(Cilvēka radīšana; izvēršas Marduka slavinājumi)
Kad dzirdējis Marduks bij dievu runas,
Sirds teica tam veikt gudrus darbus,
Atvēris muti, viņš vērsās pie Eia
Lai dalītos nodomā, ko sirdī bij iecerējis:
5 “Ņemšu es asinis, veidolam kaulus,
Radīšu mežoni, vārds tam būs “cilvēks”.
Patiesi, mežoni-cilvēku radīšu es.
Lai dievu jūgu nes tas, kalpojot tiem,
Lai var tie dzīvot ērti!
10 Gudri veidošu dievu ceļus.
Kaut vienādi godāti, divās grupās tiks tie dalīti.”
Atbildēja Eia, dodot citādu veidu, kā atvieglot dievus:
“Lai kāds no to brāļiem tiek atdots;
Viens tik ies bojā, lai varētu cilvēci veidot.
15 Lai sanāk te dižie dievi,
Lai atdots tiek vaininieks, ka citi var palikt.”
Sasauca dižos dievus Marduks uz sapulci;
Laipni sapulci vadot, izteica norādījumus.
Ņēma vērā dievi viņa sakāmo.
20 Vērsa valdnieks vārdu uz Anunnakiem:
“Ja patiesi bij jūsu agrākie vārdi,
Tad dodiet man patiesības zvērestu!
Kurš bija tas, kas izperināja sacelšanos,
Sakūdīja Tiamatu, aizsāka cīņu?
25 Lai tas tiek atdots, kurš izperināja sacelšanos.
Tā vainu es likšu tam nest. Jūs pārējie dzīvosit mierā!”
Atbildēja tam Igigi, dižie dievi,
Lugaldimmerankia, dievu padomniekam, savam kungam:
“Kingu tas bija, kas dumpi perināja,
30 Sakūdīja Tiamatu, aizsāka cīņu!”
Sasēja to, pie Eia atveda.
Izpildīja tam sodu, pārrāva asinsvadus.
Izveidoja cilvēku no tā asinīm.
Kalpošanu viņš uzlika tam un laida dievus tas brīvus.
35 Bet cilvēce viedā Eia veidolā radīta tika,
Kalpošana dieviem tika uzlikta tiem –
Neaptverams bija šis veikums;
Kā Marduks izdomājis, radīja Nudimmuds (Eia) –
Un tad dalīja dievu valdnieks Marduks
40 Visus dižos dievus augšējos un apakšējos.
(Pusi) viņš piešķīra Anu par likumu sargiem –
Trīssimt par sargiem tos nolika debesīs.
Tāpat viņš noteica Zemei.
Izvietoja tā sešus simtus debesīs un uz zemes.
45 Kad visi norādījumi bij doti,
Iedalīja debesu un zemes Anunnakiem to daļas,
Vēra mutes Anunnaki
Un teica savam valdniekam Mardukam:
“Tagad, ak valdniek, kas atbrīvojis mūs esi,
50 Kāds varētu būt mūsu godinājums tev?
Svētnīcu uzcelsim, vārds tai būs
“Lo, mūsu naktsmiera vieta”, ļauj mums tur atpūsties!
Ļauj mums uzbūvēt troni, mājokļa kluso vietu!
Dienās, kad ieradīsimies, atpūtīsimies tajā.”
55 Kad Marduks to dzirdēja,
Spoži kā diena iekvēloja tā vaigs:
“Babilonu, “Dievu vārtus”, uzceliet, kā vēlaties,
Lai (gudri) veidoti ir tās ķieģeļu mūri. Nosauksiet to “Svētnīca”.”
Ņēma Anunnaki ierīces;
60 Veselu gadu tie veidoja ķieģeļus.
Kad pienāca otrais gads,
Augstu tie cēla Esagila (tempļu komplekss) virsotni, līdzīgu Apsu.
