Vairāk Viedības. Šri Šri Ravi Šankars

(Šis raksts ietver dažas agrākas lekcijas)

Spēlē savu lomu

Esi pateicīgs par īpašībām, kas tev dotas, jo tās nav tevis paša radītas. Tāpat viss ir atkarīgs no lomas, kāda tev ir dota spēlēt.

Redzi, drāmā tev ir dota ļaundara loma, un tu šo lomu spēlē labi. Ļaundaris vienmēr zin: tad, kad es spēlēju ļaundara lomu, tā ir tikai loma, kuru spēlēju. Es esmu ļoti patiess savā lomā.

Sanskritā ir teikts: Durjanam Prathamam Vande Sajjanam Tadanantaram. Pirmkārt, cieni sliktu cilvēku, tad labu cilvēku.

Slikts cilvēks paklūp un rāda tev piemēru: “Nedari kā es.” Nevajag ienīst noziedznieku ieslodzījumā tāpēc, ka viņš ir noziedznieks. Cietumā, ja noziedznieks ir tur, viņš ir Dieva iemiesojums. Viņš ir izdarījis tev lielu pakalpojumu. Nekad neienīsti narkomānu, jo viņš ir sniedzis tev tādu skaistu mācībstundu, un viņam šī loma ir dota. Viņš tikai ir tādā veidā pildījis savu lomu.

Kad tu izproti šos patiesības pamatlikumus, tad tava iekšējā gatavība ir tik stingra, ka nekas uz šīs planētas nevar to satricināt. Nekas nevar tevi satricināt. Tava kļūdu izpratne nāk pie tevis, kad esi nevainīgs! Kļūdas izpratne ataust brīdī, kad esi “ārpus kļūdas”.

Kaut arī pagātne ir bijusi, lai kāda kļūda ir notikusi, nevajag uzskatīt sevi par grēcinieku vai šīs kļūdas vaininieku. Patreizējā brīdī tu esi atkal jauns, tīrs un skaidrs.

Pagātnes kļūdas ir pagātne. Kad iestājas šī apjēga, tajā brīdī tu esi atkal nevainojams. Bieži mātes rāj savus bērnus un pēc tam jūtas tik vainīgas. Tad tās laižas nožēlā: “Ak, nabadziņš. Es tā saniknojos un aizkaitinājos uz šo bērnu, nabaga bērns! Man nevajadzēja tā darīt.” Tā tu sagatavo sevi jaunam niknumam. Nu labi, tu biji vienu vai divas reizes nikns uz savu bērnu. Kādēļ? Nesaprašanās dēļ! Pietrūka saprašanās, iestājās niknums, un tā notika.

Krišna ir teicis Ardžunam: “Ardžuna, vai tu domā, ka nedarīsi to, ko grasies darīt? Es tev saku, tu to darīsi. Pat ja negribi, tu to gatavojies darīt!” Īsti āķīgi viņš piemetina: “Labāk pakļaujies man tūlīt.

Viņš saka: “Atmet visu. Pakļaujies man un dari, ko es lieku“. Tad viņš saka: “Labi, esmu pateicis tev, lai kas man arī būtu jāsaka, tagad apdomā to un dari kā tev tīk, dari ko gribi, dari, lai kā arī tev tiktos.” Bet tad viņš teica: “Bet atceries, tu izdarīsi tikai to, ko es gribu“.

Šie pēdējie Krišnas teikumi bija tik mulsinoši, un cilvēki ir nopūlējušies izlobīt jēgu no tiem. Ir tūkstošiem skaidrojumu, kas mēģina rast šo nedaudzo vārdu, šo triju pretrunīgo apgalvojumu, jēgu. Vispirms viņš saka: “Pakļaujies pilnīgi, es izdarīšu tev visu, jeb – tikai dari, kā es saku.” Tad viņš saka: “Domā, domā un raugies, kas tev ir pareizi, dari, ko jūti pareizu.” Un tad trešajā apgalvojumā viņš saka: “Bet atceries (tā vai citādi), ka tu izdarīsi to, ko es gribu, lai tu dari.”

Visa tava vēlēšanās darīt, “dīdīšanās”, ir, lai atbrīvotos no tamas jeb kūtruma sevī. Tiklīdz kūtrums ir pārvarēts, tu esi darbībā. Darbojoties tu kļūsti par notiekošā liecinieku. Tad tu uzzini, ka nedari tu. Lietas notiek caur tevi. Tā ir izpratnes gala pakāpe. Tu vari to redzēt katrā savā darbībā. Vai esi to pamanījis? Tevi pārņem “darīšana”, kad tu kaut ko paveic. Sākumā tu domā: “O! Esmu paveicis.” Bet tavi panākumi vairojas vairāk un vairāk un vairāk, un, laikam ejot, tu sāc just: “Nē, tas viss notiek. Es neko nedarīju, es neko nepaveicu.”

Bet rakstnieks jutīsies tā: “Es nerakstīju, tas tikai sāka plūst, tas sāka notikt.” Viss radošais darbs pasaulē – gleznošana, dejas, teātris, mūzika, tas viss ir nācis no tās nezināmās vietas. Tas ir tikai pats no sevis sācis notikt. Tu neesi tas darītājs. Labākais tēlnieks teiks: “Es to nedarīju, tas tikai sāka notikt.” Labākais gleznotājs teiks to pašu; labākais komponists teiktu to pašu.

Es jums saku, tas pats ir patiesi arī attiecībā uz noziedzniekiem. Tu jautā sliktākajam noziedzniekam: “Vai tu tu darīji?” Viņš atbildēs: “Nē, tas notika! Ko es varēju darīt?” Sava Es pazīšana ir vienīgais, kas var tevi pacelt no nepilnīguma pilnīgumā, nevainojamībā.

Esi noguris, pārsātinājies?

Ja tu neesi noguris, tu nekad nesasniegsi mājas. Tikai būdams noguris, tu kaut kad atpūtīsies. Tevi nogurdinās viss pasaulē. Tikai viena lieta nenogurdina. Tā ir mīlestība.

Mīlestība nenogurdina tāpēc, ka tā ir galapunkts, mājas. Nav iespējams būt nogurušam mīlestībā.

Īstenībā prieks nes nogurumu! Nogurums ir prieka ēna. Tas, kas tevi noliek uz lielceļa, ir tava vēlme pēc prieka. Tas, kas tevi nes mājās, ir esība mīlestībā. Savā dzīvē tu ej no vienas vietas uz otru prieka meklējumos. Lai kur tu redzētu prieku un tur nokļūtu, tu atklāj, ka tas ir vēl tālāk, kaut kur citur. Tā tev ir nācies klejot, un šī klejošana ir nogurdinoša.

Pārlūkojiet savu dzīvi. Bērns nogurst no rotaļām un vēlas jaunas rotaļlietas. Noguris no rotaļām ar jaunajām spēlītēm, tas vēlas, lai cilvēki paspēlējas ar viņu, tas vēlas jaunus draugus. Viņi kļūst nedaudz vecāki. Izmainās viņu spēles. Mainās spēļu priekšmets. Viņi vēlas kaut ko vairāk. Tā tas ir kā viena noguruma veida nomaiņa ar otru noguruma veidu.

Kļūstot par pusaudzi, tu lūkojies pēc kaut kā cita, ne vairs rotaļlietām. Kāda ir jaunā filma? Kāda ir jaunā mode? Tu vēlies sev labāko dzīvesdraugu. Tu esi apprecējies. Tu esi izveidojis ļoti labu pāri. Ko tad? Tu vēlies iegūt savu māju, bērnus. Tie, kuri ir neprecēti, domā, ka precētie ir labāk nodrošināti. Tie, kuri ir precēti, domā, ka neprecētie ir labāk nodrošināti.

Daži domā, ka cilvēki ar bērniem ir laimīgāki. Cilvēki ar bērniem vēlas, lai bērni izaug ātrāk, tā lai viņi var kļūt brīvāki. Viņi gaida kādu, kas dos tiem atelpu, uzņemoties rūpes par bērniem. Nogurdina viss.

