viendabīgā Brahmana pilnīguma (absolūta) aspekta sākas dažāda pārpasaulīga (viņsaules) pieredze. Tur garīgā līmenī ir apliecinošā Dieva Valstība.
Pārsniedzot nenoteiktās “noliedzošās nemirstības” vides, pēc kurām tiecas bezpersonisti, dievbijīgie vaišnavas novēl sevi mūžīgai dievbijīgai kalpošanai viņsaules mājokļa Visaugstajam Valdniekam. Kaut arī dvēsele var pieslieties pazeminātam pastāvēšanas stāvoklim pētīšanas un atsacīšanās līmenī, tai piemīt piemērošanās spēja apliecinošai dzīvei Dieva Valstībā. Apliecinoša nemirstība ir iespējama tikai paļāvīgajiem. Visi pārējie neizbēgami ir mirstīgi. Mūžībā dzīvo tikai tie, kuri sevi pilnībā ir nodevuši sirdij, galvenajam (centre).
Skatot plaši, mums ir jāapjēdz sevi kā radītus no smalkas vielas, un tādējādi tikai ar atbalstu no augšas mēs varam pilnveidot savu stāvokli un sasniegt augstāku līmeni. Ir nepieciešama pakļāvīga, kalpojoša attieksme. Ja mēs paļaujamies, tad vispārējais uzticamais Pilnīgā (Absolute) aspekts paņems mūs augšup uz augstākām izredzēm. Viņš ir patvaldnieks, pilnīga viedība, pilnīgi nevainojams; viss ap Viņu ir pilnīgs. Esot neaizsargātā stāvoklī, kādu pieredzam šajā pasaulē, kā lai nepaļaujamies uz Viņu?
Ceļš uz viņsauli ir deduktīvs (no pamatprincipiem uz atsevišķām izpausmēm) jeb lejupejošs paņēmiens. Pilnīgo labumu, nevainojamo gribu mēs varam sasniegt vienīgi ar Viņa piekrišanu. Vienīgi ar ticību pilnīgai paļāvībai jebkuram tiek ļauts ieiet tajā pasaulē; bet nekad caur “izpētīšanu”, nekad caur “ielaušanos,” vai ar pūlēm kļūt par “vienvaldnieku”. Nekādi induktīvi (no atsevišķām izpausmēm uz vispārēju slēdzienu) jeb augšupejoši paņēmieni kā atsacīšanās vai ikdienas joga nevar likt Viņam mūs pieņemt. Vienīgi tas, kuru Viņš izvēlas, var Viņu sasniegt. Kaut arī atsacīšanās augstākais punkts ir beziekāre jeb brīvība no alkatības un īpašnieciskuma, paļāvusies dvēsele jau dabiski ir bez iegribām. Nošķiršanās ir tikai paļāvības noliedzošā puse, un (bet) virs pašaizliedzības dievbijīgais paļaujas uz augstāku būtību, un tas nozīmē atmosties citā pasaulē, citā dzīves līmenī. Tāda ir vaišnavu apliecinošā dzīves jēga — noteikt savu īsto “Es” viņpus kļūdainu priekšstatu pasaules redzesloka.
Apliecinošas būtības daba ir mūžīga esamība, viedība un daile. Tas, kas saskaņo dabisko veselumu, satur līdzīgo un atšķirīgo, neaptveramā veidā tur to Pilnīguma (Absolute) rokās. Un pilnīgā spēkā nav sajukuma. Tomēr, žēlsirdība tiek uzskatīta par augstāku nekā tiesa. Pāri saprātīgumam virslīmeni uztur mīlestība, līdzjutība un daile: “Es esmu pilnīgais spēks, bet esmu draudzīgs pret jums visiem. To apjēdzot, jūs nekad nebaiļosities” (Bhagavad Gita 5.29). Šis atklājums mums atvieglo visas bažas: mēs neesam juceklīgas vides upuri, bet tā ir jēdzīga un saudzīga, un vispārākais pārvaldnieks ir mūsu draugs.
Paļāvība ir dievbijības pasaules pamats. Tā ir īstā dzīve un būtība. Neviens nespēj ieiet tajā pasaulē bez paļāvības. Tai ir jābūt klāt ikkatrā kalpošanas veidā, un mēģinājums veikt dievkalpošanu bez tās būtu kaila imitācija vai nedzīva formalitāte. Visa Vēdu norādījumu būtība ir – veltīt sevi kalpošanai Dievišķajam. Bez paļāvības darbība tiks viltota ar pētīšanu, atsacīšanos, mākslotu meditāciju un tā tālāk.
Pēc kārtības dvēsele ir Valdnieka kalps, un Valdniekam ir tiesības darīt jebko, kas ir saskaņā ar Viņa jauko gribu. Pieņemot šādu patiesību, mēs uzņemamies dievbijīgu dzīvi; tikai tādā veidā mūsu rīcība būs dievbijīga. Tikai pašveltītas dvēseles darbību var saukt par ziedošanos. Patiesa lūgsna palīdzēs mums meklēt Valdnieka palīdzību, bet atkal – vienīgi lūgsna paļāvības garā var Viņu sasniegt. Ziedošanās ceļš aicinoši iesaistīs apliecinājumu nolaisties un apkampt mūs: “Es esmu ļoti zemu, un Tu esi tik augstu. Tu vari šķīstīt mani Saviem augstajiem mērķiem. Kaut Tev tas labpatiktu. Citādi es esmu bezpalīdzīgs.” Nav iespējams Viņu gūstīt savu zināšanu (šaurajā) būrī. Palīdzēt mums var tikai dievbijības ceļš. No jebkura viedokļa Viņš ir augsts, dižens un bezgalīgs; un mēs esam visai niecīgi. Viņa (izklātā) žēlsirdība, mīlestība un laipnība ir vienīgie ceļi, pa kuriem mēs varam iepazīt Viņu. Un kopjot labu paļāvību uz to patstāvīgo jauko zemi, kas ir tik augsta, mēs no visas sirds cerēsim un lūgsim, lai varam būt piederīgi Pilnīgajam kā Viņa pielūdzēji; un tas nesīs mūsu laimīgās nākotnes izredzes.