Uzbūvējuši pakāpju torni (zikurātu) tik augstu kā Apsu,
Iekārtoja tajā mājokļus (Anu), Mardukam, Enlilam, Eia.
65 Visā lieliskumā viņš (Marduks) tika to klātbūtnē sēdināts.
Līdz Ešarra (šumeru valodā “nams” – Marduka templis) pamatiem raugās tā ragi lejup.
Bet, kad visu Esagilu bij pabeiguši,
Savas svētnīcas uzcēla visi Anunnaki,
Trīs simtus Igigu … visus tos pulcēja,
70 Valdnieks, būdams augšējā stāvā, kurš bija kā viņa mājoklis būvēts,
Dievus, savus tēvus, uz savām dzīrēm sēdināja:
“Šī ir Babilona, Dievu vārti, jūsu mājvieta!
Priecājieties tās mūros, apdzīvojiet tās plašumus.”
Ieņēma savas vietas dižie dievi,
75 Salika svētku dzērienus, sēdās uz dzīrēm,
Kad jautri bij tapuši tur,
Esagilā lieliskajā savus ritus tie veikuši bija,
Noteikumus un visus savus norādījumus teikuši,
Iedalīja visi dievi savas vietas debesīs un uz zemes.
80 Savus sēdekļus ieņēma piecdesmit dižie dievi.
Iekārtoja septiņi likteņa dievi trīs simtus debesīs.
Valdnieks (Enlils?) pacēla loku, ieroci savu, un priekšā tiem lika.
Skatījās dievi, tā tēvi, tīklu viņa darināto.
Aplūkoja loku, cik prasmīgi darināts.
85 Cildināja tēvi viņa izstrādājumu.
Pacēlis loku, Anu to dievu sapulcē uzteica,
Skūpstījis to: “Mana meita ir tas!”
Deva viņš, Anu lokam šādus vārdus:
“”Slaidkoks” ir pirmais, otrais ir “Trāpīgais”;
90 Trešais ir “Loka zvaigznājs”, pie debesīm esmu licis tam spīdēt.”
Tam vieta starp zvaigznājiem – dieviem, tā brāļiem.
Kad Anu Loka likteni noteicis bija,
Un augsto troni nolicis dievu priekšā,
Dievu sapulcē nolika loku.
95 Sapulcējušies, dižie dievi
Slavināja Marduka likteni, noliecās,
Zūdījās savā starpā,
Pie ūdens un eļļas zvērēja, dzīvi uz spēles likt.
Dievišķu valdnieka kārtu lietot tam devuši,
100 Varu pār debesu un pazemes dieviem tam devuši,
Tad izteica Anšars tā augsto vārdu – Asarluhi, tā sakot:
“Godbijībā būsim, minot šo vārdu,
Lai dievi ņem vērā tā teikto,
Lai tā pavēle ir visaugstākā gan augšā, gan lejā!
105 Visgodātākais lai ir mūsu Dēls, atriebējs mūsu;
Lai nepārspējama ir tā vara, lai nav tai līdzīgas.
Lai var tas ganīt melngalvjus (šumerus), radības savas.
Līdz dienu beigām lai tur tie prātā un sludina viņa darbus.
Lai var viņš iedibināt lieliskus pārtikas ziedojumus saviem tēviem;
110 Sniegs tie atbalstu viņa tēviem, kops to svētnīcas,
Lai var viņš likt vīrākam smaržot, … to spēka vārdiem,
Lai uz zemes var izveidot debesu līdzību.
Lai iemāca melngalvjiem sevi godāt,
Lai pavalstnieki prātā mūžīgi patur runāt uz savu dievu,
115 Lai tā vārdā dievieti cienī,
Lai pārtikas ziedojumi tiek pienesti to dieviem un dievēm.
Lai neiztrūkstoši savus dievus atbalsta tie!
Lai palielina to zemes, lai to svētnīcas ceļ,
Lai kalpo melngalvji saviem dieviem.
