Nevainojama veselība: kā tu uzplauksti ārēji un iekšēji. Šri Šri Ravi Šankars

Veselīgs pumpurs izplaukst. Tas nevar neizplaukt, vai ne? Ja pumpurs ir slims, tas paliek pumpurs vai nonīkst. Kā skaidrot veselību? Kas ir veselība? Ko nozīmē būt veselam? Protams, tas nozīmē būt miesīgi stipram, ar rāmu prātu un līdzsvarotām jūtām. Iekšēji maigam. Ja esi iekšēji sastindzis, tā nav veselība. Ja slikti jūties, tad tu runā: “Neesmu vesels, man viss ķermenis ir sastindzis, esmu slims”. Tāpat ir ar prātu. Ja prāts ir iesīkstējis un pārāk nosodošs, tu esi garīgi nevesels. Ja jūtas ir kļuvušas raupjas, tu esi emocionāli slims. Veselība ir brīva kustība no iekšējā uz āru. Un otrādi, no āra uz iekšējo.

Sanskritā “Swasta” nozīmē veselību. Tas nozīmē arī “esamība sevī“.

Pārliecināta esamība sevī. Tādēļ būt apskaidrotam – tas ir – kādam man jābūt, bet nebūt apskaidrotam – tā ir novirze. Un tam ir vēl viena jēga. “Swasta”, veselība ienāk tevī ne vien no tava prāta, bet arī kā visuma saprāta dāvana. To apzīmē ar vārdu “Indra“. “Indra” – kas tas ir? Tā ir vispārējā apziņa. Piemēram, kādā istabā sēd ļoti satraukts un nomākts cilvēks. Pēc brīža viņš no šīs istabas aiziet, un kad tajā ieiet cits, viņš sāk justies tāpat, viņam izraisās tās pašas jūtas un pārdzīvojumi. Tas pats notiek satsangā (garīga kopā būšana viena garīga ceļa gājējiem). Satsangā ir ievērojamas saskanīgas svārstības, un tur ieejot tev kļūst labi, nezin kādēļ, bet labi. Jūtas nav ieslēgtas tikai tavā ķermenī. Tās izplatās visur. Tāpat kā elpošana nenoslēdzas tikai tavā ķermenī. Gaiss, kuru elpojam, vienmēr pieder visai telpai, visam ap mums. Tieši tāpat visur izplatās mūsu apziņa. Tāpēc, ka apziņa ir smalkāka par pieciem elementiem – zemi, ūdeni, uguni, gaisu un ēteri. Piemēram, kaut kur deg uguns, bet siltums ir ne tikai liesmā, bet arī visā istabā. Par uguni smalkāks ir gaiss. Gaiss iekļūst visur. Vēl smalkāks par gaisu ir ēteris, bet smalkāks par ēteri – prāts, tāpēc prāta domas ir visur. Bet izjūtas ir vēl smalkākas. Tās ir visur. Ja tu esi nelaimīgs, ja esi nomākts, to izjūti ne tikai tu. Tu piesārņo visu apkārtni. Var pienākt laiks, kad par to, ka esi nomākts, būs jāmaksā sods. Tāpat kā soda cilvēkus, kuri piemēslo apkārtni. Par emocionālu atkritumu radīšanu, kas piesārņo visu apkārtni. Bet kā no tā izvairīties? Tas ir tas noslēpums, tas ir pats galvenais. Ar meditācijas un prānajamas palīdzību, jo prāna ir smalkāka par izjūtām. Prāna, dzīvības enerģija, ir smalkāka par emocijām. Tātad, iedarbojoties uz smalkāku, mēs labojam rupjāku. Iedarbojoties uz elpošanu, tu atveseļo ķermeni.

Senos laikos ir bijusi šāda lūgsna: «Kaut sabiedriskā apziņa, Indra, vide, vienmēr dotu man veselību. Kaut tā vienmēr atgrieztu mani pie sevis. Kaut tā vienmēr saglabātu mani līdzsvarotu, līksmu un laimīgu. Kaut viss, ar ko es sastopos, atgrieztu mani manī pašā. Kaut mani apkārtējie cilvēki nenovestu mani sāņus. Kaut cilvēki, ko satieku, nepadarītu mani skumjāku un nelaimīgāku. Kaut katrs, ko satieku šajā pasaulē, nestu manā mājā gaismu. Un kaut tas ietekmētu mani nomierinoši un atmaidzinoši».