Jūs ejat no viena garīga ceļa uz otru garīgu ceļu, no vieniem vingrinājumiem uz otriem. Dažkārt cilvēki saka: “O, es esmu meditējis 20 gadus. Nupat esmu paguris no meditācijas. Lūdzu nepierunā mani uz vēl citām meditācijām. Kas pietiek, tas pietiek.” Tas ir apnicīgi. Cilvēkiem nav laika. Viņiem meditācija šķiet apnicīga. Ko iesākt? Kurp doties? Kad nāks tā atpūta? Tas mierinājums? Tas miers? Kad nāks tā mīlestība, kas ir tik ērta, tik mūžīga, tik svētlaimīga? Un tu nerod atpūtu, kamēr nesasniedz mājas.

Tu vari piesēst ceļā te un tur, bet nevari palikt tur uz visiem laikiem. Tu vari paņemt pārtraukumu. Uz autostrādes ir atpūtas vietas. Ceļā tu apturi mašīnu, paņem atpūtas telpu, padzīvojies un izstaipies. Bet tas ir viss. Tu tur nevari atpūsties vai pabūt mierā. Zemapziņā stāv braucamais – kusties. Nav piepildījuma.

Tā ir vēlēšanās, kas tevi nogurdina – tas “vēl vajag”, kas stāv prātā. Tavs prāts tevi nogurdina vairāk kā fizisks darbs. Ja tu vēlies kaut ko darīt, pat 15 stundas vienā stiepienā, tas tevi nenogurdinās. Turpretī ja tu nevēlies, un tev jānostrādā kaut četras stundas, tas tevi nogurdinās.

Tu rīko mājās viesības vai kārto Ziemsvētku rotājumus. Tā tu vari darboties daudzas vēlas stundas, bet vēl nejūties noguris. Tajā tu jūties labi. Bet kad tu strādā nepatīkamu darbu, tev vajag četrus kafijas vai tējas pārtraukumus, un pat ar tiem tu to izjūti nogurdinošu! Nedari nevienu darbu no visa spēka. Tikai piesēdi un pārej uz pārdomām. Tu būsi briesmīgi izsmelts. Daudziem cilvēkiem nogurumu un izsīkumu izraisa prātošana un raizes nevis darbs.

Prātošana par atpūtas vajadzību dara tevi nemierīgu.
Prātošana par to, ka tev smagi jāstrādā, dara tevi nogurušu.
Prātošana, ka esi smagi strādājis, nes sevis žēlošanu.

Atpūtas vieta ir. Tas ir Dievišķais, tā ir atkāpšanās un tā ir mīlestība. Un tu nevari to gūt, ja vien neesi īsti noguris, ja vien neesi no kaut kā paguris. Tu atlaidies. To sauc par atkāpšanos.

Reiz bija valdieks, imperators. Viņš sasniedza visu, ko gribēja pasaulē, visas bagātības, vesels kontinents bija viņa pārvaldībā. Viņš domāja, ka tā ir viņa pasaule. Ļaužu tūkstoši bija viņa pakļautībā, visas bagātības bija viņa rīcībā, visas izpriecas gatavas uz viņa mājienu. Viņš varēja noklikšķināt pirkstus un dabūt visu, ko iegribējās. Bet viņš nevarēja rast mieru. Tas nogurdināja viņu arvien vairāk.

Tad viņš sāka lūkot pēc kādām garīgām zināšanām. Viņš gāja no vienas vietas uz otru, vācot lietas te un tur, bet nekas neiedarbojās. Šķita, ka viss darbojas tikai uz brīdi. Galu galā viņš bija tik noguris, ka atteicās no visa. Arī tas nelīdzēja. Būt par imperatoru neko nedeva. Atteikšanās no visa nedarbojās.

Kādu dienu viņš atkrita pie koka. Viņš bija iztukšots no veltīgas skolotāja meklēšanas. Nav vienkārši atrast skolotāju. Pat ja kāds skolotāju atrod, ir grūti to apzināties un sekot. Tā viņš beigās atkrita pie koka, un tajā brīdī no koka krita sausa lapa.

Viņš lūkojās uz lapu, un tā laidās uz austrumiem, kad vējš pūta uz austrumiem, un tā laidās uz ziemeļiem, kad vējš pūta uz ziemeļiem. Raugoties uz to, kaut kas viņā noklikšķēja – “dīdīšanās” – “gribēšana” vienkārši atkrita no viņa. Vienā mirklī viņš aptvēra, ka šis brīdis ir tik mūžīgs, un viņš atguva mieru.

Izmaini dzīvi šādā veidā – kļūsti kā sausa lapa – pieņem, ko Dievišķais tev ir paredzējis, plūsti līdz ar tagadnes vilni. Nenožēlo pagātni, nesteidzini nākotni. Tas ir tas, ko pauž visi apskaidrotie skolotāji: “Vienmēr vingrini sevi pats. Kad tu jūti, ka vairs nevari, ka tas ir pārāk nogurdinoši, tad nāc un esi mierā.” Tieši tāpēc apskaidroto skolotāju svētvietas tiek sauktas par “ašrama“, kur tu aizej un atgūsties no sava noguruma. “Šrama” nozīmē pūles. Ašrama nozīmē vietu, kur visas pūles atslābst. Izzūd viss nogurums, gan garīgais, gan fiziskais. Pat garīgi tev nevajag piespiesties uz to.

Tikai sēdi. Tur ir svece, liesma, kas deg tev. Tev tikai jāsēž tās gaismā. Tu esi gaisma. Nedari neko. Tā deg tev. Tev tikai jāpieskaņojas, jāsēd tur un jābauda klātbūtne. Esi daļa no dievišķā un tad tu atklāsi, ka nekas pasaulē nevar tevi nogurdināt. Tu kļūsi par mīlestības avotu. Tu esi mierā. Lietas nevar tevi satraukt.

Kad esi noguris, tevi var satraukt sīkumi, aizkaitināt, izsist nolīdzvara. Mūsu miers ir tik trausls, ka to var aizpūst jebkas, pat tālruņa zvans. Un mūsu miers būs sasists simt daļās – tikai no kāda dažiem vārdiem. Trausls miers neder. Mieram un mīlestībai mūsu dzīvē jābūt cietam kā dimantam. Nekas nedrīkst to satricināt vai aizdzīt.

Griba, sava Es apjēga un rīcība – visas tās ir enerģijas, kas esi tu, izpausme. Kāda no šīm trim laiku pa laikam ir pārsvarā. Kad tev ir milzums gribas, tu neapzinies savu Es. Kad vēlmes, iekāre ir pārsvarā, pašapjēga ir viszemākajā līmenī, un tāpēc gudrie visā pasaulē aicina uz atsacīšanos un vēlmju pieklusināšanu.

Kad pārsvarā ir pašapjēga, tad uzaust laime. Kad pārsvars ir gribai, iznākums ir spriedze un nožēla. Kad rosība ņem virsroku, sekas ir nemiers un slimība. Kad tava darbība un vēlmes ir sirsnīgi vērstas uz Dievišķo vai sabiedrības labklājību, tad apziņa tiek pacilāta, un pašapjēga noteikti tiek sasniegta.

Tu nevari rast mieru, kad tev jāpaveic, ko tu nespēj. Un tu nevari rast mieru, kad izjūti vēlmi būt tas, kas neesi. Nav jāpaveic neiespējamais. No tevis neprasīs dot to, ko tu nespēj dot. No tevis netiek gaidīts tas, ko tu nevari dot.

Kalpošana ietver tikai darīt to, ko spēj. Un neviens nevēlas, lai tu būtu tas, kas tu neesi. Šī atziņa nes tev dziļu mieru. Tu neesi mierā, ja esi vai nu godkārē, vai vienaldzībā. Abas traucē labam atslābinājumam. Slinks cilvēks naktī svaidīsies, grozīsies un būs “noguris”, un godkārīgs cilvēks izdegs iekšēji.

Miers ceļ tavas dāvanas un spējas un tuvina tevi tavai dabai. Pat viegla izjūta, ka Dievišķais ir ar tevi, sniedz tev dziļu mieru. Lūgsna, milestība un meditācija – tās visas ir dziļa miera smaržas. Vienīgā lieta, kas tev savā dzīvē jādara, ir – darīt savu mieru stingru, savu mīlestību dziļu un savu līksmi mūžīgu.

