Mīlestība un Grēks. Šri Šri Ravi Šankars

Visa pasaule ir veidota no mīlestības un katrs ir veidots no mīlestības. Viss ir Dievs. Viss ir mīlestība. Tad kāds ir nolūks? Kur ir dzīves virsotne? Dzīve virzās uz nobeigtību, nevainojamību. Kādēļ? Vai tā nav jau gatava? Nē! Tāpēc, ka mīlestībai mēdz būt seši kropļojuma veidi – naids, iekāre, alkatība, nenovīdība, augstprātība un mānija.

Šie seši kropļojumi piemīt arī dzīvniekiem. Tiem gan nav iespēju šos kropļojumus apiet, jo tos vada daba. Bet cilvēciskas būtnes ir apveltītas ar spēju atšķirt. Tas ir visu sādhanu (vingrinājumi, kas ved uz nevainojamību), meditāciju un vingrinājumu nolūks. Tā ir atiešana no radības kropļojumiem uz skaidrību jeb atpakaļ uz avotu.

Parasti mēs virzāmies no vienas nepilnības uz citu nepilnību. Piemēram, ja kāds ir alkatīgs, tu saniknojies par tā alkatību. Nu labi, ir tas cilvēks alkatīgs, bet tu jau ne mazāk. Tu neienes sevī skaidrību, bet pārveido netīrības iedabu. Kropļojuma nomaiņa nenes nevainojamību. Parasti katrs tā arī dara, visi tikai nomaina kropļojumus – iekāre pāriet naidā, naids pāriet nenovīdībā, alkatībā vai mānijā.

Naids nav labāks par iekāri, tas ir sliktāks par iekāri. Nenovīdība ir sliktāka par naidu. To sauc par “Vikara“. Vikara nozīmē kropļojumus. Visa radība ir veidota no dabas un dabas kropļojumiem – Prakriti  (radoši cēloņi, smalkākie, netveramākie materiālie cēloņi, daba) un Vikriti (triju dvēseles likumu līdzsvars un novirzes no tā). Naids nav mūsu daba, tas ir mūsu dabas kropļojums. Nenovīdība nav mūsu daba, tā ir mūsu dabas kropļojums. Vai zināt kāpēc naids, alkatība, nenovīdība, iekāre utt. ir netīrība? Tāpēc, ka tie kavē tavam Es izstarot.

Grēks ir tas, kas traucē garam izpausties tevī, lai izstarotu pilnīgi. Grēks nav tava daba; tu neesi dzimis no grēka. Grēks ir kā apģērba saburzījums; to vajag pienācīgi izgludināt. Vai zini, kāpēc iekāre ir grēks? Tāpēc, ka iekārē tu neuzskati otru cilvēku par dzīvu, tu nepagodini dzīvību; pretēji – tu to izmanto kā lietu. Tu padari to par sava apmierinājuma objektu, tā aizēnojot jeb nesaredzot otrā cilvēkā viņa Es.

Tas ir vienīgais cēlonis, kāpēc iekāre ir grēcīga. Mīlestība ir tai pretēja. Mīlestībā ir atdošanās, tu redzi otru cilvēku kā Dievišķo. Tu pacel vielu gara augstumos. Piemēram, tu dievini skulptūru – akmeni; tas ir viela. Kad tu dievini skulptūru, tā iegūst dzīvu īstenību. Tu esi devis tai dzīvību. Tu iecel to Dieva augstumos. Tā ir virzība uz nevainojamību, pilnību.

Naids ir grēks tāpēc, ka niknumā tu zaudē mērķi, tu zaudē sava Es redzi. Turklāt tu novērsies no Dievišķā, bezgalīgā. Tu atkal esi padarījis lietas tik sīkas kā priekšmetus. Tā ka naids ir grēks. Nenovīdība ir grēks. Vainas sajūta ir grēks. Kādēļ? Vainas sajūtā tu neapzinies savu Es kā tikai izpildītāju šajā pasaulē. Tu šauri domā par notikušo norisi vai kāda cita dēļ notikušu norisi.

Tu spēlē savu lomu.

Esi pateicīgs par īpašībām, kas tev dotas, jo tās nav tevis paša radītas. Tāpat viss ir atkarīgs no lomas, kāda tev ir dota spēlēt. Redzi, drāmā tev ir dota ļaundara loma, un tu šo lomu spēlē labi. Ļaundaris vienmēr zin: tad, kad es spēlēju ļaundara lomu, tā ir tikai loma, kuru spēlēju. Es esmu ļoti patiess savā lomā.

Sanskritā ir teikts: “Durjanam Prathamam Vande Sajjanam Tadanantaram“. Pirmkārt, cieni sliktu cilvēku, tad labu cilvēku. Slikts cilvēks pakrīt un rāda tev piemēru: “Nedari kā es.” Nevajag ienīst noziedznieku ieslodzījumā tāpēc, ka viņš ir noziedznieks. Cietumā, ja noziedznieks ir tur, viņš ir Dieva iemiesojums. Viņš ir izdarījis tev lielu pakalpojumu. Nekad neienīsti narkomānu, jo viņš ir sniedzis tev tādu skaistu mācībstundu, un viņam šī loma ir dota. Viņš tikai ir tādā veidā pildījis savu lomu.