Tas ir svarīgi, vai ne? Lūk, tu ar kādu satikies, un viņs kaut ko teica, bet kā tu uz to atsaucies, kas ar tevi notiek? Kad tu izdzirdēji šos vārdus no saviem paziņām, draugiem, vai tie nesa tev mieru un prieku, vai sabojāja garastāvokli? Vienkārši atskaties un padomā. Ja esi nevērīgs, parasti notiek tā. Tu satiec kādus cilvēkus, tie kaut ko sarunā, izraisot tevī niknumu, vilšanos un bēdas. Bet par notikušo nav vainīgi viņi, bet tu. Tu esi atbildīgs, jo tavs prāts nav sevī, nav līdzsvarots. Esam par to jau runājuši, vai ne? Par to kā sasniegt šo mieru. Šim mieram jābūt nesatricināmam. Ko nevar satricināt nekas pasaulē. Un tagad varam iedomāties vēlēšanos. Tā ir tāda: «Lai katrs, ko satieku, ir laimīgs. Un kad tie ir laimīgi, viņi izstaro laimi. Viņi laimi nes man. Vīlies cilvēks izraisa vilšanās sajūtu citos. Skaudīgs cilvēks izraisa skaudību, nepatīkamas izjūtas. Tāpēc lai visi, ko satieku, noved mani atkal pie sevis».

Šajā lūgsnā ir runa par to, lai visi ir laimīgi. Redziet, ļaudis, kas neko nezin, nerada daudz nepatikšanu. Daudz problēmu rada tie, kuri zin. Tie, kuri neko nezin, nevainīgie cilvēki, ir nekaitīgi. Viņi nevar jums radīt nepatikšanas. Bet tie, kuri zin nedaudz, pusi no šā, pusi no tā, var radīt ļoti daudz problēmu. Tā gadās bieži šajā pasaulē. Izsenis nepatikšanas ir radījuši tie, kas zin kaut ko no kaut kā. Tie, kas zin visu, nekādu kaitējumu nenes. Un arī tie, kas nezin pilnīgi neko, kaitējumu nenes. Viņi ir kā bērni. Tādēļ jūs sakāt: “Kaut tie, kas šajā pasaulē kaut ko sajēdz, pietuvinātu arī mani”. Tā ir lūgsna par to, lai nebūtu tā, ka es saņemu zināšanas sēdēdams šeit (satsangā), bet izgājis no šejienes, es kļūstu par citu cilvēku. Kaut man būtu labvēlīga vide, pat ja es aizeju no šejienes un dzīvoju ikdienas dzīvi. Ne tikai, kad gūstu zināšanas, bet arī ikdienas rosībā. Kaut it visi, ko es satieku, viss, ko es daru, atbalstītu dzīvi un attīstību. Kaut viss pasaulē vestu uz saskaņu un attīstību. Lūk, kādēļ man ir jānāk uz satsangām. Kamdēļ tas jādara? Lai visā ieraudzītu saskaņu. Lai saskaņu ieraudzītu visos. Lietderību var izgūt no jebkura stāvokļa. Vai esi kadreiz par to aizdomājies? Tūlīt izstāstīšu vienu notikumu.

Divas karalistes pastāvīgi karoja viena ar otru. Bet tad ļaudis vienam karalim ieteica izbeigt karošanu un noslēgt mieru ar otru. Un viņš nosūtīja otram karalim savu ģīmetni par labas gribas apliecinājumu, bet otrs ģīmetni uztvēra ar izsmieklu. Redziet, kad cilvēki ir ienaidnieki, sāncenši, tie parasti viens otram neuzticas. Tie netic pat otra labajai gribai. Un arī šis nenoticēja. Viņš teica: “Nu, kur man to ģīmetni likt?” Padomāja un izlēma: “Labi, pakariet to manā tualetē”. Tas bija nopietns apvainojums. Tas ir ļoti nopietns apvainojums – pakārt cilvēka ģīmetni tualetē. Un sūtnis, kurš ģīmetni aizveda, atgriezās un paziņoja to savam karalim, bet karalis ļoti saniknojās. Viņš jautāja savam padomniekam: “Kādēļ tu man ieteici nosūtīt ģīmetni?” Viņš jutās ļoti apvainots. Jūs jau zināt, ka padomnieki ir ļoti gudri cilvēki. Vai zināt, ko teica padomnieks? “Ak, mans karali, tas tak ļoti labi! Tas cilvēks, rādās, ļoti baidās no tavas ģīmetnes! Un viņam droši vien ir lielas grūtības ar gremošanu. Un, lūk, viņš tualetē skatās uz tavu portretu un … Un tur viņam ir vieglāk … “. Tas karali apmierināja. Kam nu tagad bij karot? Tā tiešām ir noticis. Tā nav pasaka, bet notikums. Viens padomnieks, viens kalpotājs novērsa karu starp divām Indijas karaļvalstīm ar šādu izskaidrojumu.

