Enūma Eliš. Šumeru mīts. I plāksne

(No šumeru avotiem XII gs.pr.Kr. pārrakstīta babiloniešu poēma. Šumeru dieva Asalduhi vietu te ieņēmis Marduks, kurš pamazām kļūst par Babilonijas valsts dievu. Tiek uzskatīts, ka šumeru versija ir vairākus gadsimtus senāka par Bībeles Radīšanas grāmatu. Māla plāksnītes atrastas Ninivē Ašurbanapala pils drupās.

I plāksnē aprakstīta pasaules radīšana, dievu paaudžu pretrunas un Marduka uzņēmība.)

1 Kad augšā (Enuma Eliš …) vēl nebija nosauktas debesis,
Un pamatam lejā vēl vārda nebij,
Kad pirmsākums
Apsu ( bezgalība, no kuras kondensējies saldūdens, vīrišķais pirmsākums), kas radījis visu,

Un Mummu-Tiamata (veidols, dzemde, “Jūra”, bezdibenis, sālsūdens, sievišķais pirmsākums, Tehom.), pirmmāte visu dzemdējošā,
5 Sajauca kopā ūdeņus savus vienā miesā,
Vēl nebija niedrāji dīguši, nebija dumbrāji redzami,
Nebij vēl dieva neviena,
Nekam vēl nav vārda, nekam vēl nav likteņa,
Tad veidojās dievi Visuma dzīlēs,
10
Lahmu un Lahamu (dvīņu dievības, haosa radītas) parādījas un vārdā nosaukti tika.
Kamēr tie pieauga gados un augumā,
Veidojās
Anšars (visas debesis/debesu loks) un Kišars (visa zeme/zemes loks), pārspējot citus.
Garas bij dienas, tad radās …,
Tiem pēctecis
Anu (šumeru An – “dievs”, Uras pilsētas aizbildnis), sāncensis saviem tēviem.
15 Anšara pirmdzimtais Anu viņa veidolā darināts bija.
Bet Anu pēc sava veidola radīja
Nudimmudu (Enki, Eia, Ea, Jahve? – “Radītājs”).
Nudimmuds, tēvu radītais meistars,
Viedu prātu, apķērīgs, varenu spēku,
Varenāks daudz par vectēvu Anšaru,
20 Nav līdzīgu tam starp dieviem tā brāļiem.
Tā bija iekārtots, un … dižie dievi,
Tracina Tiamatu, šurpu turpu tie viļņojas,
Šūpo tie vēderu Tiamatai, sabojā omu
Ar pārgalvīgu kņadu Debesu Augstumos.
25 Nespēj Apsu mazināt brēku,
Bet mieru saglabā klusējot Tiamata,
Kaut pretīga tai to uzvedība …
To ceļi bij ļauni, pārspēks bij tie
Tad Apsu, dižo dievu radītājs,
30 Sauc
Mummu, palīgu savu, saka tam tā:
“Mans Mummu, tu, kas ielīksmo man garu,
Ejam nu kopā pie Tiamatas”.
Un gāja un sēdās tie Tiamatas priekšā,
Apspriedās par pirmdzimtajiem dieviem.
35 Atvēra muti Apsu,
Saka krāšņajai Tiamatai:
“Patiesi, pretīgi man to gājieni,
Nav man atpūtas dienā, nav miera naktī,
Iznīcināšu, sagraušu to ceļus,
40 Jāatjauno ir klusums, lai atpūsties varam”.
Dzirdējusi tādas runas, Tiamata
Nikna kļuva, uz vīru klaigāja,
Sarūgtināta tā sauca, plosījās viena,
Izplūda lāstos, Apsu tā teica:
45 “Ko? Sagraut, ko cēluši esam?
Tiešām pārmēru mokoši tie, tak nogaidām mierīgi!”
Te vērsās Mummu pie Apsu ar padomu,
Nelabs un nelaipns bij Mummu padoms:
“Izbeidz, mans tēvs, to dumpīgos gājienus
50 Būs dienas tev vaļīgas, naktīs būs miers!”
Staro vaigs Apsu, to dzirdot,
Jo ļaunu tas paredz pirmdzimtiem saviem.
Viņš apņēma Mummu ap kaklu,
Tā, ka šis sēdās uz ceļiem tam glāstīt viņu.
55 Par to, ko apspriedē nodomājuši,
Atstāstīts tika dieviem, pirmdzimtajiem.
Izdzirdot, dievi svaidīties sāka,
Tad aprima tie, bez valodas sēdēja,
Bet prātīgākais, veiklākais un attapīgākais,
60 Viszinis Eia to plānu redzēja cauri.
Pretēju izdomu radīja – izgudroja un ierīkoja,
Svētāku un varošāku vārdu veikli pretī tas lika,
Skandēja pērkona balsī un lika tam pastāvēt dzelmē.
Izlēja miegu pār to, skaņu tas iemidzināja.-
65 Darījis gulošu Apsu, to mērcēja miegā,
Bezspēks bij pārņēmis padomnieku Mummu.
Raisīja saites Eia, tā tiāru norāva,
Tam noņēma auru, aplika sev.
Sapinis Apsu, galēja to.
70 Lika aiz atslēgas Mummu gūstā.
Mājokli iekārtoja virs Apsu,
Pakļāva Mummu, deguna virvē to turēja,
Kad Ea bij pieveicis, nospiedis pretiniekus,
Nostiprinājis uzvaru pār ienaidniekiem.
75 Mieru atguvis svētajā istabā dzīlēs,
Deva vārdu tai “Apsu”, to par svētnīcu darīja Eia,
Savas pielūgsmes vietu tur radīja.
Tur mājoja cēlumā Eia ar
Damkinu (Damgal-nunna – dižā ūdeņu valdniece), sievu.