Dari savas mājas par Dieva mājokli, un tur būs gaisma, mīlestība un pārticība. Dari savu augumu par Dieva mājokli, un tajā būs miers un svētlaime. Izjūti, ka tavs prāts ir Dieva rotaļlieta, un varēsi vērot un izbaudīt visas tā spēles. Ieraugi šo pasauli kā spēli un kā Dieva Es izrādi, un tu dusēsi savā nedalītajā Es.

Garīgie mājokļi: tie ir dzīve vērtībās, kas pauž garu

Dzīvība ir vairāk kā viela. Ja tā būtu tikai viela, nebūtu vajadzības pēc ērtībām. Viela nevar izjust ērtības vai neērtības, skaistumu vai neglītumu, mīlestību vai līdzjūtību, prieku vai skumjas. Vai krēsls var just žēlumu un laimi? Nē, vielai nav šo smalko vērtību.

Tādas piederas gara mājoklim. Bet dzīvība ir arī vairāk kā gars. Ja tā būtu tikai gars, nevajadzētu ūdeni, barību un atpūtu. Cilvēka dzīvība ir vielas un gara apvienojums.

Gara daba

Gars pieredz un pauž vērtības. Šīs vērtības ir izjūtas un saviļņojums – tas, kas pilnībā nav ietverams vārdos vai izprotams ar saprātu. Garīgā ceļa mērķis ir dzīves garīgās puses izpratne un dzīvošana visās vērtībās, kuras gars pārstāv. Kas ir šīs vērtības? Miers, mīlestība, prieks, skaistums, bezgalīgas zināšanas un spēja izprast gan prātu, gan vielu.

Ērtības: apziņas īpašība

Lai ko kāds darītu, tas ir vērsts uz vienu mērķi – laimes sajūtu vai ērtībām. Bieži cilvēki domā, ka ērtības nāk materiālā ceļā, vienīgi caur lietām. Ērtības ir apziņas īpašība. Kaut kādā mērā tās ir atkarīgas no lietām, bet lielākā mērā tās ir atkarīgas no attieksmes un izpratnes.

Gara īstā daba ir apjēga

Tu klausies, tu saproti un tu uzņem. Kurš izprot? Kurš uzņem? Tas ir gars tavā ķermenī, kas tiek pārņemts zināšanās. Un šīs zināšanas nenāk tikai caur attēlu, skaņu, smaržu, garšu un tausti. Tās nāk arī no iekšpuses kā nojautas (intuīcija, neapzināta pieredze).

Apziņas īstā daba ir zināšanas, apjēga

Var sacīt, ka katrā apziņas līmenī klātesošas ir zināšanas. Un klātesoša ir apziņa! Ja apziņa nebūtu nekas, tā nebūtu klātesoša. Tā ir kaut kas, tomēr tai nav robežu. Jūs nevarat apziņu izmērīt, tā ir klātesoša un bezgalīga.

Tavas apziņas daba ir miers: tu esi mīlestība

Apziņa ir miers. Tu esi miers, tu esi patiesība un tu esi enerģija, gan ejot, gan kustoties, runājot, sēdot. Tavs Es ir enerģija un tavs Es ir zināšanas; izprašana un zinātājs. Šī apziņa ir mīlestība, tu esi mīlestība. Tā izpratne un dzīvošana tajā ir garīgā dzīve. Dzīve savu bagātāko veidu sasniedz caur garīgo pusi. Bez tās dzīve kļūst ļoti sīka, un tu esi nelaimīgs, atkarīgs, nomākts un nožēlojams.

Garīgās puses ietekme uz sabiedrību

Tā ir lieliska piederības, atbildības, līdzcietības un rūpju par visu cilvēci izjūta. Garīgā puse savā īstā veidā nojauc kastu, pārliecību, reliģiju un tautību robežas. Kari tiks novērsti tikai caur garīgu saprašanos.

Garīgais ceļš nav bēgšana no dzīves

Īstenībā garīgais ceļš padara dzīvi grūtāku! Indijā cilvēki domā, ka garīgā dzīve ir vienkārša – dodies uz ašramu, kur tev nav smagi jāstrādā. Nē! Garīgais ceļš nav bēgšana no smaga darba vai sirsnīgas darbības, tāpat kā sabiedriskie pakalpojumi nav bēgšana uz ērtu dzīvi. Abos stāvokļos tev ir jāieliek savu sirdi un dvēseli savā darbībā un jābūt gatavam atdot visu sevi. Garīgā dzīve nesīs tev milzīgu prieku, vairāk gandarījuma, vairāk miera un vairāk enerģijas kā tu vari iedomāties, tomēr tā nav izvairīšanās. Atceries to.

Garīgais ceļš nav bēgšana no atbildības

Garīgais ceļš nozīmē atbildības uzņemšanos. Ja tev šķiet, ka ir grūti tikt galā (jau) ar saviem bērniem un vīru vai sievu, tev tiks dots vairāk ļaužu, par kuriem rūpēties. Ja tu esi gatavs uzņemties atbildību par divdesmit cilvēkiem, divtūkstoš cilvēkiem, divdesmit miljoniem cilvēku, tad tu esi uz ceļa. Garīgais ceļš nav bēgšana no atbildības, tas ir atbildības uzņemšanās.

Garīgais ceļš nav bēgšana no smaga darba

Saprātīgs, ietekmīgs darbs ir daļa no garīgās dzīves. Kad tu strādā smagi, tev var šķist, ka esi pelnījis līdzjutību. Es saku, ja tu strādā smagi un dari to saprātīgi, tev vajag novērtējumu, nevis līdzjutību. Ja kādam vajag piecas stundas, lai padarītu to, ko var padarīt pusstundā, tur nevajag līdzjutību.

Iepazīsti mieru

Cita garīgās dzīves puse ir miers. Miera apjēga ir tavā dabā. Ikkatrā brīdī, ikkatrā vietā tu vari vienkārši atsēsties un visu atlaist, zinot, ka tevī ir tīra skaidra telpa, kas ir bezgalīga un dziļa. Šī iekšējā telpa ir tava būtība. Tās izjūta ir savas garīgās puses apjēga. “Es nāku no miera, es esmu miers, es atgriezīšos mierā. Miers ir mans avots un mērķis.” Šī iekšējā atziņa jeb iekšējā pieredze dara tevi par apskaidrības meklētāju.

Svētuma izjūta

Vēl cita garīgās dzīves puse ir svētuma izjūta. Kad tev ir dziļa pateicības izjūta apvienojumā ar uzmanību un cieņu pret visu, ar ko sastopies dzīvē, tas nes svētuma izjūtu. Svētumā ir apjēga. Tava apziņa ir pilnībā klātesoša gan briesmās, gan dusmās, gan svētumā.

Kalpošana un klusums

Klusums dziedē un atjaunina. Klusums sniedz tev dziļumu un pastāvīgumu un nes radošamību. Kalpošana nes darbīgu sirds pieredzi. Tā veido piederības izjūtu. Bez kalpošanas cilvēks var nonākt nomāktībā. Viena kalpošana var nest dzīvei saturu, bet kalpošana bez klusuma tevi nogurdina. Kalpošana bez garīguma var būt sekla, un tādu nevar izturēt ilgi. Jo dziļāks ir klusums, jo sparīgāka kļūst ārējā darbība. Abi ir būtiski dzīvē.

Kādēļ tev vajag Skolotāju?

Tu vari būt mīlošs, līdzcietīgs un dzīvot visās gara vērtībās bez skolotāja jeb vadītāja. Tad kādēļ ir vajadzīgs Skolotājs? Tu nevari pats sev darināt apģērbu. Kāds cits darina tev apģērbu, un tu to valkā. Tas pats ir ar garīgo apjēgu. Daudzi senie cilvēki ir atraduši vērtīgas zināšanas par elpošanu, prānajamu (elpošanas vingrinājums) un jogas āsanām. Saprātīgi ir izmantot šos paņēmienus, kas ir jau iedibināti. Un labāk ir saviem vingrinājumiem un attīstībai garīgajā ceļā pārņemt mācību no padomdevēja.