Tā lūk. Ikvienu situāciju var aplūkot no dažādiem viedokļiem. Un nostādīt lietas tā, lai no tām būtu labums. Kāds tev saka: “Tu tāds izdilis, tāds kā rēgs”. Vari, protams, sašust: “Kā tu iedrošinies mani tā nosaukt?” Un izlec dzirkstele, un iedegas karš. Bet varēji pateikt vienkārši: “Jā, esmu Svētais Gars”. Un viss! Un visi strīdi izbeigti.

Puranās (“no senlaikiem” – hindu reliģisku, kosmoloģisku, radīšanas tekstu grupa) ir tāds stāsts: reiz senatnē dzīvojis kāds svētais. Uz viņu izšauts no stopa, bet svētais tikai pamājis ar roku, un bulta pārvērtusies par ziediņu. Bulta, kurai bija jātrāpa cilvēkam un viņu jāievaino, no viena mājiena, viena skatiena ir pārvērtusies par vītni vai ziediņu. Tā tas arī notiek. Tie, kas uz tevi šauj, to dara tāpēc, ka ir nelaimīgi, bet ja tu esi kā ziediņš, tu vari pārvērst bultas par ziediem. Kad tu esi iekšēji uzplaucis, jebkuru apvainojumu tu spēj pārvērst labumā. Uztveriet katru apvainojumu kā cildinājumu. Katru apvainojumu var uztvert kā cildinājumu. Tam nav nozīmes. Tevi neapvainos. Tevi nekādi neapvainos. Uz tevi tikai izlies savu spriedzi, satraukumu, bailes un nemieru. Tā to uztver, tā to saproti un pieņem.

Vēl – stāsts par Budu. Budas laikos Indija bija plaukstoša zeme. Ļoti ļoti ziedoša. Bet Buda sarīkojis pamatīgu joku. Viņš licis mūkiem ubagot pie cilvēku mājām. Tāpēc, ka lūgt ēdienu ir ļoti smagi. Mūki ir bijuši ļoti izglītoti un bagāti laudis, kuri ir uzskatījuši, ka viss ir viņu varā. Kad cilvēki ir bagāti, tie parasti domā: “Varu visu, man ir viss, varu nopirkt visu pasauli”. Buda pats ir bijis valdnieks, pavēlnieks. Un lūk, viņš šiem cilvēkiem ir licis rokās ubaga bļodiņu. Šiem augsti izglītotajiem, saprātīgajiem cilvēkiem, zinātniekiem. Tas ir bijis smags pārbaudījums viņu patmīlai. Nekad agrāk tie nav ubagojuši. Tajos laikos cilvēki vispār nav ubagojuši, nav vajadzējis. Visiem visa ir bijis gana. Tā tas notiek, nekādu kustību cilvēki nesagaida ar sajūsmu, tā arī Budas kustību, jo viņa ļaudis staigāja un ubagoja ēdamo. Un lūk, kāda sieviete izgāja no mājas un ļoti sadusmojās uz ubagu. Bet noteikts bijis, ka viņiem ir bijis jāubago tikai piecās mājās un jāēd tas, ko dod. Un raugi, kad viņi piegājuši pie tās, viņai rokā ir bijis atkritumu spainis, no kura tad viņa iebērusi ubagu bļodiņās. Cilvēki satraukušies un runājuši: “Paraugieties uz šo sievieti! Ja viņa negrib dot, varēja pateikt “nē”. Bet viņa tam bļodiņā iebēra atkritumus”. Uz to mūks iesmējās. Un pateicās viņai. Viņš teica: “Tu vismaz gribēji kaut ko dot. Nav jau svarīgi, vai tie ir atkritumi vai ēdiens. Tev bija vēlme dot. Un tu atbrīvojies no visa niknuma, kas tevī ir krājies visas šīs dienas, reizē ar šiem atkritumiem. Tu to izpaudi, un tagad tev kļūs vieglāk.”. Kad cilvēki uzsprāgst un kliedz, tu vari tikai pateikties tiem. “Ak, paldies Dievam! Tik daudz bija sakrājies tevī un beidzot izsprāga ārā. Jauki, brīnišķīgi”. Es nesaku, ka vajag izdabāt tādām tieksmēm sevī un tās attaisnot. Bet ja tā notiek, nenožēlo. Bet ko tu dari? Tu tikai nožēlo un nožēlo. Bet nožēlojot mēs pastāvīgi atkārtojam vienu un to pašu kļūdu.

