Ceļš uz atbrīvošanu (atpestīšanu). Garuda Puranas XVI nodaļa, no Hindu reliģiskajiem rakstiem.

Višnu norādījumi savam (vimana) vedējam Garudam par to kā attīstīt sevi dzīves laikā un veiksmīgi aiziet. Tas ir, – kā turēt tīru Dieva vietu sevī, atpazīt Dievu; skarbiem vārdiem tiek skaidrots neaizvietot Dievu ar Svētajiem rakstiem; tiek atgādināts, ka nepieciešama ir arī cildena cilvēka, Skolotāja, ietekme. Kristiešu valodā tas būtu: grēku nožēla, ausis, kas dzird, dzīvais Dievs, nepadarīt par elku Bībeli, vieds mācītājs un dievkalpojums. I.L.)

1. Garuda teica: “Esmu dzirdējis no Tevis, ak Līdzcietības Okeān (Dieva visaugstākais aspekts Višnu, no vārda Viš – izplesties; Visaptverošais, kas saglabā un uztur pasauli), par personīgās dvēseles pārceļošanu pārejošās pasaulēs dvēseles neapjēgas dēļ. Tagad gribētos dzirdēt par ceļiem, kas ved uz mūžīgu atbrīvošanos (atpestīšanu).

2.-3. Ak, Valdniek, ak Starojošais Vadoni, kas esi līdzcietīgs pret patvēruma meklētājiem! Šajā briesmīgajā nepastāvīgajā pasaulē, kas nav īsta, grimusi visās nelaimēs un bēdās,

Dzimst un mirst bezgala daudz būtņu, kas ievietojas dažāda veida ķermeņos, un nav tam gala.

4. Ak, Atbrīvošanas Valdniek, dari man zināmu, kādā veidā tās, vienmēr cietējas šajā pasaulē, laimi nepazinušas, var gūt atbrīvošanu, ak Valdniek!”

5.-7. Svētītais Valdnieks teica: ”Klausies, ak Tarkšja, Es tev paskaidrošu visu, ko esi vēlējies zināt. Tas, kurš tikvien kā uzzinās to, būs jau atbrīvots no šā ciešanu okeāna.

Ir Starojošais, Šiva ar Visaugstā Brahmana (sākotnējās Īstenības) dabu, nedalāmais, viszinošais, visu darošais, Visa Valdnieks, nevainojamais, Viens, kam nav līdzīgu;

Pašstarojošais, nesāktais, nebeidzamais, viņpus Viņpusējā, kam nav īpašību, Esošais, Zinošais un Svētlaime. Tās, ko uzskata par personām, ir no Viņa daļas.

8.-10.Tās ir kā uguns dzirksteles; to nejēgai nav sākuma, tās ir katra par sevi un ir karmas dēļ, kurai nav sākuma, ieslēgtas ķermeņos.

Tās ir iepītas dažādos laba un ļauna veidos, kas dod attiecīgi laimi un nelaimi; ar ķermeņa tautību, dzīves ilgumu un karmas radītu laimi.

Katrai ir dota dzīvība. Vēl, ak, Putns, tām ir arī augstāks un smalkāks ķermenis, ko sauc par linga (liṅga, Šivas falls, radīšanas princips); tas viņām paliek līdz atbrīvošanai.

11.-13. Nekustīgās lietas, tārpi, putni, kazas, zvēri, cilvēki, taisnprātīgie, trīsdesmit trīs dievības, kā arī Atbrīvotie,

Pēc kārtas uzvelkot un atmetot četrus ķermeņu veidus tūkstošiem reižu, kāds no tiem nonāk līdz cilvēka ķermenim, bet ja (tālāk) sasniedz pašapjēgu, tad iegūst atbrīvošanu.

Iemiesotais, kaut līdz cilvēka ķermenim nodzīvojis pat 8 400 000 dzīves, var tā arī neiegūt zināšanas par Patiesību.

14.-16. Būtne caur neskaitāmiem tūkstoš miljoniem dzimšanu dažkārt saņem dzimšanu cilvēka veidā, ja ir uzkrātas pienācīgas īpašības.