Paļaujies

Paļaujies uz sevi. Kam nav paļāvības, nevar sasniegt neko. Paļāvība dzēš šaubas. Šaubas ir paļāvības pretstats. Tiklīdz tu tiec vaļā no nolieguma, tā redzēsi, ka apliecinājums jau ir noticis. Pazūdot šaubām, parādās paļāvība. Lai gūtu pašpaļāvību, tev jāapjēdz, kas ir šaubas.

Šaubu daba

Ja tu pēti šaubu dabu, tu redzi, ka tās vienmēr attiecas uz kaut ko apliecinošu, pozitīvu. Tu apšaubi cita cilvēka labestību, bet nekad tā sliktās īpašības. Tu apšaubi pats savas spējas, nekad savu nespēju. Garīgajā ceļā tu mācies aptvert lietas ar nojautu un iekšēju atbrīvotību. Es nesaku, ka nav jāšaubās. Es saku, ka jāšaubās pēc iespējas maz. Tās tev palīdzēs tikt tām pāri, pirms attīstīties tālāk.

Dzīves Skaistums

Kā var pieredzēt bezgalību? Tas ir iespējams tikai mīlestībā. Mīlestība ir vienīgā lieta, par kuru tu nespēj prātot. Ja tu par to domā, tā pārstāj būt mīlestība.

Kur beidzas domāšana, tur sākas mīlestība. Mīlētāji runā muļķības, tie saka vienu un to pašu atkal un atkal tūkstoš reizes. Viņi nedomā. Viņu prāts ir ārpus loģikas.

Lai kurā mēs iemīlētos, īstenībā mēs iemīlamies paši sevī. Patiesība ir tāda, ka mēs to neaptveram, jo mūs sagūsta vārds un veids; bet mīlestībai nav veidola. Vārdi un veidols var iedegt tevī mīlestību, bet tad tā pārņem tevi ārpus vārda un veidola savā īstajā dabā, kas ir tīra enerģija.

Atdošanās un mīlestība ir sinonīmi. Lai ko tu mīli, tu tam atdodies. Tā nav darbība, bet stāvoklis, kurā prāts ir brīvs no šaubām un raizēm. Vārds “atdošanās” ir atturošs, jo esam to dzirdējuši tikai vienā sakarā – kad armija zaudē, tā padodas; sakāve tiek saprasta kā padošanās. Tā nav padošanās. Atdoties spēj tikai drošais, zinošais un viedais.

Atdošanās ir apjēga, ka viss pieder Dievišķajam. “Es neko nepārvaldu” – tā ir atdošanās. Šis īsais teiciens atzīst, ka nekas netiek pārvaldīts, ka visums darbojas pats no sevis; un neatkarīgi no tā, vai tu esi vai neesi uz šīs planētas, lietas notiek. Tāpat tu atzīsti, ka tava dzīve ir hepenings, notikuma māksla, un tu esi gadījums šaja apziņas okeānā. Tava sirds pukst pati no sevis, tava elpa strādā pati, uznāk miegs, tu jūties labi un slikti. Ar tādu atziņu nāk dziļš atvieglojums, paļāvības un mājas izjūta – tā ir atdevība.

Mīlestības traucēkļi

Tikai mīlestībā kāds var pieredzēt bezgalību bez iekāres un pieķeršanās traucēkļiem. Mīlestība ir tuvināsanās ciešāk, saplūšana un izšķīšana. Bet vienīgais veids kā mēs esam savas dzives laikā iepazinuši kopības jūtas, ir dzimumattiecības. Dzimumaktā tu dzīvo patreizējā brīdī, tomēr cilvēki pastāvīgi cīnās ar iekāri, un katrs ir pieredzējis, ka tā neved ne pie kā – tā tikai nes ieradumu – vēl un vēl apmierinājumu, un mīlestība panīkst.

Jo vairāk kāds cīnās ar iekāri, jo mazāk viņš spēj to pārvarēt. Ja tu dusmojies vai cīnies ar kādu, tas pārņem tavu prātu vairāk kā kāds, kuru tu augstu vērtā, cieni un godā. Iekāre ir visas iegribas. Kad izraisās iegriba, tu tai pakļaujies, atzīsti to un lūdzies tās dēļ Dievišķo. Griba, kas izraisās tevī, ir Šakti (enerģija). Bez tam enerģija ir arī zināšanas jeb viedība. Dievišķās zināšanas, spēks darīt un paveikt ir enerģija.

Ja tev ir griba (Iccha) – Ikča, un zināšanas (Gyaan) – Gjāna, bet tu nespēj darboties (Kriya), – Krija, tas nozīmē, ka nav Kriya Shakti – Krija Šakti – darbības enerģija. Kad tu atzīsti tās vēlmes, kas tevī raisās, un tās ņem vērā, tu tiksi atsvabināts no tām visdabiskākajā veidā.

Ir tik grūti nonākt svētlaimē un ir tik grūti tikt no tās ārā! Ir tik daudz nosacījumu, lai nonāktu svētlaimē. Tik daudz kas stāv ceļā – jau pat vārtos. Tu domā, ka tā jau sasniegta, ka tā jau rokā, un tad tā nāk, tik tuvu, cik vien iespējams. Tu esi izslāpis un dabū saujās ūdeni. Bet viss ūdens iztek caur dažiem vaļīgiem pirkstiem. Dzīve ir tik savāda! Tad kā mēs kļūstam svētlaimīgi? Dod priekšroku savam Es, sava Es, savas būtibas izpratnei. Viss tiecas atturēt prātu no grimšanas svētlaimē.

Daži cilvēki ārēji uzvedas ļoti jauki, bet iekšēji ir rupji. Un daži cilvēki ir ļoti rupji ārēji, bet jauki iekšēji. Daži var būt ļoti pieklājīgi un teikt: “Sveiks, kā klājas?” bet iekšēji tie ir nepieejami. Dievišķajam atšķirībā no pasaules nerūp tava uzvedība, bet tas kā tu jūties iekšēji. Ja iekšēji tu esi kā zieds, tad arī ārēji tu kļūsi dižciltīgs, ne stīvs. Bet labāk ir būt raupjam ārēji un maigam iekšēji, nevis maigam ārēji un rupjam iekšēji; tavā paša labā.

Labklājības pazīme

Ja tev šķiet, ka neviens tevi nemīl, zini tomēr droši, ka tu esi mīlēts. Zeme mīl tevi, tāpēc tā tur tevi stāvus. Zemes mīlestība ir tās gravitācijas spēks. Tevi mīl gaiss. Tāpēc gaiss plūst caur tavām nāsīm – pat tev guļot miegā tas plūst caur tavām plaušām. Dievišķais mīl tevi ļoti maigi, dziļi. Tiklīdz tu to apjēdz, tu vari atslābt.

Esot mierā, dāvanas vienkārši nāk. Nāk nojauta, nāk skaistums, nāk miers. Uzplaukst mīlestība. Ko vēl? Tad nāk labklājība! Laime un uzplaukums. Kāda ir labklājības pazīme? Kurš ir veiksminieks? Pamatdoma ir tāda, ka tas, kurš ir brīvs iet kur vēlas, kad vēlas, ir veiksmīgs cilvēks.

Aplūkosim rūpnieka gadījumu. Domājat, ka viņš ir brīvs iet kur vēlas, kad vēlas? Bankā viņam ir miljons dolāru, bet darījumi to saista kā virve ap kaklu. Pat ja viņš kaut kur aiziet, tālrunis turpina zvanīt. Tas neļauj viņam pienācīgi paēst brokastis. Domājat, ka viņš ir veiksminieks?

Mosties un apskaties apkārt – tu esi bagāts! Vai tev smaids ir? Tad tu esi bagāts! Dažs, kam ir daudz naudas, nespēj pat pasmaidīt kā nākas. Tiem nav draugu, jo tie īsti nezina vai draugi ir viņam pašam, vai viņa naudai. Tāpēc Bībelē ir teikts: “Bagātais nevar tikt debesīs“. Es neslavinu te nabadzību, tikai iesaku izravēt no prāta un apziņas šo domu par nabadzību

Labklājības zīme ir smaids. Labklājības zīme ir brīvība. Labklājības zīme ir vēlme dalīties ar cilvēkiem ap sevi bez bažām. Labklājības zīme ir paļāvība un pārliecība, ka rīt tev būs viss vajadzīgais.