Uz satsangu pie Budas pienāca kāds cilvēks. Viņš bija ļoti nikns un satraukts. Viņš pienāca un iespļāva sejā Budam. Pārējie bija šausmās: šis cilvēks pienāca un iespļāva Budam sejā! Tur bija ļaužu tūkstoši, bet tie neko nevarēja darīt, jo Buda smaidīja, viņš vienkārši pieņēma stāvokli, kāds tas ir. Un kad Buda nekādi neatsaucās, tas cilvēks bija satriekts. Viņš atgriezās mājās, bet visu nakti nespēja aizmigt. Ar viņu kaut kas notika. Pati Budas klātbūtne kaut ko viņā izmainīja. Nākošajā dienā viņš atnāk atkal, metas caur pūli Budam pie kājām un saka: “Lūdzu piedod man, piedod man, es nezinu kāpēc es izdarīju to, ko izdarīju …” Buda atbild: “Es nevaru tev piedot”. Kad viņš teica “Es nevaru tev piedot”, visi viņa mācekļi bija pārsteigti vēl vairāk. Nelaimīgais cilvēks raud, un viņš tā atbild. Viņš brēc, bet Buda saka: “Es nevaru tev piedot”. Un tad Buda viņam saka: “Šobrīd tā, kam tu uzspļāvi, vairs nav. Nav ne tā, kurš spļāva, nedz tā, kam uzspļāvi. Ja tas neesi tu, kas ir kļūdījies, kā lai es tev piedodu?” Un viņš pieceļ to no zemes, apkampj un māca tam dharmu (dzīvē pildāmā dabiskā loma, ētiskais likums, pienākums), meditāciju, un tas cilvēks atbrīvojas no visa, kas to sasaista, un viņš atbrīvojas.

Tas ir ļoti vienkārši. Ja es saku: “Labi, es tev piedodu”, es padaru tevi vainīgu. Bet tu neesi vainīgs. Vainīga ir spriedze tevī. Bet kad stress ir zudis, kam lai piedod? Un šī spriedze cilvēkā domā, ka kāds ir kļūdījies, kāds ir izdarījis kļūdu. Bet kas piedod? Un kam piedod? Stress piedod stresam. Kad esmu brīvs no spriedzes, es visā redzu tikai spēli, kur nav ne uzvaras, nedz zaudējuma, tikai spēle. Spēle. Tā nav cīņa, ne karš. Tā ir jautrība. Kad tu spēlē, tu saki “Es vinnēju” vai “es zaudēju”, bet kad tu vienkārši uzjautrinies, nav ne uzvaras, ne zaudējuma. Tev vienkārši ir jautri.

Kaut man būtu šī jautrība, un kaut apziņa, ko iegūstu, ieved mani sevī. Kad atnāk māceklis un sēstas blakus skolotājam, tas vēlas uzzināt par visu dzīvi un par visuma noslēpumu. Tas taču ir pats galvenais jautājums prātā, vai ne? Kas ir dzīve? Kāpēc esmu šeit, kas ar mani notiek? Kas ir šī pasaule? Kas ir mīlestība? Kas ir zināšanas? Tas ir ļoti labi, ka mūsu prātā rodas šādi jautājumi. Un tad ir jārod atbildes. Grāmatās tās neizlasīsi, tās ir jāpiedzīvo. Un tā cilvēks sēd blakām Skolotājam un izmainās.

Lūk tā ir veselība. Kad tu mainies, arī pumpurs kļūst par ziedu. Tā tu uzplauksti.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s