Kas, saņēmis cilvēka ķermeni, kuru iegūt ir grūti, un soli uz atbrīvošanos, nepalīdz sev tikt augšup, ko gan citu šajā pasaulē var nosaukt par vēl grēcīgāku?

Cilvēks, kurš ir saņēmis šo augstāko iedzimšanu un augstākās  sajūtas, bet tā arī nesapratis, kas ir labs dvēselei, ir Brahmana slepkava.

17.-19. Bez ķermeņa neviens nevar sasniegt cilvēka dzīves mērķi; tas nozīmē, ka katram ir jāsargā savs ķermenis kā bagātība un jāveic cēli darbi.

Cilvēkam vienmēr ir jāpasargā savs ķermenis, kas ir līdzeklis visam. Labklājības labad tā aizsargāšanai ir jāpieliek visas pūles.

Ciematu, lauku, bagātību, māju var iegūt atkal; no jauna var darīt labus un sliktus darbus, bet ne ķermeni.

20.-21. Vieds cilvēks vienmēr apgūst līdzekļus ķermeņa saglabāšanai, pat tie, kuri ir smagi slimi, kā spitālīgie, nevēlas šķirties no ķermeņa.

Ķermenis ir jāpasargā pienākuma dēļ, pienākums – dēļ apjēgas, apjēga jāsargā jogas – meditācijas (divu pretstatu – ķermeņa un gara, personīgās un Visuma apziņas – vienība, kas ļauj sasniegt augstāko apziņu un apskaidrību) dēļ; tikai tad cilvēks tuvojas atbrīvošanai.

22.-23. Ja pats cilvēks nesargā sevi no briesmām, kas cits to darīs? Tātad, katram pašam ir jārūpējas par savu labumu.

Ko cilvēks, kas nepiesargās no elles slimībām vēl šeit, darīs pasaulē, kur nebūs zāļu pret ciešanām?

24.-25. Vecums tuvojas kā pēdas dzenoša tīģeriene; dzīve aiztek kā ūdens no sasista poda; slimības uzbrūk kā ienaidnieki. Lūk, tāpēc ir jātiecas uz labāko.

Kamēr bēda vēl nav klāt, kamēr posts vēl nav uzbrucis, kamēr jūtas vēl dzīvas, ir jātiecas uz labāko.

26.-32. Kamēr ķermenis vēl ir, jāmeklē patiesība; tikai muļķis rok aku, kad mājas stūris jau deg.

Nāves brīdis nav zināms tiem, kas ir tā vai citādi saņēmuši ķermeņus šajā nepastāvīgajā pasaulē. Ak vai, cilvēks, dzīvodams starp laimi un postu, nepazīst pats sava labuma.

Kaut cilvēks redz gan tikko dzimušos, gan smagi slimos, gan mirstošos, gan posta sistos, gan sagrautos, tomēr tas nesargās no tā visa, kā sadzēries maldu vīnu.

Bagātie dzīvo kā miegā, jaunie kā puķes, bet dzīve ir tik nepastāvīga kā zibens uzliesmojums; kur ir tas vērīgais cilvēks, kurš ir mierīgs un brīvs?

Pat simts dzīves gadu nepietiek, un taču pusi no tās cilvēks pavada miegā un dīkā, un pat atlikušais mazums aizrit neauglīgi, bērnības nevarības, slimību un vecuma dēļ.

Cilvēks nedara to, kas viņam būtu jādara: kad jābūt nomodā, tas snauž; kur būtu jāuzmanās, tas uzticas. Ak vai, kuru gan nav dauzījusi dzīve?

Kā persona, kura ir saņēmusi ūdens putām līdzīgu ķermenī un ir atkarībā no mainīgās lietu pasaules, var būt brīva no bailēm?