http://www.vedicsciences.net/articles/positive-immortality.html

4 thoughts on “Apliecinoša un ceļoša nemirstība. Swami B.R. Sridhar Deva Gosvami

  1. Atbilde Karkasam – jā, tas ir jautājumu jautājums katrai un visām dzīvēm.

    Bet paskatiet starp mammām un tēviem – vai gandrīz visi no viņiem jau nav uz šā ceļa?
    Visa dzīve ir dota, lai pamazām prastu atlaist grābienā savilktās ķepas, un tad, lai iemācītos dalīties, un tad, lai mācītos atvērties gara gaismai, un tad, lai veltītu tai savu rīcību un reizē baudītu to.

    Es jau arī mācos un mēģinu – tāpēc jau tulkoju šo rakstu.

  2. Jā, galu galā katram tas ceļš ir unikāls. Neviens nevar iedot savu instrukciju citiem. Nē, iedot jau var. Daudzi arī paņem. Un tad brīnās, kādēļ ceļš ved ne tur, kur gribētos tikt. Vai arī ne tā.
    Vispār jau ir daudz skaistu vārdu runāts un rakstīts. Dažādos laikos no dažādu cilvēku mutēm. Bet pati dzīve vienalga ir un paliek viens liels noslēpums. Esamības skaistums ir vienreizējs.
    Vienīgi ar dažādām teorijām piebāztā galviņa to reti kad pamana. Tādēļ es sāku domāt, ka nevar dzīvi izdzīvot uz papīra. Teorija bez prakses ir mironis. Pie tam prātā ir diezgan pamatīgs jūklis.
    Ko no tā visa var secināt?

  3. Man nepajokam ir iepaticies Šri Šri Ravi Šankara secinājums, ko esmu licis lapas ievadā.
    Tāpēc jau pūlos lapā izvērst redzesloku un cieņu pret veidiem, kā cilvēce meklējusi un meklē dziļo un augsto patiesību.
    Un sapratni, ka ne vienmēr “savs” ir arguments.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s