Kad tu izproti šos patiesības pamatlikumus, tad tava iekšējā gatavība ir tik stingra, ka nekas uz šīs planētas nevar to satricināt. Nekas nevar tevi satricināt. Tava kļūdu izpratne nāk pie tevis, kad esi nevainīgs! Kļūdas izpratne ataust brīdī, kad esi “ārpus kļūdas”.

Kaut arī pagātne ir bijusi, lai kāda kļūda ir notikusi, nevajag uzskatīt sevi par grēcinieku vai šīs kļūdas vaininieku. Patreizējā brīdī tu esi atkal jauns, tīrs un skaidrs.

Pagātnes kļūdas ir pagātne. Kad iestājas šī apjēga, tajā brīdī tu esi atkal nevainojams. Bieži mātes rāj savus bērnus un pēc tam jūtas tik vainīgas. Tad tās laižas nožēlā: “Ak, nabadziņš. Es tā saniknojos un aizkaitinājos uz šo bērnu, nabaga bērns! Man nevajadzēja tā darīt.” Tā tu sagatavo sevi jaunam niknumam. Nu labi, tu biji vienu vai divas reizes nikns uz savu bērnu. Kādēļ? Nesaprašanās dēļ! Pietrūka saprašanās, iestājās niknums, un tā notika.

Krišna (Dieva personība) ir teicis Ardžunam (viens no pieciem Bharatu – Kuru dzimtas – Pāndu dēliem): “Ardžuna, vai tu domā, ka nedarīsi to, ko grasies darīt? Es tev saku, tu to darīsi. Pat ja negribi, tu to gatavojies darīt!” Īsti āķīgi viņš piemetina: “Labāk pakļaujies man tūlīt.

Viņš saka: “Atmet visu. Pakļaujies man un dari, ko es lieku“. Tad viņš saka: “Labi, esmu pateicis tev, lai kas man arī būtu jāsaka, tagad apdomā to un dari kā tev tīk, dari ko gribi, dari, lai kā arī tev tiktos.” Bet tad viņš teica: “Bet atceries, tu izdarīsi tikai to, ko es gribu“.

Šie pēdējie Krišnas izteikumi bija tik mulsinoši, un cilvēki ir nopūlējušies izlobīt jēgu no tiem. Ir tūkstošiem skaidrojumu, kas mēģina rast šo nedaudzo vārdu, šo triju pretrunīgo apgalvojumu, jēgu. Vispirms viņš saka: “Pakļaujies pilnīgi, es izdarīšu tev visu, jeb – tikai dari, kā es saku.” Tad viņš saka: “Domā, domā un raugies, kas tev ir pareizi, dari, ko jūti pareizu.” Un tad trešajā apgalvojumā viņš saka: “Bet atceries (tā vai citādi), ka tu izdarīsi to, ko es gribu, lai tu dari.”

Visa tava vēlēšanās darīt, “dīdīšanās”, ir, lai atbrīvotos no tamas jeb kūtruma (tumsas un vardarbīguma) sevī. Tiklīdz kūtrums ir pārvarēts, tu esi darbībā. Darbojoties tu kļūsti par notiekošā liecinieku. Tad tu uzzini, ka nedari tu. Lietas notiek caur tevi. Tā ir izpratnes gala pakāpe. Tu vari to redzēt katrā savā darbībā. Vai esi to pamanījis? Tevi pārņem “darīšana”, kad tu kaut ko paveic. Sākumā tu domā: “O! Esmu paveicis.” Bet tavi panākumi vairojas vairāk un vairāk un vairāk, un, laikam ejot, tu sāc just: “Nē, tas viss notiek. Es neko nedarīju, es neko nepaveicu.”

Bet rakstnieks jutīsies tā: “Es nerakstīju, tas tikai sāka plūst, tas sāka notikt.” Viss radošais darbs pasaulē – gleznošana, dejas, teātris, mūzika, tas viss ir nācis no tās nezināmās vietas. Tas ir tikai pats no sevis sācis notikt. Tu neesi tas darītājs. Labākais tēlnieks teiks: “Es to nedarīju, tas tikai sāka notikt.” Labākais gleznotājs teiks to pašu; labākais komponists teiktu to pašu.

Es jums saku, tas pats ir patiesi arī attiecībā uz noziedzniekiem. Tu jautā sliktākajam noziedzniekam: “Vai tu tu darīji?” Viņš atbildēs: “Nē, tas notika! Ko es varēju darīt?” Sava Es pazīšana ir vienīgais, kas var tevi pacelt no nepilnīguma pilnīgumā, nevainojamībā.

http://www.srisri.org/love_and_sin.html?linkID=

One thought on “Mīlestība un Grēks. Šri Šri Ravi Šankars

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s