33.-35. Kas neapjēdz savu labumu, kaitīgo notur par derīgu, īslaicīgo par pastāvīgu, ļaunu par labu,

Tas klūp, kaut ceļš ir redzams; dzirdējis nesaprot, lasījis nezin, jo ir dievišķās Maijas (šķitums, gadījums, nesaistīti bezjēgas sīkumi; dievišķs spēks, kas ir radījis Visumu) mulsināts.

Šis visums grimst bezgalīgā nāvju okeānā, bet, kaut cilvēku ierij nāves, slimību un vecuma krokodils, viņš neapjēdz.

36.-38. Laiks, kas nodilst ar katru brīdi, nav manāms kā nemanāma ir neapdedzināta māla poda izsķīšana ūdenī.

Gaisu var iesprostot traukā, ēteri var sadalīt sastāvdaļās, viļņus var ierobežot, bet dzīve nevar būt pastāvīga.

Laiks sadedzina Zemi, pat Meru (Svētais kalns) drūp, pārvēršas putekļos, izžūst okeāna ūdens; ko gan var teikt par ķermeni?

39.-41. Nāve kā vilks bezkaunīgi nonāvē jēriņu-cilvēku, kurš tajā brīdī šļupst: “Ak, mani pēcnācēji, mana sieva, mana bagātība, mani dārgie …”

“To es padarīju, tas vēl jāpadara, bet tas varbūt ir izdarīts, varbūt nav izdarīts”, – nāve uzveic to, kas muld šīs muļķības.

“Tas jāpadara rīt, tas jāpaspēj šodien, no rīta vai pēcpusdienā”, nāve nerēķinās ar to, kas izdarīts, kas nav.

42. Tu pēkšņi saduries ar ienaidnieku – nāvi, kuras nākšanu vēsta vecums, kuram pieder šausmīgu slimību armija: vai tiešām tu nevēlies glābēju?

43.-44. Par nāves upuri kļūst tas, kuru plosa slāpju adatas, kuru ir sadzēlusi sajūtu čūska, kurš cepas iegribu un pretīguma ugunī.

Nāve uzbrūk bērniem, jauniem cilvēkiem un vecajiem, pat nedzimušam auglim – tāda ir šī radījumu pasaule.

45.-48. Tāda persona, pametusi savu ķermeni, nonāk Jamas (elles planētu valdnieks, Taisnības Valdnieks, nāves dievs) mājoklī. Kāds labums ir no saistības ar sievu, māti, tēvu, dēlu un citiem?

Šī nepastāvīgā pasaule patiesi ir visu nelaimju cēlonis. Tas, kas te nokļūst, ir pakļauts nelaimēm. Laimīgs kļūst tas, kurš no tās atsakās – un nav cita ceļa.

No šīs nepastāvīgās pasaules – visa posta avota, nelaimju krātuves un grēku patvēruma – ir jāatsakās uzreiz.

Cilvēks, kurš sasaistīts dzelzs un koka pinekļos, atbrīvoties var, bet no dēla un sievas pinekļiem nevar nekad.

49.-51. Kamēr dzīva būtne ļauj savam prātam tīksmināties par atkarībām, tikmēr skumju duncis caurdur tās sirdi.

Tieksme pēc lielas bagātības iznīcina cilvēkus ikdienas. Ak vai! Kauns par sajūtu barību, kas zog ķermeņa sajūtas.

Tāpat kā gaļas kāra zivs neredz dzelzs āķi, tāpat baudu kāra iemiesota būtne neredz Jamas mokas.

52.-55. Cilvēki, kuri neapjēdz, kas tiem ir labs, kas slikts, kuri pastāvīgi nododas ļaunumam un ir aizrāvušies ar vēdera piepildīšanu, nonāk ellē, ak Putns.

Miegs, dzimumbaudas un ēšana ir kopēji visām dzīvām būtnēm. Tas, kuram ir apjēga, ir cilvēks, kam nav, ir dzīvnieks.

Mulķus rītausmā moka dabas instinktu sauciens, pusdienlaikā bads un slāpes, vakarā kaislības un miegs.