Esi apmierināts

Dzīvo savu dzīvi kā nākas. Tas nozīmē – tāpēc, ka tev jābūt noderīgam cilvēkiem visu tavu dzīvi, būs simti un miljoni cilvēku rūpēm par tevi. Māte Terēze bija slima uz gultas tik ilgu laiku. Vai tu domā, ka nebija neviena, kas par viņu rūpētos? Vinoba Bhave bija uz gultas tik ilgi. Gatavībā rūpēties par viņu bija simti, un viss, ko viņš darīja, bija tas, ka viņš dalījās savā dzīvē ar katru, lai būtu noderīgs apkārtējiem cilvēkiem. Dod izdevību brīnumam. Ļauj strādāt savam dāsnumam.

Apmierinātība ir pārticības pirmā pazīme. Izstāstīšu anekdoti. Mans vectēvs tika uzskatīts par ļoti vienkārši noskaņotu un ar ļoti devīgu sirdi. Viņam bija paradums dot visu, kas viņam ir. Ja kāds teica: “O, kāds tev jauks pulkstenis,” viņš atteica: “Ņem ciet” un labprāt to atdeva. Tik daudzreiz viņš varēja pārnākt mājās vienā vestē (apakškreklā), jo žaketi, mēteli vai šalli bija atdevis citiem.

Mana vecāmāte bija dievbijīga un no karaliskas ģimenes. Mans vectēvs savas devīgās dabas dēļ izdāļāja savu bagātību dažu gadu laikā. Viņš deva saviem trim bērniem labu izglītību un neko vairāk. Viņš nomira, atstājis manu aristokrātisko vecomāti ar neko. Viņai nebija nekādu iemaņu, izņemot katra paēdināšanu. Viņas trīs bērni bija tikai pusaudži. Mans vectēvs bija atdevis visu, kas mājā bija, gluži kā traks kreditors. Ļaudis sprieda: “Kas tad tas? Viņš neko nav atstājis bērniem”.

Manam tēvam nācās nostaigāt daudzas jūdzes ikdienas – viņš uzturēja ģimeni. Bet mana vecāmāte nekad nezaudēja savu rāmumu un smaidu, nevienu pašu dienu! Viņa tikai lūdza Dievu un pateicās. “Visa ir gana.” Draugi nāca un stāstīja: “Redzēju tavu vecmāmiņu, viņa ir tik apmierināta un laimīga”. Viņa nekad nesatraucās par kaut ko. Ja viņa sagatavoja ēdienu diviem cilvēkiem, bet atnāca četri, viņa varēja pabarot tos visus. Viņa varēja vienkārši pateikt: “Tas mums atnāks. Dievs ir devis mums visu.” No labklājības augstumiem viņa nonāca pašā lejā un tad pašā augšā. Tagad mūsu ģimene ir visa pasaule. Katram ir jāsajūt, ka pasaule ir ģimene. Tad ciešanu nav vispār.

Iepazīsti elpu, iepazīsti Dzīvību

Viens no Ajurvēdas aharjām (garīgajiem skolotājiem) ir teicis: “Rase sidhe karishyami nirdaridryam idam jagath“, kas nozīmē “Esmu devis šīs Ajurvēdas zināšanas, lai noņemtu pasaulei ciešanas”. Dzīves mācība ir Ajurvēda (“Ved” nozīmē zināt, “Ayur” ir dzīve). Ajurvēdas pieeja dzīvei ir holistiska (daļu kopuma veselums ir vairāk nekā to summa).

Dzīvei ir četras īpašības: tā ir, tā attīstās, tā izpaužas, tā izbeidzas. Šajā sakarā tā ir atkarīga no pieciem elementiem: zemes, ūdens, gaisa, ētera (ether) un uguns. Lai būtu labāk saprotams, varam minēt piecas maņas un to objektus: redzi, ožu, garšu, dzirdi un tausti.

Saskaņā ar Ajurvēdu dzīve nav ciets nodalījums, bet saskanīga plūsma. Pat pieci elementi, kas veido visu visumu, nav definētu objektu šauras sadaļas. Tie plūst viens otrā; katrs ietver pārējos četrus.

Smalkākais mūsos ir telpa (space), elements, no kā veidots prāts, un masīvākais ir zemes elements, kas veido mūsu kaulus, kaulu smadzenes, ādu un uzbūvi. Tālāk cilvēki iedalās trijos pamattipos – Došās (Doshas) – Vata (vējš), Pitta (uguns) un Kapha (zeme, gļotas).

Ajurvēda ir veids kā izprast cilvēka dvēseli, tās atspoguļojumu cilvēka prātā.

Kad izceļas slimības, vispirms tās uzrodas domu veidā, smalkākajā aspektā, tad skaņas veidā, tad gaismas jeb auras veidā. Tikai pēc tam slimība izpaužas ķermenī. Vienkāršas pazīmes rodas šķidrā veidā, kur tās ir novēršamas, un tad tās izpaužas rupjākos veidos, kur vajadzīga ārstēšana ar zālēm.

Dziedniecībā, kā aromaterapijā, slimību var ārstēt ar smaržu. Tā (Ajurvēda) ir galvenokārt vērsta uz apsteidzošu dziedināšanu. Ajurvēdas holistiskā (veseluma) pieeja ietver vingrinājumus, elpošanu un meditāciju. Ir ļoti interesanti novērot attiecības starp elpošanu un dažādām Došām ķermenī, un tieši Vatu, Pittu un Kaphu. Šīs trīs Došas ietekmē noteiktas ķermeņa daļas vairāk kā citas.

Piemēram, Vata Doša iedarbojas pārsvarā uz ķermeņa apakšdaļu, kā vēderu un zarnām. Gremošanas sistēmas un locītavu slimības izsauc Vatas nelīdzsvarotība. Kapha doša iedarbojas pārsvarā uz ķermeņa vidusdaļu. Klepus ir galvenokārt Kapha nelīdzsvarotības sekas. (Varbūt angļu vārds cough ir cēlies no sanskrita vārda Kapha). Pitta ietekmē ķermeņa augšdaļu, tas ir, galvu. Straujš raksturs ir Pittas pazīme.

Joga, elpošanas paņēmieni kā Sudaršan Krija (Sudarshan Kriya – dzīvās dziedinošās elpošanas paņēmiens) un trīspakāpju prānajama (ko lieto Prānas kanāliem jeb ķermeņa dažādu daļu dzīvības spēkiem), tas viss ietekmē šīs trīs Došas.

Starp dažādām prānajamām un elpošanas paņēmieniem ir īpaši vingrinājumi ķermeņa apakšējai, vidējai un augšējai daļai. Tie palīdz līdzsvarot atbilstošās ķermeņa daļas.

Kā mēs varam nodrošināt sava organisma labu veselību? Pirmkārt, kopjot ēterisko elementu – prātu. Ja tavs prāts ir iestidzis iespaidu un domu pārmērā, tava izturība ir izsīkusi, un tavs ķermenis nosliecas uz slimību. Ja prāts ir skaidrs, rāms, apcerīgs un jautrs, ķermeņa izturība augs un novērsīs slimību iekļūšanu ķermenī.

Pirmās zāles ir prāta nomierināšana. Tas nāk no ētera, Radības smalkākās puses. Gaisa elements jeb elpošana ir nākošais veids kā uzturēt ķermeni stipru. Aromaterapija pieder pie elpošanas. Krāsu terapija ir gaismas elementa izmantošanas veids, lai stiprinātu organismu. Pirms slimība izpaužas, tu vari to redzēt cilvēka aurā. Atsvaidzinot savu sistēmu ar prānu jeb dzīvības enerģiju, katrs var iztīrīt savu auru un novērst slimību. Nākošais elements ir ūdens. Gavēšana jeb dieta ar ūdeni, jeb sistēmas iztīrīšana ar ūdeni var nest organismā stipru līdzsvaru.