Likteņa mājoklī, nolemtību novietnē.
80 Visspējīgākais, visgudrākais dievs tur dzemdināts tika.
Apsu sirdī bij radīts
Marduks (sākotnēji – šumeru Asarluhi, Asalduhi, vārdu spēka dievs, dziedinātājs),
Svētā Apsu sirdī bij radīts Marduks.
Eias, sava tēva, radīts tas tur,
Damkinas, savas mātes, radīts tas tur.
85 No dieves krūts viņš ir zīdīts.
Bijīgi zīdītāja baroja viņu, pildot ar cēlumu.
Valdzinošs bija tā augums, dzirkstoša tā acu gaisma!
Valdnieka gaita, pavēloša no dabas!
Kad viņu redzēja Eia, tēvs dzemdinātājs, –
90 Tas līksmoja, kvēloja, ar laimi pildījās sirds.
Veidoja nevainojamu to un dievišķību dubultu piešķīra,
Diži cildens pār visiem, vispārākais,
Neaptverami pilnīgi ir tā locekļi,
Neaptverams, grūti uztverams.
95 Četras tam acis, ausis četras!
Kad ver tas lūpas, uguni laista!
Lielas visas tā četras ausis,
Un acis tāpat, visas lietas redz cauri!
Starp dieviem staltākais, skaistu tas stāju,
100 Milža tam locekļi, augumā pārmēru liels!
“Dēls mans mazais, dēls mans mazais!
Saule mans dēls! Debesu Saule!
Desmit dievu aurā tas tērpts, līdz neiespējamam varens!
Godbijību radošas liesmas klājās tam pāri!
105 Bet Anu – četrkāršu vēju tas radīja un dzemdināja,
Pievienojot tā spēkam
Mēnesi (mājokļa valdnieku)!” –
Virpuļviesuli viņš izveidoja … novietoja,
Viņš radīja straumes, lai sajauktu Tiamatu.
Dievi bez atelpas vētrā mokās,
110 To sirdis, kas ļaunu bij perinājušas,
Saka pirmmātei Tiamatai:
“Tavu mīļoto Apsu kad galēja tie,
Palīgā negāji, sēdēji klusu.
115 Kopš Anu radīja šausmīgo četrkāršo vēju,
Nožēlojamas ir tavas iekšas, un nav mums miera!
Kaut ienāktu prātā tev mīļotais Apsu!
Un pieveiktais Mummu! Viena tu paliec!
… neprātam līdzīgs tavs miers … bez mitas. Tu nemīli mūs!
120 … sarkanas (no bezmiega) ir mūsu acis!
… bez mitas. Kaut atpūsties varētu!
… kaujā. Atmaksā tiem!
… un pārvērt tos par neko!”
Priecājās Tiamata par šādām runām.
125 “… esi devusi. Veidojam briesmoņus!
… un dievus te iekšā…
… kauju un pret dieviem… !”
Tie saķērās kopā un riņķoja ap Tiamatu.
Nikni plānus tie perina bez mitas nakti un dienu,
130 Rūkdami, nikni kaujai tie gatavi bija.
Rīkoja apspriedi gatavot kauju.
Māte
Hubura (pazemes upe), kas veido visas lietas,
Neatvairāmus ieročus deva, briesmoņus – čūskas dzemdēja,
Ar asiem zobiem, nesaudzīgiem ilkņiem.
135 Asins vietā ar indi tiem ķermeņus pildīja.
Rēcošos pūķus baismās ietērpa,
Līdzīgus dieviem ar auru tos kronēja,
Kas tos ierauga, ļimst no bailēm,
Trako to ķermeņi, nespēj neviens tiem turēties pretim.
140 Sarīdījusi bija tā
Odzi, Pūķi (Mušhušu?) un briesmoni Lahamu,
Milzu Lauvu, Trako Suni un Skorpioncilvēku,
Varenos lauvu pūķus, Lidojošo Pūķi, Kentauru (lauva-cilvēks)
Kuri nesaudzīgus ieročus nes, cīņā bez baiļu.
To nodomi cieti, nav pretinieku tiem.
145 Kopā vienpadsmit šādus radīja tā.
Bet no dieviem, pirmdzimtiem saviem, kas veidoja viņas pulkus,
Pār visiem tā Kingu (haosa pūķis) par demonu armijas vadoni izcēla.
Par galveno amatā, armijas vadoni,
Par ieroču cēlāju sadursmei, pirmo kaujā,
150 Par kaujas vadoni, laupījuma dalītāju,
Tos atdeva visus tā varā, viņu sēdinot Padomē:
“Burvju vārdus esmu tev metusi, izceļot dievu armijā tevi.
Lai tu pārstāvi visus dievus, pilnu spēku tev devu.
Patiesi, pārākais esi, mans vienīgais vīrs!
155 Visus Anunnakus (viena no divām dievu grupām) tava teikšana pārspēs!”
Deva tam Likteņu Plāksnes (no šumeru “me”, pasaules valdnieka vara; nosaka visus likteņus), uz krūtīm tam stiprinot tās:
“Neatceļamas būs tavas pavēles, pastāvēs tavs vārds!”
Tiklīdz pacelts bij Kingu, tam Anu amatu atdeva tā,
Dievu, tās dēlu, viņi likteni lemj:
160 “Būs tavs vārds par pirmo pamatu,
“Varenais ierocis” tik spēcīgs tā vēziens!”

http://www.crivoice.org/enumaelish.html

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s