Visas šīs būtnes, kas ir ķermeņa, bagātības, sievas un līdzīgu lietu atkarībā, piedzimst un nomirst kā nejēgas, ak vai!

56.-57. Lūk kāpēc vienmēr ir jāsargās no atkarībām. Visu atmest nav iespējams, tāpēc kā līdzekli pret atkarībām vajag kopt draudzību ar dižajiem.

Cilvēks, kurš nepieķeras cildenumam, vērīgumam un acu skaidrībai, ir akls.
Kā viņš tad izvairīsies no ļaunuma ceļa?

58. Visi maldinātie cilvēki, kas izvairās no sava pienākuma un saistību izpildes atbilstoši savam stāvoklim un kārtai, un kuri neapjēdz augstāko taisnprātīgumu, iznīkst veltīgi.

59.-60. Ir cilvēki ar tieksmi uz ceremonijām, ir, kuri ir zvērestu došanas atkarībā; pa pasauli staigā blēži, kuru patiesais “es” ir tīts nejēgā.

Cilvēki, kuri ievēro tikai ceremonijas, apmierinās ar plikiem vārdiem; tos maldina mantru mācīšanās, ziedošana un līdzīgas lietas, sīki izstrādātu rituālu pildīšana.

61.-62. Muļķi, kurus ir apmulsinājuši Mani brīnumi, vēlas gūt neredzamo ar gavēšanu, ēšanu reizi dienā un citiem ierobežojumiem un ķermeņa novājināšanu.

Kā gan varētu sasniegt atbrīvošanos tikai ar ķermeņa spīdzināšanu tie, kas ir nevērīgi? Vai var nosist lielu čūsku, tikai dauzot skudru pūzni (ir uzskatīts, ka čūskas dzīvo zem skudru pūžņiem)?

63. Liekuļi, tērpušies maskās, nesot uz galvas (viltotā pārņemtībā) izspūrušu matu mudžekli, antilopes ādās klīst pa pasauli it kā gudrie un maldina cilvēkus.

64. No tā, kas ir lietu pasaules izpriecu atkarībā un runā: “Es esmu Brahmana (sākotnējās īstenības) zinātājs”, bet pats nezin ne Brahmanu, ne ritus, ir jāsargās vairāk kā no izstumtā.

65.-69. Ļaužu vidū, mežos un starp mājām klīst ēzeļi, pilnīgi bez apģērba un kauna. Bet vai tie ir brīvi no atkarībām?

Ja cilvēks varētu atbrīvoties, notraipoties ar zemi, pelniem un putekļiem, vai tad brīvs nav arī suns, kas pastāvīgi tur dzīvo?

Šakāļi, žurkas, brieži un citi dzīvnieki, kas pārtiek no zāles, lapām, ūdens un kas pastāvīgi dzīvo mežos – vai tie ir askēti (garīgs vientuļnieks, kas neizdabā savai miesai)?

Bet krokodili, zivis un citi dzīvnieki, kas no dzimšanas līdz nāvei mitinās Gangas ūdeņos – vai tie kļūst par jogiem?

Baloži dažkārt ēd akmeņus, un Čataka putni nedzer ūdeni no zemes, bet vai tie ir solījumu pildītāji?

70. Tā, šāds praktizēšanas veids ir tikai ļaužu uzjautrināšanai, ak Putnu Valdniek, bet ceļš uz atbrīvošanos ir nepastarpināta patiesības apjēga.

71.-73. Nonākuši sešu filosofiju (Njaja, Vaišešika, Sankhja, Joga, Mimansa un Vēdanta) dziļajā akā, ak Putns, nejēgas neapjēdz augstāko labumu un ir krituši dzīvnieciskuma lamatās.

Tie mētājas šurpu turpu baisajā Vēdu un Šastru okeānā; nokļuvuši šo sešu viļņu gūstā, tie apstājas sofistu (filosofijas spekulantu) līmenī.

Tam, kas zin Vēdas, Šastras un Purānas, bet nepazīst galveno labumu – tādam atdarinātājam tas viss nav vairāk par vārnas ķērkšanu.