Tā dara joga. Jogas mērķis ir apturēt bēdas pirms tās rodas; joga sadedzina bēdu sēklu pirms tā uzdīgst. Kad tas viss nelīdz, vai mēs neesam neizmantojuši šos citādos soļus, beidzamais glābiņš ir dziednieciskie augi, zāles un ķirurģija.

Mūsu elpa tur daudz noslēpumu. Katram prāta – jūtu stāvoklim ir atbilstošs elpas ritms. Katrs ritms fiziski ietekmē noteiktu ķermeņa daļu. Tev tikai to jānovēro, lai justu. Piemēram, mēs jūtam plašu elpu, kad esam laimīgi, un sažņaugtu elpu, kad esam nelaimīgi. Kaut arī jūtam gan laimi, gan ciešanas un pārsteigumu, gan sažņaugšanās un izplešanās sajūtas, bieži nepamanām saistību.

Zināšana ir izpratne, kas izplešas. Kas tas ir? Šī zināšana, šī izpēte ir apziņas mācība, dzīvības mācība, tā ir prānas un Ajurvēdas mācība. Vai esi kādreiz skaitījis, cik reizes minūtē tu ieelpo? Elpa ir pirmā un pēdējā darbība dzīvē. Pa vidu visu dzīvi mēs ieelpojam un izelpojam, bet nepievēršam elpošanai uzmanību.

Deviņdesmit procenti ķermeņa netīrības iziet ar izelpu, jo elpojam divdesmit četras stundas dienā. Tomēr mēs izmantojam tikai trīsdesmit procentus no plaušu spējas. Mēs neelpojam pietiekami iedarbīgi.

Prāts ir kā gaisa pūķis, bet elpa ir kā tā aukla. Lai prāts paceltos augstāk, jāpagarina aukla. Tev nav jāieņem prozaku (antidepresants), ja vari uzlabot elpošanu.

Minūtē mēs ieelpojam apmēram sešpadsmit septiņpadsmit reizes.

Ja tu esi satraukts, biežums var palielināties līdz divdesmit, bet ja esi galēji saspringts un nikns, tas var būt divdesmit piecas reizes minūtē. Desmit, ja esi rāms un laimīgs, divas līdz trīs ieelpas meditācijā. Dziļa meditācija var samazināt ieelpu skaitu.

Ja tu pavēro bērnu, tu būsi pārsteigts, cik līdzsvarota ir viņa elpa. Tie elpo ar visām ķermeņa daļām. Ieelpojot tiem vēders piepūšas un izelpojot saplok. Tu elpo pretēji, jo satrauktāks un saspringtāks esi. Kad tu izelpo, tavs vēders piepūšas, un saplok, kad ieelpo.

Apķērīgais to pamana bez mācīšanas. Bet mūsu prāts ir tā aizņemts ar nebeidzamām pārdomām, spriedumiem, iespaidiem, ka nespējam pamanīt vai uztvert dabas smalkākās parādības.

Tāpēc mācības mums ir vajadzīgas. Jogas āsanas (fiziskie vingrinājumi) ir kaut kas, ko katrs ir darījis bērnībā. Vai esi redzējis, kā sešus mēnešus vecs bērns guļ uz muguras ar kājām gaisā? Viņš cilā kājas un galvu uz augšu, gandrīz tāpat kā tu uz vēdera trenažiera. Tad viņš apveļas uz sāna un ieņem jogas “kobras” pozu. Kad tu raugies uz gulošu bērnu, tā īkšķis un rādītājpirksts viegli saskaras ‘Čin mudra‘ (čittas jeb individuālās apziņas poza) veidā.

Aizej uz zooloģisko dārzu un pavēro pērtiķus. Pat tie ieņem dažādas āsanas, lai uzturētu sevi veselu. Šīs ir lietas, kas saskaņo ķermeni, elpošanu, prātu un garu. Ajurvēda rūpējas par šo holistisko (veseluma) pieeju. Ķermenī ir tik daudz punktu, kas atbilst dažādām sajūtām; tie atspoguļo kaut ko ārpus visa tā. Kas tas ir? Tas ir dzīvības avots.

Veselība ir: ķermenis bez slimībām, elpa bez raustīšanās, prāts bez spriedzes, saprāts bez aiztures, atmiņa bez apsēstības, pašapziņa, kas ietver visu, un Dvēsele bez nožēlas.

Gluži Kā Nāve

Ik dienu daba tev sniedz mazu nāves atplaiksnījumu: tavu miegu. Nāve ir rada tavam miegam. Nomodā, tu esi iesaistīts dažādās darbībās, bet brīdī, kad iekrīti gultā, kas ar tevi notiek? Kurp tu dodies?

Lai kāda ir bijusi diena, jauka vai nejauka, miegs sniedz tev dziļu mieru. Miegs nes tevi uz savām rokām. Tas tevi mierina un padara atkal svaigu nākošās dienas rūpēm! Miegs tevi dziedē, mierina un bagātina tavu nomoda apziņu. Ja tu neguli, tavs nomods būs truls.

Miegs un nomods šķietami ir pretrunīgi, pretpoli. Tomēr tie ir viens otra papildinājums. Labs miegs dara tevi apķērīgāku un modrāku. Vai ne? Papētot savu miegu, tu uzzināsi daudz par savu nāvi. Mēs guļam ik nakti, bet nekad neesam satikuši savu miegu. Vai esi pamanījis, ka pēdējā doma tieši pirms laišanās miegā ir tā pati, kas pirmā doma, tiklīdz tu pamosties? Notiek tas pats. Nāve ir garš miegs. Tu nomet vienu ķermeni un saņem citu.

Nāve ir dzīvības draugs. Tas nenozīmē, ka tev jāpastrādā pašnāvība! Tik daudz cilvēku izdara pašnāvības, domādami, ka atbrīvosies no mokām, satraukuma un agonijas, bet tie piedzims ar to pašu bagāžu nākošreiz. Pašnāvība nav nāve. Dziļa dzīvotgriba liek izdarīt pašnāvību. Ja dzīve ir tikai spēle, un tu esi dzīvi dzīvojis, tad tu dabiski pieņem nāvi, kad tā nāk. Dzīvi nomāc bailes no nāves, un bailes ir neziņas dēļ, kas tā ir.

Miegs, mīlestība un meditācija ir nāves sinonīmi. Kad redzat Kristu pie krusta, tas nozīmē, ka mīlestība, nāve un ciešanas ir kopā.

Ko nozīmē Nāve? Pagātnes atmešanu. Mirsti ikbrīdi un tu dzimsi ikbrīdi. Kā miegā, vai kā meditācijā, ir dziļš miers. Un tu aptver, ka viss šajā Visumā ir mainīgs; Jebkas ir mirstīgs. Nosauc kaut ko, kas nemirst – augi, dzīvnieki un cilvēciskas būtnes. Mirst viss un atjaunojas viss. Miljoni ir staigājuši pa šo planētu, stāvus staigājuši, sēdējuši un tad nokļuvuši gulus apakšā! Mosties un skaties, kur tad ir briesmas? Zini, ka daži cilvēki baidās iet gulēt. Bailes ir par to, ka tu vari neatmosties. Izpratnes trūkums rada bailes. Cilvēki baidās no mīlestības, cilvēki baidās no meditācijas, cilvēki baidās no nāves, cilvēki baidās paši no sevis. Neziņa un izpratnes trūkums ir baiļu cēlonis. Tikai Būtības, sava Es, kas tu esi, uzplaiksnījums – ka tu esi viņpus nāves – pilnīgi izravē bailes. Tas notiek ar cilvēkiem, kas ir dažus brīžus bijuši klīniskā nāvē. Kad tie ir atdzīvināti, tie zin, ka nāve nav nekas, no kā būtu jābaidās. Tu vienkārši zini, ka esi daudz vairāk kā tavs ķermenis. Tavs Es ir viņpus nāves.

Kā jau teicu, pēdējā doma tieši pirms laišanās miegā ir tā pati, kas pirmā doma, tiklīdz tu pamosties. Tāpat pēdējais iespaids mūsu prātā atnāks pie mums nākošajā dzīvē kā pirmais iespaids. Indijā ir teiciens, ka nav svarīgi, kāda ir bijusi tava dzīve, bet pēdējā doma ir loti svarīga.