120 Bet mēs, lai cik vārdos to sauktu, ir mūsu dievs viņš!
Tad nosauksim viņa piecdesmit vārdus:
“Viņš, kura ceļi ir lieliski, un lieliski ir kura darbi,
Marduks (AMAR.UTU – “Saules teļš”, Merodach, Melkart),
Kā Anu, tā tēvs, viņu kopš dzimšanas saucis;
Ganības, akas kurš dod, ganāmpulkus kurš vairo
125 Kurš ar savu plūdu vētras ieroci neslavas cēlājus pieveic,
Un kurš ir dievus, savus tēvus, glābis no posta.
Patiesi, Saules Dēls, no dieviem visspožākais tas.
Viņa mirdzošā gaismā tie mūžam var staigāt!
Cilvēkiem, kurus radījis tas, dzīvību piešķīris,
130 Uzlicis dievu nastas, lai atslābt tie var.
Radīšana, sagraušana, glābšana, žēlsirdība –
Pēc viņa pavēles notiks. Augšup tie lūkos uz to!
Patiesi, Marukka (siržu un noslēpumu zinātājs) ir dievs, visa radītājs,
Kurš iepriecē Anunnaku sirdis, Igigus nomierina.
135 Martukku (sargājošs gars) patiesi ir šīs zemes un pilsētas un ļaužu patvērums.
Lūgsnas uz viņu cilvēki mūžīgi teiks.
Barašakušu (vadības turētājs, Mertakuššu), stāv un savus grožus tas pārvalda;
Plaša tam sirds, un silta tā labvēlība.
Lugaldimmerankia (vēja demonu pavēlnieks) ir viņa vārds; mūsu sapulcē tā mēs viņu saucām.
140 Viņa pavēles mēs godājam pār dieviem, viņa tēviem.
Patiesi, viņš ir visu debesu un zemes dievu valdnieks,
Valdnieks, no kura noteikumiem cieš augšas un lejas dievi.
Nari -Lugaldimmerankia (dievu uzraugs) ir viņa vārds
Kuru saucam par dievu vecāko;
145 Kurš dod mums patvērumu grūtībās kā debesīs tā uz zemes,
Un kurš piešķir vietas Igigiem un Anunnakiem.
Trīcēs un drebēs dievi no viņa vārda savos patvērumos.
Asaruludu (dižā gaisma, dziednieks ar liesmainu zobenu, Asalduhi) ir viņa (pirmais) vārds, kuru tam devis Anu, viņa tēvs.
Patiesi, viņš ir dievu gaisma, varenais vadonis, kurš kā dievus un zemes sargoši dievišķie spēki
150 Negantā divkaujā mūsu patvērumus nelaimē sargājis.
Asaruludu, otrkārt tā to saukuši Namtillaku (dievu un cilvēku nāves pārzinis),
Dievu, kas uztur dzīvību,
Valdnieks, kurš ir atjaunojis zudušus dievus, it kā paša radītus;
Valdnieks, kurš atdzīvina mirušus dievus ar savu skaidro spēka vārdu,
155 Kurš sagrauj tiepīgus ienaidniekus. Lai slavējam viņa veklību!
Asaruludu, kura vārds treškārt bij saukts Namru (gaisma),
Starojošais dievs, kas apgaismo mūsu ceļus.
Katru no viņa trim vārdiem devuši bija Anšars, Lahmu un Lahamu;
Un darīja zināmu dieviem, saviem dēliem:
160 “Nosaukuši esam mēs katru no viņa trim vārdiem.
Tagad nu tāpat arī jūs (dievi) dariet zināmus viņa vārdus.”
Līksmi ņēma vērā dievi šo pavēli,
Kā Ubšukinnā apspriedās tie:
“Varonim dēlam, mūsu mūsu atriebējam,
165 Mūsu balstam slavēsim vārdu!”
Sēdās tie apspriedē veidot likteņus,
Viņa vārdus ņemot vērā svētnīcā visi.
Gara dāvanas 