74.75. “Šito jau zinu, tas vēl jāuzzin”, tāda nemiera apmulsināti , tie lasa rakstus dienām un naktīm, arvien tālāk aizgriežoties no augstākās patiesības.

Šie muļķi, apkārušies ar poētiski apdarinātu runu virtenēm, bet nelaimīgi savā nemierā; tie paliek ar apjukušu prātu.

76.-77. Cilvēki nomoka sevi dažādi, bet augstākā patiesība ir citur: tie skaidro visvisādi, bet īstā Šastru jēga ir citur.

Tie pļāpā par augstāko garīgo pieredzi, paši to nebaudījuši. Daži sprediķošanu atmet, sapinušies savu spēku pārvērtējumā.

78.-82. Tāpat kā karote nepazīst ēdiena smaržu, tā tie nejēdz augstāko patiesību, atkārtodami bez gala Vēdas un Šatras un pārliecinot cits citu.

Galva apkrauta ar ziediem, bet nāsis smaržu nejūt. Vēdas un Šastras viņi lasa, bet patiesības apjēga tiem ir neaizsniedzama.

Muļķis, neredzot, ka patiesība mājo viņā pašā, ir Šastru apdullināts kā gans ar kazlēnu padusē, kurš lūkojas akā, to meklēdams.

Vārdu zināšana nespēj izklīdināt mainīgās lietu pasaules maldus – tumsa neizklīdīs, runājot par lampu.

Lasīšana cilvēkam, kuram trūkst viedības, ir kā spogulis aklajam. Apjēdzīgajiem Šastras ir tikai konservi ceļā uz zināšanām par patiesību.

83.-84. “Šito jau zinu, bet tas vēl jāuzzin” – viņš traucas noklausīties visu. Ja cilvēks dzīvotu pat 1000 debesu gadus, līdz galam tas visas Šastras neapgūtu.

Šastru ir daudz, dzīve ir īsa, un dzīve nes desmitiem miljonu traucēkļu. Tāpēc būtību ir jāuztver tā, kā gulbis izlasa pienu no ūdens. (Indieši cildina gulbi jeb kalnu zosi (Anser indicus), kas it kā spējot atdalīt pienu no piena-ūdens sajaukuma. I.L.)

85.-86. Izdzīvojis Vēdu un Šastru pieredzi un apjēdzis Patiesību, viedais var atlikt malā visus rakstus kā pārtikušais, kam daudz graudu, atmet salmus.

Tāpat kā parastais ēdiens neko nenozīmē tam, kas nobaudījis nektāru, tā no rakstiem nav labuma tam, ak Tarkšja, kurš apjēdzis Patiesību.

87.-88. Ne Vēdu studēšana, ne Šastru skandēšana nedod atbrīvošanu. Atbrīvošanu sniedz tikai apjēga, ak, Vinatas dēls, un nekā savādāk.

Ne dzīves posmi, ne filosofijas, ne rosība nav atbrīvošanās cēlonis – vienīgi garīgā apjēga ir cēlonis.

89.-90. Atbrīvošanos sniedz Skolotāja vārds, bet visas mācības ir neīstas (maskarāde). Starp tūkstoš kokiem Sandživana (augs, ko atnesis Hanumans, lai atdzīvinātu Lakšmanu) Lakšmanam ir labākais.

Viennozīmīga (patiesība), patiesi labvēlīgi izteikta, ārpus katrām pūlēm un rosības un iegūta no Skolotāja vārda, bet ne ar desmit miljonu tekstu izpēti.

91. Runā, ka uzzināšana ir divu veidu – pētīšana un vērīgums. Pētīšana attiecas uz Šabda Brahmu; Para Brahma ir sasniedzama ar vērīgumu (viveku – atšķiršanu, novērtējumu, atpazīšanu).

92. Daži dod priekšroku neduālismam (Advaita, mūžīgais veselums), citi duālismam (Dvaita, personīgā un visuma “Es” dalījums), bet Vienoto Patiesību neizprot abi, jo tā atrodas ārpus duālisma un neduālisma.