Vienā mājā vienā ģimenē piedzimst bērni ar vienādiem gēniem, bet viņi ir ļoti dažādi. Pat dvīņi ir atšķirīgi. Lai gan tiem ir daudz fiziskas, garīgas un mentālas līdzības, ir kaut kas atšķirīgs šajos bērnos, kas nāk no iepriekšējiem iespaidiem.

Pirmais termodinamikas likums saka, ka “enerģiju nevar ne radīt ne iznīcināt”. Mūsu prāts ir enerģija, un enerģiju nevar iznīcināt. Kas notiek ar šo prātu, kad tas atstāj ķermeni? Tas ietveras iespaidos kā neredzamā balonā un paliek tā, līdz atkal nesaņem citu ķermeni, lai atgrieztos.

Nāves iepazīšana dara tevi nemirstīgu. Ir pat nepareizi teikt, ka tas dara tevi nemirstīgu. Tā tev dod apjēgu, ka tu katrā ziņā esi nemirstīgs. Vai redzi atšķirību? Tu jau esi nemirstīgs. Kaut kas tevī nemirst nekad. Tu vari novērot, ka atgriežoties un skatoties uz cilvēkiem tu domā: “O, viņi visi ir kļuvuši vecāki”, un jūties, ka pats neesi novecojis. Mēs nespējam pamanīt, ka kaut kas mūsos nemainās jeb nenoveco. Tikai nostājies pludmalē pats par sevi un pajautā sev: “Vai esmu novecojis? Vai esmu izmainījies? Vai manī ir kaut kas, kas ir tas pats kopš mana sākuma?”

Patiesība tukšumā

Kad kāds nomirst, pēkšņi rodas tukšums, un esot tajā, tu aptver, ka arī pats esi tukšums. Kas tu esi? Kas ir tava dzīve? Tā ir pilnigs tukšums. Ne vien nāve ir tukšums, bet dzīve arī ir tukšums. Tā ir Nirvāna (patmīlības un ciešanu apdzišana, augstākais cilvēka stāvoklis, mūžīgā īstenība). Buda ir teicis, ka dzīve ir tukšums, un tukšums ir patiesība. Viņš ir teicis, ka apveidi (veidols, izpausmes, matērija) ir šķitums, un tiem nav esamības. Vienīgā esamība ir nemateriālais (formless). Nemateriālais nosaka materiālo.

Tavam prātam nav apveidu. Vai tavam prātam ir apveids vai veidols? Krāsa? Garša? Vai esi sagaršojis kāda prātu? Prāts ir viņpus garšas, redzes un katras no piecām maņām. Prātam nav veidola, un vai tas nav prāts, kas vada tavu ķermeni? Piemēram, tas ir ķermenis vai prāts, kas vada tavu auto? Tas ir Prāts. Ja ķermenī nav prāts, ķermenis pats nevar izdarīt neko. Ķermenis bez prāta guļ zem zemes!

Bezveidīgais vada tavu dzīvi. Bezveidīgais vada pasauli. Ir visdižākais bezveidīgais, kas pārvalda visu Radību. Tu esi tā dižā bezveidīgā centrs, lai kā tu to sauktu, par Dievu, Apziņu, bezprātu, Nirvānu, garu utt.

Nāve rada tukšumu. Senos laikos cilvēki tika aicināti meditēt apbedījuma vietās. Vai zināt kāpēc? Tas dod tev bezkaislīgumu, tā ka tavs prāts neklejo. Meditācija ir līdzīga tukšuma pieredzējumam. Meditācijā tu atskārsti, ka esi ne tikai ķermenis, bet vairāk kā ķermenis. Šī apjauta iznīcina bailes no nāves.

Daudzi tavas dzīves noslēpumi atklāsies kopjot elpu. Nāves iepazīšana uzlabos tavu dzīvi. Savas elpas iepazīšana darīs to pašu. Tas tevi darīs stingru un stipru. To sauc par “nemirstīgo dzīvību”. Tava atmiņa kļūst tik skaidra, ka tu zini visu, kas ir noticis pirms gadu tūkstošiem, un tev būs nojaustas domas par nākotni. Pēdējā brīdī viss, ko esam darījuši savā dzīvē, noskries gar mums vienā acumirklī. Ja tu vienmēr dari lietas, kas ir dzīvi uzturošas, tie paši iespaidi turpināsies. Tāpēc visām cilvēciskām vērtībām, kā draudzīgums un līdzjutība, tiek piešķirta liela nozīme; tas ir ieguldījums nākotnē. Kādēļ daži cilvēki piedzimst varmācīgā vidē, bet citi ērtā vidē? Tas uzrāda iespaidus, ko katrs nes līdz no pagātnes. Cilvēka ķermenis ir tik vērtīgs tāpēc, ka tajā tev ir iespēja dzēst visus nevēlamos sliktos iespaidus.

Neviens nezin savu pēdējo brīdi. Kad tas pienāk, tu vairs nevari iegūt jaunus iespaidus. Pēdējais iespaids vai stiprākais iespaids prātā būs tas, kas nopaukšķēs tavā prātā pēdējā brīdī. Negaidi pēdējo brīdi, lai gūtu labu iespaidu!

Visās reliģijās ir paradums, ka kādam mirstot, kāds sēd un lūdz Dievu, lai raidītu labas svārstības un domas. Tur ir sava patiesība. Kad tu meditē vai lūdz, un kad tu esi tajā bezgalības, rāmuma un mīlestības telpā, tu izstaro noteiktas svārstības. Šīs svārstības pārsniedz fizisko īstenību un sasniedz esamības smalkos slāņus.

Lūgsna nav tikai sēdēšana un daudzu vārdu skandēšana, bet atrašanās tajā skaidrajā, rāmajā, meditatīvajā stāvoklī. Meditējot tu raidi mierpilnu starojumu un gaismas viļņus. Tie, kas ir atstājuši savu ķermeni un sasnieguši otru krastu, pabalsta no tā tavu dzīvi.

Logs uz Tavu Dvēseli

Mēs vadām dzīvi trijos apziņas stāvokļos – nomodā, sapņos un miegā. Apziņas nomoda stāvoklī mēs pasauli pieredzam caur piecām maņām – redzi, ožu, tausti, dzirdi un garšu. Mēs gaidām pacēlumu un prieku no šīm sajūtām.

Piemēram, mēs vēlamies raudzīties tikai uz tiem, kuri ir prieka avots, nevis uz tiem, kuri var mūs apbēdināt. Ja iztrūkst kāda no maņām, ir zaudēta visa šīs sajūtas pasaule. Kurš nevar dzirdēt, tam ir liegta visa skaņu pasaule. Līdzīgi tam, kurš nevar redzēt, ir atņemtas visas skaistās ainavas un krāsas. Tādā veidā sajūtas ir svarīgākas un nozīmīgākas par sajūtu objektu.

Katrai sajūtai ir ierobežota iepriecinājuma iespēja – galu galā, cik daudz viens var redzēt, dzirdēt un sataustīt? Lai cik skaista ir ainava, neviens nevar to aplūkot pastāvīgi. Sajūtas pēc kāda laika nogurst. Acis aizveras, un mēs vēlamies atgriezties sevī, jo katra pieredze ir enerģijas patēriņš.

Augstāk par sajūtām tiek vērtēts “prāts”. Prāts ir nepiepildāms; tas vēlas daudz. Bet sajūtu iespējas iepriecēt nav lielas. Šī sistēmas nelīdzsvarotība būs vienmēr. Alkatība sajūtas gaida vēl un vēl – kaut gan cilvēks var apēst tikai cik iespējams, viņš grib visas pasaules šokolādes; kaut arī mūžā var notērēt ierobežotu naudas daudzumu, viņš grib visas pasaules bagātības. Tā ir alkatība. Tas pašlaik pasaulē ir pārsvarā.

Piešķirot par daudz lielu nozīmi sajūtu objektiem, iekrītam alkatībā un iekārē. Piešķirot par daudz lielu nozīmi prātam un tā vēlmēm, nonākam maldos. Mēs turamies pie prāta jēdzieniem un gribam, lai lietas notiek pēc mūsu prāta. Tādējādi mūsu prāta jēdzieni traucē uztvert bezgalīgo apziņu, kas ir daļa no mums.