93.-94. Ir divi vārdi, kas noved pie verdzības vai atbrīvošanās – “mans” un “ne mans”. Būtne, kas saka “mans!” ir verdzībā; – kas saka “ne mans”, atbrīvojas.

Lūk karma, kas nesasien, lūk apjēga, kas atbrīvo; jebkura cita karma nes nemieru, jebkuras citas zināšanas ir smalki kruzuļi.

95.-97. Bet kamēr rosība rit, kamēr šīs pārejošās pasaules iespaidi paliek, kamēr sajūtas ir nepastāvīgas, kā tajā stāvoklī apjēgt Patiesību?

Kamēr nav izskausta lepnība uz savu ķermeni, kamēr pastāv sajūta “mans”, kamēr ir uzbudināta centība, kamēr tiek perināti nodomi;

Kamēr prāts ir nemierīgs, kamēr nav sasniegta meditācija uz Šastrām, kamēr nav mīlestības uz Skolotāju, kā gan tādā stāvoklī var apjēgt Patiesību?

98.-99. Kamēr cilvēks vēl nav apjēdzis Patiesību, viņam vajag darboties vienkāršībā, dot solījumus, doties svētceļojumos uz svētajiem ūdeņiem, atkārtot mantras, pienest ziedojumus, dievināt  un lasīt ieteiktos Vēdu un Šastru tekstus.

Tādā veidā, akTarkšja, ja kāds vēlas sev atbrīvošanu, viņam visus savus pūliņus vienmēr un visos apstākļos ir jāvērš uz Patiesību.

100. Tam, kas pārcieš trīs galvenās nelaimes (iekāre, naids un alkatība), ir jāglābjas Atsvabināšanās koka ēnā, kura ziedi ir taisnprātība un apjēga, bet augļi – debesis (garīgā pasaule) un atbrīvošanās.

101. Tādēļ ir jāiepazīst Patiesība par savu “Es” no Svētīta Skolotāja lūpām. Ar apjēgu būtne tiek viegli atsvabināta no šīs nepastāvīgās pasaules šausminošās verdzības.

102. Klausies! Es tev tagad pavēstīšu par Patiesību apjēgušā pēdējiem soļiem, kuru iznākums ir atpestīšanās, saukta par Brahmana Nirvānu.

103.-107. Kad pienāk viņa beidzamās dienas, cilvēkam ir brīvam no bailēm ar neatkarīguma zobenu jāatcērt visas vēlmes, kas saistītas ar ķermeni.

Drosmīgi pametušam māju, apmazgājušamies svētītā apmazgāšanās vietā, sēdot vienatnē tīrā, kā noteikts, vietā,

Viņam ir domās jāpraktizē uz augstāko skaidro Brahmas trīsskaņu vārdu (ĀŪM). Viņam ir, pārvaldot elpu, jāapvalda savs prāts, neaizmirstot Brahma-Bidžas mantru (Bidža ir sēkla; Šai mantrai ir līdzīga ietekme kā Upanišādu ŌM (Svinīgas lūgsnas vārds, apstiprinājums, svētība, piekrišana, tik svēts, ka to jāizrunā, kad neviens to nedzird. Jāizrunā lūgsnu un reliģisku ritu iesākot, un tas parasti ir grāmatu sākumā. Tas ir skaņu a, u un m salikums, kas raksturīgs trim Vēdām; un Upanišadās, kur tas pirmoreiz parādās, ir norādīts, ka tam ir noslēpumains spēks, un tas ir visdziļākās meditācijas vērtībā. Vēlākos laikos tas pārstāv Hindu dievu trīsvienību – Višnu, Šivu un Brahmu. Šo vienzilbi sauc par Udgitha.)).

Ar domām par ratu īpašnieku (Ātmanu – Garu, ārpuspieredzes Es) viņam ir jāatvirza sajūtas par materiālām lietām, jāsavāc savs prāts, ko novirza karma, ar apjēgu uz augstāko skaidrību.

“Es esmu Brahmans (sākotnējā Īstenība) – Visaugstākais Mājoklis; es esmu Brahmans – Augstākais Mērķis”, to apjēdzot un noliekot savu “es” sevī, ir jāuzsāk meditācija.

108. Tas, kurš atstāj šo pasauli izrunājot vienzilbes Brahmana “ŌM”, pieminot Mani (Dieva visaugstāko aspektu Višnu, Visaptverošo, kas saglabā un uztur pasauli), dodas uz  Augstāko Mērķi.

109.-110. Liekuļi, kam nav sajēgas un atsacīšanās, tur nokļūt nevar. Es pateikšu tev par viedajiem, kuri šo mērķi sasniedz.
Brīvi no lepnības un maldiem, pārvarējuši atkarību ļaunumu, pastāvīgi mājojot (turot prātā) Augstākajā “Es”, uzvarējuši visas vēlmes, nenonākot saskarsmē, kas nestu apmierinājumu vai sāpes – viņi, maldus pārvarējušie, iet pa šo mūžīgo ceļu.”

111.-114. Tas, kurš peldas Manasā (svēts ezers Himalajos netālu no Kailas kalna, mīklaina vieta), kurš atbrīvojas no valdzinājuma un pretīguma netīrības apjēgas ezerā, Patiesības ūdeņos,- tas patiesi sasniegs atbrīvošanu.

Tas, kurš, stingrs neatkarībā, godina Mani, nedomādams ne par ko citu, pilnīgi iztēlojies, ar rāmu “Es”, – tas patiesi sasniegs atbrīvošanu.

Tas, kurš, gatavs nāvei, atstājis savas mājas, mājo šajā svētajā peldvietā vai tur mirst, tas patiesi sasniegs atbrīvošanu.

Ajodhja, Mathura (varbūt Ouda), Gaja, Kasi (Benaresa), Kanči (Kondžīvarama), Avantika (Udžaina), Dvaravati (Dvaraka) – šīs septiņas pilsētas ir jāzin kā atbrīvošanās devējas.

115. Šis mūžīgais atbrīvošanās ceļš ir tev pilnīgi aprakstīts. Ak,Tarkšja, tas, kas ir to sadzirdējis ar apjēgu un bezkaislīgi, sasniedz atbrīvošanu.

116. Patiesības zinātājs sasniedz atbrīvošanu, taisns cilvēks nonāk debesīs, grēcinieki nonāk nelabos apstākļos; putni un citi pārceļo.

117. Tādā veidā es sešpadsmit nodaļās esmu pastāstījis visu rakstu būtību. Ko vēl tu vēlies dzirdēt?

118.-120. Suta (Viedais) teica: “Dzirdējis to, ak, Vadītāj, no Valdnieka lūpām, Garuda nometās zemē Valdnieka priekšā vairākas reizes un teica, salicis rokas: “Ak, Valdniek, ak, Dievu Dievs, dzirdējis šo skaidrāko vārdu nektāru, es esmu ieguvis spēku pārvarēt esības okeānu, ak, Valdniek, ak, Aizstāvi!
Tagad esmu atbrīvojies no šaubām. Visas manas vēlmes ir pilnībā apmierinātas”, tā pateicis, Garuda apklusa un ieslīga meditācijā.

Tad lai nu Hari (Višnu), kura pieminēšana aizdzen ļaunu, kurš dāvā laimi Viņa godinātājiem, kurš dāvā atbrīvošanu visiem, kuri veic augstāko kalpošanu Viņam, mūs pasargā!”

Translated by Ernest Wood and S.V. Subrahmanyam [1911]

http://www.sacred-texts.com/hin/gpu/gpu17.htm

No: ВЕДИЧЕСКАЯ КНИГА СМЕРТИ. Гаруда – Пурана Сародхара / пер. с санскрита С.М. Неаполитанского. 2006

One thought on “Ceļš uz atbrīvošanu (atpestīšanu). Garuda Puranas XVI nodaļa, no Hindu reliģiskajiem rakstiem.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s