Es nesaku, ka sajūtas vai prāts ir slikts. Bet mums ir jāmācās atšķirt lietas un zināt to, kas notiek vienmēr. Tad mūsos uzaust skaidrība. Tas ir pirmais solis ceļā uz apziņas augstāku stāvokli.

Ceturtais vai augstāks apziņas stāvoklis ir kaut kur starp nomodu, miegu un sapņiem; tajā mēs zinām, ka “esam”, bet nezinam “kur” esam. Zināšanas, ka es “esmu”, bet es nezinu “kur” esmu vai “kas” esmu, sauc par “Šiva” (“labvēlīgais” – zināšanas caur intuitīvo uztveri, virsapziņu). Šis stāvoklis sniedz dziļāko iespējamo mieru, kādu vien kāds var piedzīvot. Prāts noskaidrojas, kļūst ass un lielisks.

Nomoda stāvoklī katrs ir pastāvīgi iesaistīts skatīšanā, smaržošanā, ēšanā un citās rosībās. Otra galējība ir miega stāvoklis, kad cilvēks ir pilnīgi izslēgts un truls. Trulums un kūtrums turpinās arī pēc pamošanās. Jo vairāk kāds guļ, jo trulāk viņš jūtas, jo miegā tiek patērēts daudz enerģijas. Tādēļ ir vērtīgi pazīt ceturto stāvokli, kurā esam nomodā un tomēr pilnīgā mierā. Tajā mēs nonākam tikai meditācijas laikā.

Turoties pie bezgalības

Katra ķermeņa šūna spēj ietvert bezgalību. Lai gan arī tārps ēd, guļ, mostas un veic ikdienas darbības, mums tā dzīvot nav nekādas jēgas. Mums ir pilnā mērā jāpieņem dabas dāvātās iespējas, iespēju uzturēt bezgalību katrā ķermeņa šūnā. Šim nolūkam mums ir pastāvīgi jāveic meditācija. Tas aizņem tikai dažas minūtes dienā. Reiz uzņemta ikdienas kārtībā, meditācija vairs nav nasta vai apnicīgs darbs.

Meditācija ir kā sēkla. Jo labāk sēkla tiek kopta, jo vairāk tā sazeļ. Līdzīgi, jo vairāk mēs vingrināmies meditācijā, jo labāk tā sakopj visu nervu sistēmu un ķermeni. Mūsu fizioloģija izmainās, un katra ķermeņa šūna tiek pildīta ar “prānu”. “Prānas” līmenim augot, mūsos kūsā prieks.

Meditācijas kopšana mūsu dzīvesveidā ir normāla parādība. Daži cilvēki to sauc par augstāko apziņas stāvokli. Es to saucu par normālu apziņas stāvokli, jo mēs esam apveltīti ar spēju dzīvot šādā stāvoklī. Meditācija palīdz divos veidos – tā novērš spriedzes ietekmi uz organismu un vienlaicīgi palīdz atbrīvoties no agrāk uzkrātas spriedzes.

Pastāvīga meditācija tātad ved uz laimi un piepildījumu, uz maņu orgānu jutīguma palielināšanos (pastiprinot redzes, garšas, taustes utt. pieredzējumus); un uz izcilu nojautu.

Ar meditācijas iekļaušanu ikdienas dzīvē ataust piektais apziņas līmenis, ko sauc par visuma apziņu. Visuma apziņa uztver visumu kā daļu no sevis. Kad mēs pasauli uztveram kā daļu no sevis, starp pasauli un mums spēcīgi plūst mīlestība. (Atcerēsimies, ka mīlestība nav jūtas, bet esamības stāvoklis. Tā nav teatrāli mīlestības apliecinājumi, bet pati mūsu būtība.) Šāda mīlestība spēcina mūs panest dzīves pretestības spēkus un traucēkļus. Naids un vilšanās kļūst par īslaicīgām jūtām, kas parādās uz brīdi un pazūd.

Parasti mēs nosliecamies atlaist patīkamas jūtas un pielipt nepatīkamām. Tāda nosliece ir deviņdesmit deviņiem procentiem pasaules iedzīvotāju. Bet kad apziņa atbrīvojas un tiek izkopta ar meditāciju, nosliece pieķerties noliedzošām jūtām ir pirmais, kas izzūd. Mēs sākam dzīvot “šobrīd”, un atlaižam “pagātni”. Tas ir svarīgi, jo neatkarīgi no tā, cik labi ir cilvēki, ar kuriem mēs saskaramies, tas ir saistīts ar pārpratumiem jebkurās attiecībās. Tiklīdz izraisās mazākais pārpratums, mūsu jūtas izkropļojas, un sekas ir milzums pretišķību. Ja mēs spējam to atstāt un pievērsties apziņas spējai izbaudīt ikkatra brīža lieliskumu, tad no iepriekšminētā esam pasargāti. Patiesi, katrs brīdis ir labvēlīgs un atsaucīgs mūsu izaugsmes rītausmām. Tādā veidā augstāku apziņas stāvokļu sasniegšana neprasa sarežģītu stratēģiju; katram tikai jāmācās atlaist.

Cilvēks augstākā apziņas līmenī ir gatavs zināt visu. Bet ja prātam un apziņai piemīt iespēja zināt visu, vai tiem patiešām jāzina visu? “Visa zināšana” nozīmē vienkārši visa, ko zini, būtības apzināšanos. Šajā stāvoklī zināšana un neziņa pastāv līdzās un papildina viena otru. Piemēram, spēlējot kādu spēli, iznākums iepriekš nav zināms, un tas dara spēli īstu un jautru. Ja kāds zin iznākumu jau spēles laikā, spēlētāji (un pati spēle) zaudētu savu spraigumu.

Līdzīgi, ja tu zini, ka draugs tevi pēc desmit gadiem nodos, tas ietekmēs jūsu attiecības tagad. Ja viss dzīvē attīstītos gludeni un plānveidīgi, dzīve nebūtu aizraujoša. Galu galā vēstures jaukums ir tās neziņā. Tā vai citādi, kas ir šīs dzīves lielā lieta? Tikai 60-80 gadi? Tas nav nekas. Tev ir bijušas daudzas tādas ienākšanas šajā pasaulē, esi iemājojis daudzos ķermeņos, darījis daudzas lietas. Viena dzīve ir niecīga.

Kad tu to aptver, sīkas lietas pārstāj tevi satraukt. Katrs kāpums un kritums dara dzīvi daudz aizraujošāku. Kad tu esi atvērts apziņai katrā atsevišķā brīdī, tu uztver neskaitāmas visuma norises. Tajā pat brīdī cilvēki ir nomodā, guļ, gatavojas iet gulēt, vada auto, strādā, izšķiļas cāļi, kurkst vardes, vīrusi un baktērijas inficē cilvēkus – neaptverami liela lietu gūzma norit tajā brīdī šajā bezgalīgajā radībā, un tikai apziņa zin visu.

Dziļi iekšā katrs cilvēks zina par visu šajā pasaulē. Šī zināšana ir klātesoša katrā cilvēkā. Tu esi daļa no šīs visas parādības. Kad tava apziņa atveras, un viss organisms fiziski, dvēseliski un garīgi izaug, tava dzīve kļūst dzīvošanas vērta.

Augstāks apziņas stāvoklis nenokritīs uz tavas galvas no debesīm kādā jaukā rītā. Apziņas aizmetnis ir tevī. To ir jāaudzina ar vienkāršiem meditācijas paņēmieniem. Dažas palmas sāk nest augļus trijos gados, citas desmit gados. Un neaudzētas nenes nekad! Tās tikai pastāv…

Zināšanu, izpratnes un vingrinājumu sapludinājums dara dzīvi pilnīgu. Kad tu pieaudz uz augstāku apziņas līmeni, tu pamani, ka dažādi apstākļi un nekārtības tevi vairs neizsit no līdzsvara. Tu kļūsti lielisks un tomēr stiprs – maigs, smalks un skaists zieds, kas spēj pieņemt dažādas vērtības dzīvē bez kādiem nosacījumiem.

http://www.srisri.org/list_of_discourses.html?linkID=teachingsMenuMoreWisdom

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s